Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Klubs 2019. gada 3. numurā.
– Man tevi gribas dēvēt par neaktieri. Šķiet, šāds apzīmējums tev tīri labi piestāv.
– Varētu būt, bet, zini, daudzi ir teikuši, ka es notēloju pats sevi. Tagad man pat gribētos nospēlēt kaut ko citu, lai pārliecinātos pats. Varbūt man ar tēlu nenormāli sakrita. Varbūt pēc būtības es tāds esmu. Taču es tāpat mēģināju darīt tā, kā lūdza filmas režisors Oskars Rupenheits. Scenārijs, ko Oskars man atsūtīja, šķita saraustīts – es neredzēju nekādu vadlīniju. Pēc pirmā dubļa Oskars man pienāca un teica, ka man sanāk teatrāli. Bet vajag vienkāršāk.
– Kurā brīdī tu pats sāki kaifot no tā, ko dari laukumā?
– Es to nesauktu par kaifošanu. Pirmajā filmēšanas dienā bija nenormāla neziņa. Mēs filmējām policijas iecirknī, un tajā brīdī mani pārņēma jocīga sajūta. Tā pat nebija mandrāža. Drīzāk apziņa, ka tagad ir jāiet un jādara, spēlītes ir beigušās. Līdzīgi kā jaunībā, kad precējos. Pēkšņi ieslēdzas apziņa, ka, bļin, tūdaļ būšu precēts, būs jāuzņemas atbildība. Lai gan līdz tam izjūtas bijušas pilnīgi citādas.
Beigās vienkārši gribējās visu ātrāk pabeigt, jo filmējām divarpus gadu. Es zināju, ka man tas jāizdara, turklāt mani tiešām interesēja, kas tad tur beigās sanāks. Izlasot tekstu par ainu, kur pistoli iemetām notekā, man tur nekas smieklīgs nešķita. Paldies Dievam, tekstu nevajadzēja iekalt no galvas. Varējām interpretēt. Bet pēc tam, kad aizbraucu uz Jura Podnieka studiju un noskatījos ainas melno materiālu, pats sāku smieties. Tiešām smieklīgi sanāca. Lai gan daudzi saka, ka filma ir pilnīgākais mēsls un viena vienīga lamāšanās, to, ka būs tādi panākumi, negaidīju.
Citi lasa
– Runājot par tiem, kas redz tikai lamāšanos, man tomēr šķiet, ka tā ir sabiedrības šizofrēnija.
– Mēs izliekamies labāki, nekā patiesībā esam. Nepārprotami. Es tagad daudz vairāk ieklausos, kā cilvēki uz ielas runā. Filmā dzirdamie vārdi ir krievu laiku aizguvums. Bet ne to vien mēs esam mantojuši. Piemēram, mums ir arī ļoti skaistas sievietes. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu tauta ir daudz krustojusies ar zviedriem, poļiem, lietuviešiem, krieviem…
– Filmā tevis atveidotais varonis tiek pie lomas kausētā siera reklāmā, un režisors viņam dod profesionālu padomu: «Saki siers, domā – vagīna.»
– Dzīvē es esmu tiešs un nemēģinu iedomāties to, kā nav.
Ja mans suns būs nolicis kaku un man tā būs jāpaceļ, nemēģināšu iedomāties, ka kaka ir konfekte vai sieviešu zeķes, ko man labpatiktos pacelt.
– Būšu godīgs. Es lamājos, un man patīk lamuvārdi. Laikam tāpēc tā aizķēra tava tēla īsā, bet sulīgā frāze: «Labvakar, bļ..! Apsveicu jūs jūsu uzņēmuma piecu gadu jubilejā.»
