Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2015. gada 16. numurā.
Svarīgi nekļūt par kretīnu
AGNESE: Izrādes nosaukums liek domāt, ka tā ir par karu. Tiešām tankā ir tik droši?
GINTS: Tiem, kas vēl nav redzējuši izrādi, uzkrītoši sarkanais plakāts ar tanku un tekstu «Droši kā tankā» pie Dailes teātra varētu šķist kā stāsts par kara šausmām. Tas savukārt var likt domāt – kāpēc to vajag, ja visapkārt jau tā tik daudz runā par karu?! Šī izrāde ir atkārtots apliecinājums tam, ka karš ir bezjēdzīgs un par to gan vajag runāt un domāt. «Droši kā tankā» ir stāsts par cilvēku attiecībām konkrētā situācijā, kas izriet no cilvēku rakstura, ticības, dzīves uztveres un vēl dažādām lietām. Izrādē labi redzams, ko slēgta vide dara ar cilvēku. Mums, aktieriem, gatavojoties izrādei, bija iespēja ielīst īstā tankā. Jau aptuveni pēc piecām minūtēm tajā man aiziet ciet viss, kas var aiziet ciet. It kā tu esi aizsargāts, bet tai pašā laikā tik neaizsargāts… Tanks ir kā milzīgs, kustīgs metāla zārks, jo, kā izrādās, to var apturēt pat vienkāršs kājnieks. Jā, un izrādē tiek minēti arī daudzi vēsturiski fakti, piemēram, Staļina reiz izdotā pavēle aizmetināt visas tanka rezerves lūkas, lai ārkārtas situācijā tankisti to nepamestu…
– Reiz līdzīga pieredze tev jau bija – raidījumā «1000 jūdzes» vajadzēja līst šaurā alā.
– Jā, aptuveni 300 metru līdām alā, kas beidzās ar aptuveni četrus metrus garu, ļoti, ļoti šauru tuneli, kura galā neredzējām gaismu. Tā bija, kā bija… Alas galā atklājās neliela telpa, kurā ūdens pilieni bija izveidojuši Dievmātes figūru ar bērnu. Kā skaidroja alas uzturētāji, ja šī vieta tiktu iežogota, drīz vien tā būtu izdemolēta un iznīcināta. Turpretī tagad, kad tā ir atvērta visiem, nokļūšana šajā svētvietā ir tikai individuāls drosmes, spēka pārbaudījums. Milzīga alas mute, kur tev jāiet pieliecoties, arī pusrāpus. Kā mums teica gids: redz, kā daba iekārtojusi, – pirms ej pie svētvietas, tev gribi vai negribi jāpaklanās…
– Atgriežoties pie tanka… Vai tev reizēm nešķiet, ka arī dzīvē mēdzam ielīst tādā kā tankā – noteikumu, pašu izvēļu un apstākļu sakritību sprostā –, no kuras gan ir šaura lūka izlīšanai. Bet mēs tā arī nekad nesaņemamies šo lūku izmantot.
– Ar prātu jau mēs zinām, ka lielāka vai mazāka rezerves izeja, atkāpšanās ceļš ir katram. Taču katram arī šī slēgtā vide ir sava – darbs, mājas, hobiji… Un kas notiks, ja vienlaikus pieci cilvēki gribēs pa šo lūku izlīst? Kurš ies ar elkoni, kurš pagaidīs un kurš palaidīs…? Fakts ir tāds, ka droši nav nekur. Liekas – viss ir beidzies, fū, mēs tiekam ārā! Un atkal ir kādi apstākļi, kas mūs iedzen atpakaļ. Varbūt tajā pašā, varbūt jau citā tankā. Un mēs atkal esam tai pašā vidē, bet nu jau ar to pieredzi, kas mums bija tai brīdī, kad līdām ārā. Mēs jau zinām, kāds ir tas cilvēks, ko tas domā un kā reaģēs.
– Tu esi pārbaudījis dzīvē, kā tu reaģētu, ja vienlaikus pieciem būtu jātiek laukā?
– Ir bijušas situācijas, kurās jāpieņem krasi nestandarta lēmumi. Ja vietā, kur mēs tagad sēžam, ielūztu jumts, es vispirms domātu, kā tevi dabūt drošībā, un tad domātu, kura konstrukcija ir stiprāka un kurā vietā iespējams paslēpties.
Taču dzīvē vairākkārt esmu saņēmis pļauku tikai par to, ka kādu esmu palaidis pa priekšu.
