Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Santa 2020. gada 5. numurā.
Bet nav tik vienkārši. Aktiermākslā atraisījies tomēr kā raksturotājs. Personiskajā telpā – avotains ezers, kam dzīlēs – nesasniedzamas ilgas. Savīts ar primadonnu, neremdināms alkās pēc jūtu patvēruma citur. Viņu gribēja visas.
Gēnu nolemtība
No četrpadsmit Cilinska teātra fakultātes kursabiedriem pasaulē ir vienīgi aktrise un literāte Mudīte Šneidere – joprojām jestri asprātīga, asredzīga vērotāja. Pēc dažiem gadiem viņa svinēs deviņdesmito jubileju, bet šodien aktrisei lūdzu atcerēties spilgto studiju biedru. Atklādama viņa personības kodu, Mudīte iesmejas – «viens brīnišķīgs dabas veidojums». «Kā tas Baltezers, kura krastā Gunis pats dzīvoja, – ne tik dziļš, cik avotains. Āriene liecināja, ka viņš ir vīrieša etalons. Tā bija dabas nolemtība: āriene maldināja… Spogulī Gunārs redzēja brīnumskaistu liela auguma eksemplāru un visu mūžu ļoti godprātīgi centās šim vikinga attēlam līdzināties.
Mēģināja raksturā atbilst tam, kādas, viņu uzlūkojot, bija apkārtējo gaidas, – pašpārliecināts, taisnīgs, drosmīgs, apveltīts ar valstsvīra prātu… Centās ar sirds asinīm, bet arī apzinājās, ka nespēs tāds būt. Paradoksāli, bet Gunāram nebija aktierim tik nepieciešamā kaislīgā temperamenta, ārkārtējās iekāres, uz kādu it kā varētu cerēt, vērojot viņa ārējo tēlu. Visu mūžu viņš meklēja sevī aizrautīgo, riskējošo, robežpārkāpēju, bet izrādījās – diezgan nedrošs, pārlieku jūtīgs.»
Bija 1931. gada vēls pavasaris, kad divdesmitgadīgajai mājsaimniecei Vilhelmīnei, sauktai par Veru, piedzima vienīgais dēls. Viņa tēvs – ar poļu asinīm apveltīts veikalnieks Alfrēds Cilinskis – spēcīgs, aktīvs, šiverīgs. Ģimene izira, kad Gunārs vēl bija mazs. Otrā pasaules kara laikā tēvs pazuda – dvēseles ievainojums, kas dēlā nesadzīs.
Pieaugot viņš arvien vairāk līdzinājies tēvam, tomēr par tēvu nekad vairs dzīvē nav gribējis runāt.
Par īsto tēvu Cilinskis vēlāk dēvēs spožo aktieri Kārli Sebri, savu teātra krusttēvu.
Svarīgs ir stāsts par māti, Gunārs bija viņas acuraugs. «Mēs bijām tikai divi,» pēc gadiem aktieris uzsvērs, atceroties bērnību skarbajos pēckara gados Krustpilī un Rīgā – ar stingru audzināšanu un šineli mēteļa vietā. «Mamma panāca, ka pusaudža gados spēju viņai uzticēt to, ko nestāstīju pat labākajiem draugiem. Mēs bijām draugi.»
Īpatni pievilcīgā tumšmate Vilhelmīne bijusi visīstākā uguns. Cilinska dēla Aigara dzīvesbiedre, Valmieras teātra aktrise Ilze Pukinska atstāsta Gunāra labākā drauga Kurta Lubinska reiz viņai atklātu epizodi no laika, kad Cilinski kādu laiku mitinājušies viņa vecāku dzīvoklī Miera ielā. «Ierādītajā istabā bija galds, krēsli, kas Verai likās par augstiem, un viņa, ilgi nedomādama, tiem nozāģēja kājas. Svešā dzīvoklī! Atļauju neprasīdama. Tāds raksturs.»
Ar laiku Vera uzkalpojusies līdz Ķuzes saldumu fabrikas veikala vadītājas postenim. Gunārs jau studējis aktieros, bet māte viņu turpinājusi aprūpēt, reizi nedēļā piegādādama pašas gatavotas pusdienas un pat pirmajam kursā sarūpēdama braucamo.
Mudīte Šneidere: «To kursā zināja visi – Gunārs mammu dievina. Dievināja līdz tādai pakāpei, ka mums atzinās: kad viņa 60. gadu vidū aizgāja mūžībā, gājis pa ielu un ienīdis pretimnākošās tā vecuma sievietes, jo viņas, lūk, ir dzīvas, bet mammas vairs nav…»
Tas daudz ko izskaidro. Varbūt arī to, kāpēc mūža mīļotajās sievietēs Cilinskis tik alkaini meklējis mātišķu vitālo liesmu.