– Tas, ar ko Harijs nodarbojas, ir arī viņa iztikas avots. Viņš saprot, ka tā ir figņa pēdējā, un viņam ir noriebušies visi tie purni. Uz skatuves viņš neatļausies pateikt: «Nu, ko, bļ.., atkal atnācāt? Atkal man jūs jāizklaidē.» Bet viņā tas viss krājas. Bidstrupam kādreiz bija karikatūru grāmata ar ļoti labu karikatūru, kurā cilvēki cits citam ķēdes reakcijā nodara pāri, līdz pēdējais iesper sunim, kurš vispār ne pie kā nav vainīgs. Arī daudzi psihologi teikuši, ka cilvēkam jāizgāž savas dusmas, kas sakrājušās. Kaut vai sit bumbiņu vai dauzi boksa maisu, citādi var ciest tavi tuvākie cilvēki.
– Pats mēdz izlādēties lamājoties?
– Īsti ne. Nu, dažreiz gribas, kaut vai tajās pašās tiesās, uz kurām man jāiet. Bet, ja es lamātos, mani izmestu ārā. Es lieku galvu ķīlā – tā, kā sajūtos es, jūtas lielākā daļa cilvēku. Iedomājies, tu sēdi man pretī un muldi pilnīgu nepatiesību vai arī tava izturēšanās ir apslēpti rupja. Un tad man tiešām tiesas zālē gribas pateikt: «Nu, ko tu tagad dirs?»
– Arī tavs pārinieks Imants Veide uz ekrāna visai bieži samuldas.
– Ņemam par piemēru valsti. Arī tā stāsta, ka viss būs. Kaut vai tās elektroniskās sistēmas. Jau kuru gadu kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Tagad atkal e-veselības sistēma nočakarējusies… Tas mani besī ārā, ka kaut ko ātri uztaisa vai pieņem ātru lēmumu vai likumu un tikai tad risina problēmas, jo izrādās, ka tas ir darīts nekvalitatīvi. Lai cik stulbi un triviāli būtu mūs salīdzināt ar Igauniju, bet kāpēc tur ir citādi? Kaut vai tās pašas ID kartes un e-paraksts. Igauņi jau to visu bija izstrādājuši. Kur ir problēma no viņiem šīs zināšanas vai izstrādāto produktu nopirkt? Padomju Savienības nospiedums, plānveidība, nosacītā zagšana un sačakarētais domāšanas veids mums neļauj rīkoties citādi. Mums arī nav kopīga mērķa, kas vērsts uz valstiskumu. Tas ir diezgan deklaratīvs. Sabiedrība ir sašķēlusies, turklāt bez vidusslāņa. Ir beigu gals un gala gals. Bet jaunieši no politiskajām partijām, manuprāt, ir jātur pa gabalu, kamēr mūsu paaudze un varbūt arī nākamā nenomirs, tikmēr domu gājiens un principi nemainīsies.
– Tev pašam piemīt sačakarētais padomju laiku domāšanas veids?
– Domāju, noteikti. Manai paaudzei diemžēl ir citi kritēriji un mērķi. Savs kažoks mums ir tuvāks. Ja pie mums, kā savulaik Austrumos, ieviestu soda mēru – rokas vai galvas nociršanu, vai tas palīdzētu mainīt domāšanu? Nu, ja nocirstu galvu, tad palīdzētu. Pat zemēs, kur par korupciju piespriež nāvessodu, ik pa laikam dzird par kādu korupcijas skandālu. Kādreiz pie mums milzu problēma bija braukšana dzērumā. Nenoliegšu, deviņdesmitajos arī pats esmu grēkojis. Tagad man ir bail to darīt. Naudas sods ir iespaidīgs, un, nedod Dievs, manas vainas dēļ kāds cietīs. Speciāli nopirku alkometru.
Iedomājies, tu aizbrauc pusdienās, bet tur borščiņš vai skāba kāpostu zupa. Nu, kā tu neiedzersi piecdesmit gramus šņabēna? Tā taču ir ēšanas kultūra.
– Saki, cik tev pašam tas bija nozīmīgi, ka filma panākumus guva, iztiekot bez valsts finansējuma?