Skaidri zinu, ka arī nākamajā reizē lūka pirms manis vai nu ieklemmētos, vai aizkristu ciet un tās atvēršana man prasītu dubultu piepūli. Ja tu esi labs, brīžiem par daudz labs pret citiem, nedomājot par sevi, par to nezin kāpēc jāmaksā. Laikam jau tā vajag, droši vien tā ir savas vietas izcīnīšana, meklēšana. Nav svarīgi, tā ir teātra vai kāda cita vide, visās jomās notiek tā, ka mēs, vairāki cilvēki, vienlaikus ejam uz vienu lietu. Bet pa vienām durvīm visiem četriem reizē neiziet… Svarīgi nekļūt par kretīnu, neizmantot savā labā cita neziņu, neprasmi, neveiksmi vai to, ka viņš vienkārši nepaspēja. Esi godīgs pret sevi un pret citiem un kādreiz būsi arī plusā. Un tad atkal nonākam pie tā, ka esi labs un tevi sāk izmantot. Tāds ritenis, kuram visu laiku jādomā līdzi.
– Kā šajā tanku būšanā iekļaujas deju šovs? Vēl viena spraukšanās pa durvīm, tikai šoreiz jau ar dejotājiem?
– Šovs ir kā stikla tanks, kur tevi no visām pusēm var redzēt, turklāt tankam vēl ir atvērta lūka, pa kuru jebkurš var ielīst, iebāzt roku, iemest tev ar pudeli, ar tomātu… Kāpēc es to darīju? Jo mana profesija pašā saknē ir vērsta uz atpazīstamību, uz popularitāti, uz lietām, ar kurām tevi zina sabiedrība. Kāds man teiks: nu, tad dari to ar darbu, ar teātri. Es izvēlējos šādi. Izrādās, man ļoti patīk dejot! Skatoties no malas sporta dejas, šķita – kas tas tāds ir, kā veči var tā izskatīties? Biju pārliecināts, ka visi dejotāji ir mīkstie: tās nolaizītās frizūras, kostīmi ar milzīgiem izgriezumiem… Bet, nonākot saskarsmē ar deju, saprotu – ir miljoniem lietu, kas jāapgūst, jāiemācās, un tas nemaz nav mīksti. Kad ar «učenītes» palīdzību tieku pareizi izliekts, izstiepts, nodejoju pusminūti un jau esmu no sviedriem cauri slapjš. Viņi skrien, lido, lec, un neviens no malas nedrīkst redzēt, cik tas patiesībā ir grūti. Varbūt tieši šis izaicinājums man patīk… lai neviens neredz, cik patiesībā ir grūti un viss izskatās tā – «zaprosto».
Mani ilgi lauza dalībai šovā, un beigās es piekritu savtīgu iemeslu dēļ, lai pārbaudītu sevi. Jo es bieži vien pie kādas noteiktas apstākļu sakritības diemžēl mēdzu neizturēt, nolēkt vai sagriezt visu kājām gaisā. Pēc pirmā raidījuma man bija skaidrs, ka šoreiz atkal notiks tāpat. Ja mana «učenīte» nebūtu tik sakarīgs cilvēks un tik ļoti liels «profs» savā jomā – ar viņu ir viegli komunicēt un strādāt –, es pa īstam būtu nolēcis, jo teātrī man darba, paldies Dievam, pietiek. Režīms un ritms šobrīd ir nežēlīgs, un es ļoti cenšos panākt, lai šovs nekādā veidā nekaitētu teātrim. Rezultātā dejoju pa naktīm… Un tagad ir skaidrs, ka vairs neatkāpšos ne par kādu naudu. Visu vai neko, jo nu man parādījies tāds sportisks niknums.
Lielākais ieguvums no šova ir tas, ka vairs nedomāju – es nevaru to, nespēju šo, nemāku vēl kaut ko. Es domāju – kā to izdarīt?!
Bet, kad pienāks pirmais maijs, es sēdēšu ezerā un nedarīšu neko.
Mieriņš un bauda
– Kāpēc tieši pirmajā maijā?
– Tāpēc, ka šajā datumā atkal atļauts ķert plēsoņas – līdakas. Tagad drīkst ķert baltās zivtiņas, kas arī, protams, nav slikti, bet… Kad sākas līdakas… sēdi tu, māneklis, iztēlojies, kur zivs varētu būt, kā to varētu piemānīt, un vējš tikmēr no tavas galvas pūš laukā visus sūdus. Cik forši!