Pelegrīns
Pirms studijām aktieros Cilinskis uz diviem gadiem pazuda Tomes un Baldones mežos – viņa pirmā profesija bija mežizstrādes tehnologs. Gumijnieki, saullēkti pār eglēm. Kilometriem gara iešana, svaigi zāģēta koka smarža. Un jau tehnikumā parādīts raksturs – ja ko ieņēmis galvā, tad «kaut putekļi mutē, bet savu panāks». Boksā trenējies, Ogres kultūras nama tautas teātrī – galveno lomu spēlētājs.
1951. gadā Gunāru uzņēma teātra fakultātē. Ambīcijas un sapņi – viss kopā. Kursa vadītājas skarbais secinājums: zvērs darbā – talanta mazāk… Teicams esot vienīgi vecāku ieguldījums dēlā, bet paša meistarība augstāk par trijnieciņu nevelkot… Gunārs ļoti centās. Mudīte Šneidere: «Viņa problēma bija arī caur saspiestiem zobiem izrunātā skaņa S. Skatuves runas pasniedzēja vienmēr teica: «Gunār, tev ir jāstrādā pie es.» Un tas Gunārs, nabags, atbildēja: «Esss jau ssstrādāju pie esss…».»
Cilinskim pēc studijām ienākot Drāmas teātrī, fokuss saglabājās – vizuālie dotumi pārsteidzoši klājās pāri jaunekļa aktiermākslas talantam. Tā bija viņa traģēdija: saņēma kaudzēm varoņlomu, taču netika ar tām galā. Pīdamies kokainībā, runādams saspringti, savu varoni darīja drīzāk žēlojamu. Arbuzova lugā Esi sveicināta, mīlestība Gunāram bijis jāsit Arno Upenieka tēlam huligānam.
Viņš kā zvēlis, tā… Rokas saspringums bijis tik liels un trieciens pa kolēģa miega artēriju trāpījis tā, ka viņš nokritis bezsamaņā.
Toties Kaspara loma Egona Līva Velnakaula dvīņos Cilinskim izdevās, un kritiķi teica – valdzinoši akumulēta vīrišķība. Tieši toreiz Gunārs pie skatītājiem arī pirmoreiz parādījās slavenajā rupji adītajā zvejnieka džemperī, šo tēlu viņš nezaudēja visu dzīvi.
Un tad… 70. gadu pašā sākumā Cilinskis bija Pelegrīns Maksa Friša lugā Santakrusa. Tā bija uzvara – vissaskanīgākā loma ar pašu. Kā sacījis izrādes režisors Mihails Kublinskis – absolūts Cilinska autordarbs. Piedzīvojumus izmalis jūrasbraucējs, kurš mūža nogalē ierodas vēlreiz satikt jaunības mīlestību, nu jau cita vīrieša sievu… Tie, kuri Pelegrīnu toreiz redzēja, no izrādes iznāca apreibuši. Viņi katrs bija šis Pelegrīns – tie bija viņu sapņi, mīlestības ilgas un vilšanās… Un…
Bijušas pat izrādes, kurās pats Gunārs emocijās nav spējis parunāt, – tik dziļi ar paša izjūtām saaudies tās teksts. Tāds bija arī Cilinskis pats: lai arī tobrīd jau precējies dēla tēvs, tomēr… Dvēselē – vientuļnieks, jūtu patvēruma mūžīgais meklētājs.
Pelegrīnu Cilinskis savā teātra karjerā tā arī atstājis nepārspētu. Sekoja lomas, kuras viņš spēlējis ar piespiešanos. Bijis pat tik smagi, kā atceras Mudīte Šneidere: «Gunārs iet uz teātri un domā – kaut tā būda sagāztos un nebūtu šovakar jāspēlē.»
Režisors Pamše turklāt atzinis: «Grūti bija ar Gunāru mēģināt – ilgi sila, saspringts, sevi kontrolējošs.» Tikai vēlāk atklājies, ka Cilinskim ir mūžīgs mazvērtības komplekss. Ārēji par sevi pārliecināts vīrietis, kurš pastāvīgi norūpējies par savu prestižu. Personība, kas neļāva ieskatīties sevī dziļāk pat kopīgo piedzīvojumu draugiem.