– Pateicoties tam, es nejūtos kādam kaut ko parādā. Man bija ļoti liels pārsteigums, cik ļoti vienkāršiem līdzekļiem strādāja, piemēram, filmas mākslinieks Toms Jansons, viņš no ne kā radīja autentisku pasta kantori. Manos priekšstatos filmēšanas laukums bija kaut kas grandiozs, pilns ar gaismām. Vecrīgā redzēju, kā uzņem Homo novus, noslēdza vairākas ielas. Mēs pilsētu neslēdzām un iztikām ar trim gaismām.
– Starp citu, tev likuma vārdā nav nācies glābt Tomu, kurš Rīgas ielās jau ārpus filmas izlīmēja indīgo zirnekļu plakātus?
– To izdarīja Toms? (Smejas.) Malacis. Nezināju.
– Toms, tāpat kā daudzi citi filmā iesaistītie, par tevi ir gados jaunāki.
– Pieļauju, ka uz laukuma biju visvecākais, ja neskaita pensionāru un kaimiņienes kaimiņus. Man nav nekādu problēmu noturēties uz viena viļņa ar jaunākiem cilvēkiem. Man taču draudzene ir daudz jaunāka. Es pats sevi uzskatu par fleksiblu cilvēku. Varbūt ir divi, trīs cilvēki, kurus redzot izvēlēšos pāriet ielas otrā pusē. Savā 45 gadu jubilejā uzaicināju vairāk nekā simts viesus, cilvēkus, kurus man vienmēr prieks satikt. Nav pat svarīgi – uz minūti vai ilgāk, kaut kopā iedzert, parunāt vai aizbraukt ceļojumā. Runājot par tām iedzeršanām, ir cilvēki, ar kuriem man nepatīk iedzert, bet ir tādi, ar kuriem to dari ar kaifu.
– Ko tu vislabprātāk dzer?
– Viskiju.
– Ar ūdeni?
– Nē, nē, nē. Esmu šķaidīšanas pretinieks. Agrāk viskiju ciest nevarēju, bet bankas laikā man iemācīja baudīt šo dzērienu. Man teica: «Ir jāsāk ar pašu sūdīgāko, lai novērtētu labu mantu.» Ja vakarā gribu iedzert vienu, divas glāzes, dzeru tīru viskiju, bet, ja ir kāds pasākums, tad ar ledu. Ir bijis tā, ka esmu gatavs iedot ar pudeli pa galvu cilvēkam, kurš Chivas Regal jauc ar kolu. Tādi skati man sagādā fiziskas sāpes.
– Attiecībā pret alkoholu vienmēr esi spējis ievērot mērenību?
– Nekādos īpaši garos plostos kritis neesmu. Alkoholu lietoju atkarībā no emocionālā stāvokļa un dzīves situācijas. Tagad savā viedajā vecumā zinu un gribu to nodot arī pārējiem, ka alkohols tiešām problēmas neatrisina. Bet atslābināšanās ir vajadzīga, sevišķi tad, ja pa dienu ir jānodarbojas ar bezjēdzīgām lietām un jāpierāda, ka neesi idiots. Tad vakarā galvā ir gan tukšums, gan pilnums.
– Parunāsim par hobijiem. Tev ir diezgan dārgs vaļasprieks – autosports.
– Autosports ir pagātne. Pagājušā gadā intereses pēc ar īrētu Renault nobraucu vienu ABC Race sacīksti. Pirms starta nedaudz pacēlu sēdekli, jo šķita, ka sēžu pārāk zemu. Taču, kad iesēdos mašīnā, sapratu, ka neesmu ierēķinājis ķiveres tiesu un mana galva šķībi iedūrās dugās. Lai gan izlozes kārtībā tiku pie pirmās starta vietas, jau uzreiz pēc starta trešo ātrumu sajaucu ar piekto, ar to pilnībā pietika, lai trīs konkurenti mani apdzītu. Bet, tuvojoties elkonim, līkumā man mugurā iemetās tādas sāpes, ka es iebaurojos. Pēc pirmā apļa jau gribēju braukt malā, bet tad pārdomāju, turpināju un sajutu sacensību garšu, neskatoties uz diskomfortu. Pēc gonkas vēl kādu mirkli nevarēju izkāpt no mašīnas.