– Pēkšņi iedomājos – uz copi taču nekad neņem līdzi sievietes. Kāpēc?
– Tu taču zini teicienu: uz pirātu kuģa sieviete nes nelaimi. Kaut kāda daļa patiesības jau droši vien tur, bet man izskaidrojums ir vienkāršs: veču kompānijā var dzert, cik grib, runāt rupjības… Ja līdzi ir sieviete, lieki jātērē laiks, stāstot, kuros mirkļos nevajadzētu lēkāt pa laivu vai ka tad, kad kļūst pārāk karsti, nevajag lēkt no laivas ūdenī. Vēl kas – ja divi veči makšķerē, viņi pirms metiena paskatās apkārt, lai neiemestu otram pakausī vai pa brillēm. Bet, ja laivā ir sieviete, kam tas neienāk prātā un kas jebkurā mirklī var piecelties, pakustēties, vari viņai ieraut lūpā vai degunā āķi. Kam vajadzīgs lieks stress? Cope taču ir mieriņš, bauda… Večiem vienkārši vajag veču pasākumu.
– Viens no veču pasākuma dalībniekiem bija arī tavs teātra krusttēvs Harijs Spanovskis.
– Mēs ar Intaru (aktieris Intars Rešetins – red.) bieži braucam kopā makšķerēt, un man šķiet – vēl nav bijis copes, kad viņu nepieminētu. Nevis tā saldsērīgi un asaraini, bet ar humoru, atceroties kārtējo krusttētiņa sviestu.
Nevar un nevajag mūžīgi skumt un sērot, viņš arī to nekādā ziņā negribētu, – labāk pasmieties.
Vismaz viņš tā noteikti darītu. Kādā copē Intars sev galvā ierāva vizuli. Tai brīdī ļoti smējāmies un iedomājāmies, ar kādu sejas izteiksmi un rupjību, sarkano «Marlboro» kūpinādams, to komentētu Spanis.
Ļoti trūkst viņa tiešuma. Spanis nemeloja ne par ko, vispār ne par ko. Ja viņam kaut kas nepatika, tas uzreiz tika pateikts. Spanis neliekuļoja, un no tā ļoti var mācīties. Sevišķi teātra vidē stipri jādomā, kad, ko un kā tu runā, bet viņš no tā nebaidījās. Viņa viedokli varbūt ne vienmēr uzklausīja, taču vienmēr dzirdēja.
Bez smeldzes jau nevar… Jau esam sākuši darbu pie koncerta, Spaņa ballītes. Domāju, tur būs viss no smiekliem līdz nopietnībai, varbūt arī kādai asarai. Ballītē viņa izpildīto «Laba, laba» ir dziedāšu es.
Atceries, ko tu pārstāvi!
– Tu teici: ja pēkšņi bruktu griesti, tu vispirms domātu, kā drošībā nogādāt mani. Vai tas ir tāpēc, ka tev ir trīs brāļi un esat iemācīti cits par citu rūpēties?
– Ne tikai tāpēc. Man ir dievīgākie vecāki, dievīgākā ģimene pasaulē, un tas, kā mans tēvs izturas pret mammu, kā mans brālis izturas pret savu sievu, pat bez liekām sarunām iedod sajēgu par to, kā vīrietim jārīkojas. Manī ieaudzinātas pašsaprotamas lietas – ejot pa ielu ar sievieti, es automātiski eju ielas pusē, jo tā dara mans tēvs. Ejot kopā ar sievieti, es automātiski viņai atveru durvis, jo tā dara mans tēvs un tā vajag. Visas foršās lietas, kas manī ir, – tā ir mana ģimene, mani brāļi un vecāki. (Gints atmet galvu un dziļi nopūšas.) Fū, asaras saskrēja acīs… Laikam jāpiezvana mammai.
– Bieži zvani viņai?
– Cenšos zvanīt nevis tad, kad ir sūdīgi vai kad vajag (arī tad, protams, kam tad vēl es zvanīšu!), bet vienkārši tāpat, kad viss labi. «Čau, māmuļ, kā tev iet…?» Piecas minūtes ar viņu parunājot, viss jau ir… foršāk. (Gints atkal dziļi nopūšas un aizklāj ar rokām seju. Pūlas savaldīt asaras. Kad tas neizdodas, viņš lec kājās un atvainojas – ātri aiziešot uz labierīcībām. Pēc mirkļa Gints ir atpakaļ un turpina tā, it kā asaras būtu manis izdomātas.) Kad tuvojas pirmizrāde vai kāds cits svarīgs pasākums, man zvana sencis, parunājas ar mani, tad seko teksts: «Tu atceries, ko tu pārstāvi!» Ģimeni! Tik skaisti…
Tagad nezinu, kad aizbraukšu uz Skrundu. Bet ļoti gribas.