Kad Cilinskis kopš 70. gadu vidus teātri jau bija pametis un pilnībā nodevies kinomākslai, 80. gadu vidū viņš vēl uz mirkli atgriezās – slepkavas Arbeņina lomā Ļermontova lugā Maskarāde. Kā jau varat nojaust, loma izgāzās. Gunārs to apzinājās un turpmāk uz skatuves dēļiem nekad vairs nekāpa. Viņa zona palika kino.
Noktirne
Arī ceļš uz melodramatiskajām lomām, ar kurām Cilinskis iegājis vēsturē, nemaz nebija tik gluds. Sākumā par viņu teica: jā, smukulītis, tomēr nav fotogēnisks – pleci par platiem, galva par mazu… Toties kino tik ļoti nebija manāms Gunāra pastāvīgais saspringums, tas drīzāk radīja ilūziju par iekšēju mieru, domīgumu, noslēpumainību. Kino Cilinskis atstājis 49 lomas.
Par izcilāko Cilinska kā varoņa sniegumu uzskata viņa lomas krievu filmās. 60. gadu nogalē tapušais Sverdlovskas kinostudijas grāvējs Garā stiprie Gunāru uzmeta pašā padomju popularitātes virsotnē. Tur viņš ir padomju izlūks vāciešu okupētajā Ukrainā – darbojas kā fašistu virsnieks. Ja neievēro padomisko mērci, kādā pasniegts sižets, aktiera darbs ir visnotaļ baudāms – šis sinemātiski siltais skatiens zem ļauno spēku formas cepures…
Gunārs ir gandrīz vienīgais padomju aktieris, kurš filmējies epizodē kopā ar pašu Sofiju Lorēnu. Tā bija Vitorio de Sikas PSRS, Itālijas un Francijas kopražojuma filma Saulespuķes (1969). Kurš gan cits kadrā līdzās staltajai itāliešu zvaigznei izskatītos gana efektīgi? Gunārs ministrijas tulka lomā bija izcils.
Mana vismīļākā filma ar Cilinski ir 1966. gadā tapusī Noktirne. Gunārs te spēlē latvieti Žoržu, kurš nonāk Spānijas kalnos un sastop tur trauslo franču medmāsu Ivetu. Apburošs bija šis duets ar smalciņo poļu aktrisi Polu Raksu. Sāpīgi īsa mīlestība, un maiga ir Gunāra klusēšana – tik patiesa, smeldzīga. Vara Braslas atmiņās lasīju, ka ainā, kur Žoržs un Iveta guļ zemē kalnos, noripodami pa nogāzi, abu sejas ir tik kairinoši tuvu viena otrai… Filmēja augstu Tjanšana kalnos pie Erevānas.
Kamera bijusi iedrošinoši tālu no aktieriem, tādēļ Gunārs beidzot atļāvies to, kas scenārijā nav rakstīts, – viņš Ivetu skūpstīja.
Un šie skūpsti ne vien atklāja varoņa Žorža jūtas, bet galvenokārt apliecināja Gunāra Cilinska apburoši cilvēcisko jutekliskumu, ko viņš parasti ļoti rūpīgi maskēja.
Pola Raksa no Lodzas teātra tobrīd bija populārākā aktrise Polijā, un tā bija pirmā ārzemnieces piedalīšanās padomju filmā. Turklāt krieviski viņa runāja labāk par Cilinski. Apburoša būtne, operatoram atvedusi siltus cimdus, lai Tjanšanā nesalst rokas, kopā ar pārējiem nakšņojusi aitu būdās, vakaros no māla krūkām kopā ar visiem baudījusi armēņu madžari. Un labprāt flirtēja ar maģiski pievilcīgo Gunāru. Pēc šīs filmas parādīšanās uz ekrāniem Latvijā dzima lērums meiteņu, kuras nosauca par Ivetām.
Bet filmas tapšana izrādījās riska pilna. Gunārs toreiz izglāba dzīvību operatoram Gvido Skultem, iemantodams draugu uz mūžu. Tas notika, filmējot strauju Žorža braucienu ar auto Ford Granada. Operators filmēja, stāvēdams uz platformas auto ārpusē. Kad, kratoties pa akmeņiem, lūza platformas stiprinājums, Gvido krita… Bet Gunārs pēdējā mirklī paspēja saķert kolēģi aiz apkakles. Tas nebija aizmirstams. Gvido to atcerēsies arī tajā liktenīgajā dienā pēc gadiem, kad Baltezera ūdeņos savās rokās turēs mirstošā Gunāra plecus… Bet tas būs vēlāk. Viņiem vēl tiks doti divdesmit pieci gari draudzības gadi. Gvido izrādījās viens no ļoti retajiem cilvēkiem, pret kuru Gunārs bijis absolūti atklāts. Tā bijusi uzticama saskaņa jau kopš pirmajām kopīgajām dienām.