Man joprojām negribas laist vaļā to izjūtu, ka aizbraucu uz mājām un varu ielīst mammai padusē. Nu, negribas!
– Kāpēc tev bija bail man parādīt savas asaras?
– Man ir tik daudz emociju… Manas profesijas pārstāvjiem tās jāvalda, jo emocijām vieta ir uz skatuves. Tas nenozīmē, ka dzīvē nedrīkstu būt emocionāls, kādā brīdī «norauties». Bet to var viegli pārprast, turklāt lai tas nav kārtējais mans teātris – re, arī tā es varu! «Fucking» profesija… Saproti, pat tādā brīdī, kad runāju par ģimeni, es domāju, kā tas izskatīsies un ko par mani nodomās… Un tās asaras… Es vienkārši biju godīgs.
– Pirms gadiem tavs tēls bija pavisam citāds – melns, garš ādas mētelis, melni krāsotas acis. Aiz dzelzs veča tēla slēpi savu emocionalitāti?
– Tas bija sava veida protests pašam sev. Uzvelc melnās drēbes, uzkrāso acis un noslēpies. Un vienlaikus pievērs sev uzmanību. Man patika gan mans tēls, gan smagā mūzika, ko tolaik klausījos. Tā bija maska, ar kuru dzīvot bija vienkāršāk. Vēl laikam centos parādīt, ka esmu baigais vecis – izcēlu savu neesošo sūrumu… Nopietni vīri, nopietni uzņēmēji un citu profesiju pārstāvji sabrauc kopā ar «močiem» un kļūst par lieliem puikām, kas dauzās ar spīdīgām mantiņām.
– Ar savu «moci» esi viens no tiem puikām?
– Jā. Puika, kas aug lielāks, lai kā negribētos. Nav jau tā, ka vairs nepatīk tas melnais mētelis, uzkrāsotās acis vai spīdīgās mantiņas, tikai nevaru nedomāt par to, ka man tūlīt būs trīsdesmit pieci. Nezinu, vai man tagad, piemēram, vairs vajadzētu staigāt ar somu, kas pašūta no veciem, saplēstiem džinsiem… Nu nevar visu laiku būt puika, jāuzņemas atbildība par sevi, saviem lēmumiem, savu dzīvi.
– Ir dienas, ka tu nospļaujies par atbildību?
– Protams! Tad atļauju sev darīt visu, kas ienāk prātā, bet tikai maksimāli tālu no sabiedrības. Pirms gada teātra sezonas beigās pēc banketa Vecrīgā piepļāvos. Neko tādu jau es nedarīju, biju komunikabls un sarunāju ar rikšas vadītāju, ka viņš izslēgs savu «bumsī» mūziku un tā vietā tiks spēlēta ģitāra. Mēs padziedājām, padejojām, un tas tika sabildēts un publicēts pa veselu atvērumu. Negribu, lai tā notiek vēlreiz. Man jau nekas, bet mana mammīte ārkārtīgi pārdzīvo, arī «bračkām» tas nepatīk. Mani potenciālie darba devēji to var ieraudzīt, un viņiem tas nepatiks. Tāpēc, ja kaut ko daru vai nedaru, tad pēc iespējas tālāk no ļaužu acīm. Gribas, pa ielu ejot, noslēpties, uzlikt cepuri galvā, uzlikt kapuci un nodurt acis. Tāpēc bieži pārvietojos ar automašīnu, bet siltā laikā ar «moci». Jo gribas savu telpu. Bet tad, kad man sagribas pūli, ir mani čomi vēl no Skrundas laikiem. Es visu savu dzīvi esmu pakārtojis Dailes teātrim un bieži nevaru ar viņiem tikties. Vienalga, satiekoties pat pēc ilgāka laika, viss atkal ir pa vecam, ar trim teikumiem tev norauj jumtu – un tu no smiekliem esi uz ceļiem. Es grēkoju attiecībā pret viņiem, nepiezvanu tik bieži, cik vajadzētu, bet es apsolu laboties.
– Lai gan Makmērfija loma izrādē «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu» netika tev, man šķiet, tu esi ļoti līdzīgs viņam. Mazliet mačo, mazliet huligāns ar labu sirdi, daudz draugiem un prasmi iekulties nepatikšanās. Un mūžīgām ilgām pēc kaut kā.
– Ja godīgi, sen senos laikos, kad tika runāts par lomu, ko gribētu nospēlēt, sapratu, ka reiz dzīvē gribētu nospēlēt tieši Makmērfiju. Bet, ja reiz šo lomu neuzticēja man, varbūt nevajadzēja… Tavs jautājums man liek domāt par Dievu, par baznīcu. Reizēm ar kaut ko – iespējams, Dievu – pārmiju pāris vārdus. Ja es tam visam ticētu, būtu vieglāk, taču arī tagad, liekot kopā secīgu notikumu ķēdi, saprotu, ka tā vienkārši bija jānotiek.
Par Makmērfiju runājot… domāju, manī lielā mērā mīt Makmērfijs. Vienīgi, nobīstoties no kaut kā, kaut ko nezinot, nemākot, nesaprotot, es reizēm līferēju. Viņš gan neliekuļoja.
Tie melnie caurumi
– Makmērfijs nelaida garām iespēju baudīt dzīvi. Tu neslēp, ka dzīvi esi baudījis tā, ka slīgi melnajā caurumā, kā sauci dzeršanas periodus. Tie melnie caurumi atkārtojas?
– Ik pa laikam tie ir. Bet, kādā brīdī parunājoties ar sevi, sapratu, ka biju vienkārši izlaidies. Tas jau nav risinājums, tas ne pie kā laba nenoved, tikai pie vēl sūdīgākām domām un pašsajūtas. Pavisam bez melnā cauruma gan nevar, radošā profesijā palaikam vajag, taču tas nenozīmē, ka tas jādara trīs, piecas dienas vai nedēļu. Tas ir dozējams un kontrolējams. Nu, nevajag vienmēr pielieties tā, ka suns muti laiza… Zini, var, var tā dzīvot. Vairāk nekā pusgadu esmu tā dzīvojis. Labi, patērēju vairāk šķidruma un divreiz vairāk pīpēju, taču kādā brīdī vairs nesaprotu pārējos. Un, izrādās, tas nemaz neprasa milzīgu piespiešanos.
Otrs jautājums ir par atbildības izjūtu pret savu dzīvi, profesiju, kolēģiem, ģimeni… Zinu, ka vakarā varu iedzert, varbūt pat piedzerties, nevis pielakties. Tad, kad tu vari, dod virsū, ja gribi, un savu vienīgo brīvdienu pavadi īdot vai lāpoties. Bet tas arī viss.
Zini, kāpēc parasti vajag alkoholu? Jo tas ir ātrākais un vienkāršākais veids, kā restartēties, aizmirsties, izslēgt domas. Jo, ejot mājās, vienmēr galva pilna ar lomām, dejām, kas klīst pa galvu un beidz tevi nost. Iedzer, un tas viss pazūd.
Mani, iespējams, reiz iegāza paša neizlēmība, ar ko cīnos.
Tas, ka kādā brīdī kaut ko neizdarīju, nepateicu, paturēju pie sevis. Pie sevis izdomāju, ka aiziešu un pateikšu, un tad, kad aizeju, tad pasaku: «Čau, kā tev iet?» Starp citu, pamēģināju teātrī divas nedēļas teikt visu, ko domāju, nemelot. Ārprāts, šausmas! Divas trešdaļas cilvēku man teica, lai aizeju iedzert.
– Tu teici: parunājoties ar sevi, sapratu… Kā saprati, ka jāiemācās iedzert, nevis pielakties?
– Es apmeklēju Minesotas programmu, kur triju stundu laikā sapratu, ko ar mani mēģinās izdarīt, ja es tur palikšu. Viss ir te (piesit ar pirkstu pie galvas).
– Ko ar tevi darītu?
– Čakarētu smadzenes. Tikai nenormāli ilgstošā, mokošā un nogurdinošā procesā. Ir cilvēki, kam tas strādā «bezotkazno», tikai ne man. Biju tur veselu dienu, redzēju cilvēkus, kas pie durvīm iztukšo pēdējo «polšu» un iet padoties, un man ar to pietika. Sapratu, ka viss ir galvā. Ja tur nenoskaidrojas, tad padošanās notiks vēl neskaitāmas reizes.