Tad jau nāca Rolanda Kalniņa Ceplis, un Gunārs no Kārļa Sebra speciāli aizlienēja senu pensneju, uzlika galvā katliņu un Vecmīlgrāvī nospēlēja savu šedevru – slazdu fabrikantu Nagaini. Tādu Cilinski neviens vēl nebija redzējis. Šī loma viņa karjerā palika kā viena no spožākajām, līdzās skaistākajam vīrietim Londonā Maiklam Goslinam no Streiča ironiskā šedevra Teātris.
Ezera sonāte
Režija Cilinski vilinājusi kopš jaunības – ilgojies pēc izvēles brīvības, kādas nav aktiera profesijā. Kopš 70. gadu vidus viņš šo sapni īstenoja kopā ar pieredzējušo profesionāli Vari Braslu. Gunāra debijas filma Ezera sonāte izrādījās veiksme – mūspusē neredzēti emocionāls kino. Sekoja vēl astoņas Gunāra filmas, taču pret tām kritiķi bija skarbi – esot bez individualitātes. Tomēr tās atklāja Gunāru tādu, kāds viņš nespēja būt savās aktierlomās, – sentimenta pārņemts vīrietis izzūdošas mīlestības ēnā, kapitulējot sievietes priekšā. Un, kā precīzi raksta kritiķe Daira Āboliņa, – Gunāra filmās it kā kautrējas mīlēt miesiski.
Cilinska pēdējā filma bija pēc Blaumaņa darba uzņemtie Indrāni. Indrānu mātes lomā – Velta Līne. Tā bija vienīgā reize, kad viņš filmēja sievu. Kritiķi teica: neizdevies izrādes pārcēlums uz ekrāna bez kino valodas. Gunāra jūtīgā sirds bija satriekta drupās. Ārēji izlikdamies mierīgs un lepns, viņš ļoti pārdzīvoja. Ezera sonāte ir un paliek Cilinska esence, viņa labākā filma.
Neviena tukša kadra! Ievērojāt? Viss sākās ar to, ka Gunārs bija iemīlējies Regīnas Ezeras romānā Aka.
Ar savu vīrišķo magnētismu viņš pielauza rakstnieci atļaut šo darbu filmēt.
Un, tiklīdz filmēšanas process saturiski pieprasīja izdomāt kādu precizējošu papildu epizodi, Gunārs atkal un atkal braucis rakstnieci šarmēt un pierādīt. Sēdējis un gaidījis, līdz Ezera ar rakstāmmašīnu uzklabina vajadzīgo tekstu.
Neizlēmīgs pilsētas ārsts Rūdolfs atvaļinājumā laukos satiek skolotāju Lauru (Astrīda Kairiša). Šo lomu Gunārs ļoti gribēja spēlēt pats. Tiesa, ilgi kautrējās to atzīt. Dažs sacīja – nav labi, ja pats režisors spēlē galveno lomu, paškontroli var just arī kadrā… Cits iemeta Gunāram sejā faktu, ka viņa kadrā atkailinātie muskuļi atsedzot gadu skrējienu – esot jaušama viegla atrofēšanās… Jā, tik nesaudzīgi. Tomēr kopējā atziņa bija: Cilinskim ir grieķu traģēdijas varoņa stāja, Kairišai – meža nimfas grācija. Rūdolfs airē laivu… Džemperi pār plecu pārmetis, atspiedies pret aku… Skatās stingi Laurā un saulē… Maģiski. Tomēr kadros jaušams, ka Cilinskis niansēs pārcenšas – vēlas būt pievilcīgāks, nekā ir, un kautrējas līdz sāpēm atklāt patiesas jūtas. Vai arī neprot. Ir skatieni, nejauši pieskārieni…
Dina
Un tagad par sievietēm. Gunārs nevarēja nepatikt, nevarēja nebūt pretējā dzimuma lutināts – visu mūžu. Jau no tehnikuma laikiem allaž bija kāda, kuras istabā viņš kāpa pa logu zibens gaismā… Teātra fakultātē nebija citādi. Kursu zemāk mācījās Ieva Mača, kuras karstās krūtis sildīja sudraba medaljonā guldīts Gunāra portrets, taču gadiem ilgā, tukšā mīlestība meitenei aptumšoja prātu un iedzina nāvē. Gunārs izvēlējās Dinu Kupli – brīnišķīgo, dziļdomīgo.
Mudīte Šneidere: «Gunāram vienmēr patikušas tumšmates. Tumšmates bija viņam lemtās – skaistās, tumšām acīm. Viņš lenca mūs visas, aicināja uz satikšanos, veda pa jūrmalu staigāties… Gunāra uzmanība, protams, patika. Arī man. Bet tas pagāja… Dina bija lielā mīlestība, īstā. Dinas dzelmīgums piesaistīja un vienlaikus vīriešus biedēja. Gunārs iemīlējās ne pa jokam. Gunārs un Dina bija mūsu kursa mīlaspāris. Bet Gunāram ar vienu mīlestību bija par maz. Viņš slīdēja projām. Noskatījāmies, kā viņš pat ne līkumo ap citām, bet – ķerstās. Redzējām, kā Dina klusi cieš. Pēdējā kursa nogalē mēs pat sarīkojām kursabiedru sapulci – ar visām komjauniešu tiesībām.
Mūsu lieliskais komiķis Mārtiņš Antenišķis turēja galveno runu: «Gunār un Dina, izbeidziet, mēs to vairs nevaram noskatīties!» Dina sēdēja klusēdama, nolaistām acīm, krūtīm piespiestu dūrīti, it kā gribēdama pasargāt to, kas pulsē dvēseles dziļumos. Mārtiņš noslēdza runu stingrā balsī ar vārdiem, kas pēc tam kursa tikšanās reizēs tika lietoti bieži: «Es uzlieku jūsu jūtām veto!» Kā jauni muļķi mēs, bez šaubām, viņiem izvirzījām ultimātu – vai nu ejiet kopā, vai šķirieties… Noteicām termiņu, kad viņiem jāpaziņo, vai Gunārs beidzot Dinu precēs vai viņu atstās. Jo mums bija jāzina, kā tas beigsies. Un tas Gunārs… bija tik godprātīgs, ka ar saviem saspiestajiem zobiem teica: «Mīļie kursssabiedri, esss jau gribu būt tādsss, kā jūs prasssāt… Un vai nav tā, ka, ja cilvēksss grib, tad beigu beigās kādreiz tādsss arī kļūssst?»
Bet pa teātriem bijām sadalīti – Dina Dailē, Gunārs Drāmā. Sākās mēģinājumi… Viņi bija cieši nolēmuši precēties. Vasarā vēl jauki vizinājās ar Gunāra motociklu… Pēc kāda laika – bija sākusies atkal jauna sezona – Gunārs Dinai pateica, ka Velta Līne gaida viņa bērnu. Tā tomēr ir Velta, svarīgi. Pat Gunāra prāts signalizēja, ka tas nu gan tomēr ir par traku – tikko ienācis teātrī un tā aizrāvies ar primadonnu… Gunārs radušos situāciju risināja, kā vīrietim pieklājas, – vēl toruden apprecējās.»
«Lai cik tas tieši skanētu, bet Gunāram gadījās visparastākais teātra kolēģu romāns, kas noslēdzās ar kopīgā bērna pieteikšanos.»
Nākamā gada 24. maijā, dienu pēc Gunāra Cilinska dzimšanas dienas, pasaulē nāca dēls Aigars.
Mudīte Šneidere: «Teātrī bijām ar Dinu vienā ģērbtuvē, un es redzēju, ko notikušais viņai maksāja. Kādu gadu viņa burtiski ļima – kā ienāca ģērbtuvē, tā uz krēsla apsēdās, pret galdu atspiedās…» Protams, protams – kursabiedru attiecības ir jaunības laika jūsma, tās ir vispārejošākās. Bet sāp tik un tā.
Primadonnas vīrs
Gunāra un Veltas savienība bija negaidīta arī teātra kolēģiem. Vēlāk atklājās, ka jaunā aktiera un primadonnas skatieni pirmoreiz pa īstam krustojušies literatūras un mākslas dekādes laikā Maskavā. Velta Līne, drāmas teātra zīmols, jau ar pirmajām lomām apliecinājusi izcilu apdāvinātību bez ampluā robežām… Un – jauniņš iesācējs, lai arī apstulbinoši glīts.
Apprecēt primadonnu – tas bija prestiži, turklāt izdevīgi.