– Teici, ka visu esi pakārtojis teātrim. Tas tev daudz ko devis pretī?
– Kā gan citādi? Tā taču ir vieta, kur satiekas sapņi un īstenība. Tu vari vienlaikus gan staigāt pa mākoņiem, gan sarunāties ar cilvēkiem. Tur ir kaut kas maģisks, ne velti teātris dzīvo cauri gadu simtiem. Man patīk būt daļai no radīšanas prieka, no skaistā, sāpīgā, no tempļa sajūtas. Man patīk, ka varam palīdzēt saprast, ka var, vajag dzīvot citādi.
Bieži cilvēki domā, ka mēs, aktieri, tikai dzeram un nonstopā kniebjamies cits ar citu, iemācāmies tekstu, uzvelkam kostīmu un mēģinām neskriet virsū mēbelēm. Bet patiesībā mēs pie katras lomas divus mēnešus smagi strādājam, laužam sevi, pārdzīvojam, izdzīvojam…
Nezinu, vai drīkstu to skaļi teikt, taču ļoti gribas lomas, kur es varētu vairāk augt. Cilvēciski, profesionāli. Gribas būt vienam no labākajiem, ja ne vislabākajam. Protams, gribas… Vienlaikus, atgriežoties mūsu sarunas sākumā, negribas pazaudēt cilvēcību, jo aktiera profesija ir egoistiska. Ļoti egoistiska, lai kā to negribētos.
– Reiz tev teātris iedeva arī mīlestību (Gints vairākus gadus bija kopā ar dziedātāju Rudīti Būmani. Abu jūtas uzplauka, spēlējot izrādē «Izredzētais» – red.). Un dēlu.
– Krišs… Vakar no rīta aizvedu viņu uz bērnudārzu, pa dienu atkal izņēmu, un abi kopā dzīvojāmies pa teātrī. Tad aizdomājos – sēž te tāds ķipars, ar visiem sveicinās, aprunājas, spēlē telefonā spēles… Kā es reaģētu, ja viņš man kādu dienu paziņotu, ka būs aktieris? Es teiktu: «Nu, tad tev jābūt vislabākajam!» Nevis lai apmierinātu sava tēva egoismu, bet tā vienkārši jābūt, tad jā – esi aktieris.
Vispār man ir fantastisks dēls – ļoti gudrs, aktīvs. Man ļoti gribas, lai viņš ar mani lepojas. Nevis tāpēc, ka esmu aktieris vai vēl kaut kas, bet tāpēc, ka esmu viņa tētis.
– Un kā ar mīlestību?
– Skaisti, ja tā ir. Savā ziņā varu piekrist, ka pirmā ir visskaistākā, jo tev vēl nav nekādas nojausmas, kādas ir sajūtas, emocijas, tāpēc tās ir visspēcīgākās. Lavīna tev uzgāžas virsū! Tevi nes, un tev ir vienalga, uz kurieni. Bet īstā un patiesā tā nevar būt.
Es zinu – kādā brīdī var tā būt, ka mīlestība beidzas. Tas nenozīmē, ka kāds rauj pa kreisi vai dara vēl kaut ko sliktu. Mīlestība vienkārši var izsmelties. To nevajag uztvert kā pasaules traģēdiju. Reti jau gadās, ka mīlestība abiem saglabājas līdz mūža beigām. Viens turpina mīlēt, taču otrs saka: «Piedod, bet es tevi vairs nemīlu.» Lūk, tad sākas krāpšana, vēl sazin kas. Ideālā variantā būtu tā, ka abu mīlestība kā divas sveces vienkārši izdeg un viss – abas kopā apdziest. Tad var palikt draugi, un, ja tā notiek, ir izcili. Jo tas taču tāpat bijis skaisti, arī izdzisusi mīlestība ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Sāp, protams, ka sāp, un varbūt pat ilgi sāp. Bet mūžīgi tas nevar palikt tā: «Šis cilvēks man ir miris.» Vai arī: «Man nekad vairs nebūs neviena!» Mīlestības beigas nav pasaules gals. Ne velti zinātnieki mēģinājuši pierādīt, ka mīlestība ir ķīmiska viela. Ja tā ir, mēs taču nezinām – varbūt kādā temperatūrā tā izgaro, bet varbūt sasalst. Varbūt var uzlikt vāciņu, lai tā nekur nevar aizbēgt, tikai mēs to vēl nezinām.