Ilze Pukinska: «Valda mīts, ka Gunārs saistījies ar Veltu karjeras dēļ. Bet paskatīsimies uz šo sievieti, kādu Gunārs viņu sastapa, – ne vien aktrise no Dieva, bet arī žilbinoša skaistule! Sportiska, temperamentīga, koķetīga, nesamākslota. Slaida – viņai derēja kleitas, ko mana meita vilka vidusskolā… Milzīgām acīm, smējīga, skaistu balsi un tādu humora izjūtu, kādu citam neesmu sastapusi. Māra Ķimele man stāstīja, ka Velta bijusi ļoti erotiska sieviete: atlicis viņai tikai ienākt kādā kompānijā, piemiegt kādam ar aci, kā tas jau bijis gatavs. Alfa sieviete! Par šo pievilcību visi aizmirst! Grib tikai saskatīt aprēķinu. Bet Gunārs vienkārši aizrāvās un iemīlējās, bija pēc Veltas kā bez prāta. Tā dzīvē mēdz notikt. Gunāram bija arī raksturs. Nebija viņš nekāds nabadziņš, kuru paņemt no ielas priekšautā, nomazgāt…»
Mēs zinām – ja sieviete dod impulsu, vīrietis atsaucas. Un kāpēc gan lai nedotu impulsu sieviete, kura ir brīva? Līne visus tina ap pirkstu, ieskaitot pašu valstsvīru Kirhenšteinu, gaidīdama savu īsto mūža vīrieti. Atnāca Gunārs Cilinskis.
Sabiedrība iepleta acis, izdzirdot pāra vecuma starpību. Gunārs bija astoņus gadus jaunāks par Veltu: viņam – 26 gadi, Veltai – 34. Mūsdienās – nekas traks, bet toreiz…
Ilze Pukinska: «Toreiz šis skaitlis bija uzpūsts gandrīz līdz divdesmit. Reiz, kad savā naivumā Veltai par šiem gadiem prasīju, viņa atbildēja – īstie, foršie mana vecuma vīrieši lielākoties bija gājuši bojā gulagā un karā. Tāds laiks. Un kas ir astoņi gadi? Ja sieviete ir tik vitāla, kāda bija Velta, tad gadus taču nejūt.»
Bet atcerēsimies Gunāra mammu! Varbūt Veltā spoguļojās viņas tēls? Lai vai kā – laulībā ar Līni Gunārs bija 35 gadus, līdz savai nāvei. Velta nebija ar pliku roku ņemama – reizēm nejauka, reizēm principiāla, izsmejoša, pat augstprātīga. Toties viņa ne vien spīdēja uz skatuves, bet arī komandēja ģimenes laukumā – cepa, vārīja, konservēja, uz Jāņiem pat alu brūvēja. Tiesa, Gunārs alu nedzēra.
Ilze Pukinska: «Veltai bija visi iespējamie talanti; ja viņa gribētu, spētu būt arhitekte, dizainere, dārzniece. Viņai bija īstens Jaunavas raksturs – perfekcioniste. Vienmēr visu izpētīja, izdomāja. Pulka ģenerālis vai kuģa kapteinis – tāda viņa bija. Ar tendenci cilvēkus audzināt. Un tajā, ka Gunārs beidzot atplauka aktieriski, bija arī Veltas nopelns. Mēģinot Velnakaula dvīņus, viņš pēc mēģinājumiem esot ieslēdzies kopā ar Veltu – viņa strādājusi ar vīru kā ar aktieri. Tā viņi viens otru baroja mākslinieciski.»
Bet kopdzīve bija sarežģīta. Arī mīlestībā Gunārs bijis noslēgts – to Velta atklājusi tikai pēc viņa nāves.
Citas
Atklāts donžuāns Gunārs nebija, taču skaistas sievietes garām nelaida, arī būdams precējies. Vai tas viņu neiztukšoja? Gunārs bija ļoti atbildīgs pret visu, ko dzīvē darīja.
Mudīte Šneidere: «Bet Dinas sievišķības tēlu Gunārs, manuprāt, pats sev neatzīdams, nesa cauri dzīvei… To atceros vēl no Krodera izteikumiem: ka visas pārējās Gunāram bija Dinas, tikai citādas. Gunārs satika daudzas. Ja to, kas īstenībā bijis, uzrakstītu… Bet nedrīkst, tad cilvēkiem būtu smagi lasīt, un man kārtējo reizi teiktu – kā tā drīkst runāt… Daudziem būtu atklājums, ka Cilinska mūža sievietes patiesībā bija šīs – klusējošās, dziļās, dzelmīgās. Es to redzēju. Dreģi viņš vizināja laivā un nopūzdamies jautāja – kad tu reiz ļausies… Visu mūžu viņš dāvināja puķes Edgara Tona meitai Jutai, kura strādāja kinostudijas direkcijas blokā. Viņš lenca aktiera Ulda Vazdika pirmo sievu Ritu, šarmantu, izdarīgu un elegantu būtni. Daudz šajās aktivitātēs bija nepiepildītu ilgu, kas droši vien palika tikai flirta līmenī.»
Varbūt Cilinskis cerēja, ka kāda no šīm liesmām viņu beidzot padarīs laimīgu? Šķiet, visu mūžu bija cerējis, ka to ugunsgrēku, ko aicināts izspēlēt uz skatuves, var sagaidīt arī dzīvē.
Ilze Pukinska: «Un, pat ja sānsoļi bija, tad ne Velta, ne Gunārs nebija tie, kas to bazarēs apkārt. Viņi jau tolaik lieliski saprata, ka zvaigznei jābūt nepieejamai. Tā ir svarīga nianse. Viņi ļoti labi saprata savu statusu un laiku, kas nebija vienkāršs. Savu dzīvi viņi nenesa uz paplātes, kā mēs to tagad darām. Viņi saprata, ka neaizsniedzamības faktors liek cilvēkiem tiekties pēc viņiem. Velta arī man vienmēr teica – neizmainies sīkumos!»
Mudīte Šneidere: «Kā Velta Gunāra sānsoļus izturēja? Nu… Viņa gribēja izturēt. Līdzās aktrises talantam viņai piemita arī spēja uz daudz ko pievērt acis.»
Pēc Gunāra nāves Līne pat publiski atzīsies, ka «dāmas pēc viņa trakoja līdz pēdējai dienai». Bet Velta nav vīru sargājusi, tāpēc viņš arī nekad projām nav gājis. Gunāram vajadzējis, lai visas viņu mīl un dievina. Manai kolēģei Līgai Blauai Līne sacījusi: «Ja pie galda sēdēja viena veca un kliba un nepievērsa Gunāram uzmanību, tad viņš ap to ņēmās tik ilgi, kamēr arī tā uz viņu paskatījās.»
Līne nekad līdz publiskai greizsirdībai nenolaidās. Spējusi būt indīga, bet par savu vietu Gunāram blakus bijusi pārliecināta.
Baltezers
Dēls bija Gunāra nekritiskā mīlestība un sāpes. Jau kopš skolas vecuma – neizskaidrojama nolemtība… Pusaudža gados – sliktais zēns, tāds, par kuru saka: ābols, kurš sabojā visu grozu… Aigars sagādāja Gunāram daudz rūpju. Arī zēns sevī glabāja sāpi par to, ka ir tēva nesaprasts, ka no viņa gaidīts vairāk, nekā viņš spējis sniegt. Kaut beidzis teātra fakultāti, filmējies pat divās filmās, aktiera karjeru Aigars neizveidoja. Drīzāk – tā viņa būtībai nebija piemērota, jo bija daudz citu interešu. Aigars Cilinskis nomira Lielajā Piektdienā pirms trīspadsmit gadiem.
Velta reiz Vidzemē sameklējusi akmeni un, kamēr Gunāra nav bijis mājās, sarunājusi tā atvešanu uz Baltezeru – kā dāvanu vīram. Tam viducī bijis iedobums, kur vēlāk viņa Mirušo piemiņas dienā ielika svečturi… Kas gan varēja iedomāties, ka nu viņai būs jāliek svece ne vien par Gunāru, bet arī par dēlu.
Gunāra miera osta bija mežs un mīļais Baltezers – paša būvētā māja ezera krastā, paša stādītais ozols… Te varēja nomest spožo, šarmanto ādu, ko Gunārs mēdza uzvilkt, tiekoties ar svešiem. Varēja atbrīvot arī nervus, izlaižot loku ar ūdensslēpēm.
Skaisti dzīvot Gunāram patika, to ļāva gan filmu honorāri, gan padomju elitei pieejamie labumi, Velta Līne bija arī augstākās padomes deputāte…
Iepirkšanās čeku veikalos, laba mūzikas aparatūra, balta volga, motorlaiva, dārgs alkohols, garš ādas mētelis…
Atmodas laikā, kad daudzi labumi zuda, arī kinostudijas darbs apstājās, Gunāru pārņēma panika. Paturot prātā nabadzīgo bērnību, viņš vāca krājumus – mājas pagrabā krāva kastes ar konserviem, ziepēm, sērkociņiem… Kopā ar dēlu cirta mežu – Ogres kursabiedri kādā jubilejā viņam uzdāvinājuši zāģi, ķiveri un mežinieka zābakus. Dzīves pēdējā gadā Gunārs Baltezerā audzēja vistas, uzbūvēja siltumnīcu un iestādīja tomātus. Tie ražoja tik daudz, ka varēja dalīties ar kaimiņiem.
Gunārs bija labs draugs, atzīst kaimiņiene – aktrise Katrīne Pasternaka. Pirms daudziem gadiem viņa man intervijā atklāja Gunāra patieso būtību – cilvēcīgumu. «Tas bija naktī pēc mūsu dēla nāves, noslīkušais dēliņš vēl nebija atrasts. Gunārs sēdēja man blakus piemājas kalniņā. Gunārs, varenais un stiprais, runāja skarbi un godīgi – necenties dot sev liekas cerības, viņš teica. Krišiņš bija lielisks puika, bet viņš nepārnāks… Teica, ka mums jābūt stipriem, jādomā par meitu, jālaiž pasaulē vēl kāda maza dzīvībiņa, kas dos spēku dzīvot tālāk. Toreiz domāju – ak Dievs, ko viņš runā… Vēlāk, kad jau bija piedzimis Kārlis, sapratu, cik Gunāra vārdi bijuši viedi. Un kā viņš palīdzēja meklēt mūsu puisīti – ar Aigaru uzkonstruēja īpašu rīku, katru zaru aptīdami… Smagi – jo paldies viņam pateikt varēju vairs tikai domās. Viņš bija aizgājis no dzīves tajā pašā mūsu Baltezerā. Tieši mēnesi pēc Kriša.»
Zīlnieces vārdi
Mudīte Šneidere: «Viss kurss tikāmies līdz pēdējam – cits citu kā ģimeni turējām. Togad mums visiem bija tās 60. jubilejas – citam pēc cita. Un kādā reizē Gunārs teica – pēc gada 25. jūlijā viņu gaidot liels zaudējums. Kad filmējuši Vilkaču mantinieci, tirgus ainā piedalījušies čigāni. Kāda čigāniete Gunāram teikusi – es tev pazīlēšu. To arī izzīlējusi. Nākamā gada 25. jūlija rītā viņš teicis – jāaizbrauc uz Rīgu paskatīties, kas notiek Ausekļa ielas dzīvoklī, ka tiešām nav izlaupīts… Bet kas to būtu domājis, ka viņa spēcīgajā augumā ir tik vāja sirds…»
1992. gada 25. jūlijs bija svelmains, zila debess. Tā bija vasara, kad upes izžuva, zāle nokalta, lopiem trūka ganību…
Ilze Pukinska: «Velta mani bija uzaicinājusi uz pusdienām, aizbraucu pie viņiem uz Baltezeru. Mēs ēdām piena zupu ar dārzeņiem. Kopš tā laika uz to nevaru paskatīties. Gunārs teica – izbrauks ar slēpēm, atsvaidzināsies, tad nāks ēst. Bet es redzēju – viņš nejūtas pārāk labi. Tomēr brauca. Gvido vadīja laivu.»
Tas bija pirmais brauciens togad. Gunārs, kā allaž, atnācis pie drauga kinooperatora ar plikām kājām sandalēs un teicis: «Nu, Gvidi, laižam!» Laiva izmeta līkumu, otru… Gvido pēc tam atmiņās ierakstīs: «Uzreiz, kā kad viņu kāds būtu sašāvis, saļimst. Es vēl nikns, tik forši sāka braukt, tagad atkal jāmet riņķī loks… »
«Piebraucu klāt un redzu – nav labi. Gunārs guļ ūdenī vaļējām acīm…»
Ilze Pukinska: «Kad viņu izveda no ūdens, sētā mēģinājām elpināt. Biju samācījusies seriālam, kā taisa elpināšanu. Gvido mēģināja, es teicu priekšā, kas jādara. Atbrauca ātrie – viss bija par vēlu. Velta kaut ko sedza virsū Gunāram, lai viņam nav auksti… Viņa bija drausmīgā stāvoklī. Paliku pie viņas, protams. Un mēs Gunāra istabā uz gultas atradām atšķirtu to kritisko recenziju par Indrāniem. Gunāram bija tikai sešdesmit viens.»
Raugoties acīs Cilinska mazmeitai Margaretai Mārai, jūs ieraugāt Gunāra acis.
Pēc vidusskolas viņa aizbrauca uz Lielbritāniju mācīties par aktrisi. Kautrēdamās no radinieku popularitātes ēnas, nofilmējās tur pilnmetrāžas filmas galvenajā lomā. Tad jau redzēs, kā būs tālāk. Bet pagaidām viņas skatiens atgādina Gunāra poētisko dvēseli. Atcerieties! Viņš stundām vēroja ezerā mēness tiltu, citreiz aizgāja tālu, tālu projām no visiem – ilgi skatījās mākoņos. Un viņš pats ir kā ezers – avotains, ar grimstošām smiltīm, pasakainām, skaistām saliņām, meldriem un ūdensrozēm…