Es nekad neesmu braucis ar ļoti labu, tehniski nodrošinātu mašīnu. Pārsvarā tie bijuši lūžņi, ar ko vēl var pabraukt. Piemēram, Indulis Rukuts, kurš izbrauca ar manu Hondu, brīnījās, kā spēju pabraukt.
– Ar Hondu brauci Super 1600 klasē?
– Jā, bet pirms tam startēju VW Golf kausā. Tolaik sezona izmaksāja aptuveni 10 000 dolāru. Diemžēl vēlāk, kad noteikumi mainījās un visi vairs nebrauca ar standarta mašīnām, pazuda arī cīņas prieks, jo uzvarēja tas, kurš mašīnā investēja lielāku naudu. Es priekšroku dodu veciem autiņiem. Man ir GAZ 21, kas vēl ir tapšanas stadijā, un atjaunots 1992. gada Mercedes-Benz.
– Cik reižu autosportista karjerā kļuvi par čempionu?
– Esmu vienkārtējs čempions Super 1600 klasē, bet to es neuzskatu par panākumu. Trasē nebija lielas konkurences, un arī sacensības sezonā bija uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Man dzīvē nozīmīgāka bijusi piedalīšanās VW Golf kausā, kur teju puse no 100 dalībniekiem bija profesionāli autosportisti, un es starp viņiem biju ceturtais.
Pēc VW Golf kausa ar autosportu iepauzēju. Atceros, sēžot Biķernieku tribīnēs elkonī un skatoties sacensības, man pilnīgi asinis vārījās no tā, kā gribas braukt. Tas sakrita ar laiku, kad Robijs Viljamss izlaida dziesmu Supreme. Šī dziesma bija viens no iemesliem, kāpēc atgriezos trasē. Nopietni. Bet tagad es sēžu elkonī kā viedais vecais un gudri komentēju, sakot: «Ko tas duraks izdarīja? Tā taču līkumā nedrīkst iet!» Šādus tekstus bieži vien var dzirdēt rallijā kādā no dopiem, kad skatītājs komentē tikko redzēto: «Nu, kā… Es ar savu simto auģiku divreiz ātrāk šito līkumu eju.»
– Tikko es sadzirdēju aktiera balsi.
– Runājot par aktierību, tas ir manas dzīves vismazāk gaidītais piedzīvojums, it sevišķi Lielais Kristaps.
– Viss, kas ar tevi dzīvē notiek, ir kruķīšanās vai sagadīšanās?
– Es daru to, ko man gribas, un to, kas sanāk. Ja man būtu iespēja dzīvi nodzīvot no jauna, vairāk nodarbotos ar autosportu. Bet es nevaru teikt, ka mana dzīve nav izdevusies, jo Latvijas vēsturē esmu ierakstīts ar Lielo Kristapu. Tas ir nozīmīgi, pat ja tas nav Triju Zvaigžņu ordenis, kuram nav reģistrācijas numura, tas manā skatījumā ir pilnīgs idiotisms. Taču uz Lielā Kristapa mans vārds un uzvārds ir iegravēts.
– Esi izteicies, ka mūsdienās Latvijā atkal vajadzētu atjaunot obligāto dienestu.
– Kaut vai pusgadu. Džek, tu esi pabeidzis skolu. Tava bērnība ir beigusies. Tagad tev būs jāmāk pieņemt lēmumus un jāatbild par savu rīcību. Nedomāju, ka tas ir labi, ka pēc pēdējā zvana jauns vīrietis var iznākt no skolas un neko nedarīt. Manā laikā bija divas iespējas – armija vai universitāte.
– Pats dienestā prati aizstāvēties?
– Baigi smagi nebija, bet bez tā neiztika. Es zināju, ka varu par sevi pastāvēt, un zināju savus mērķus. Nav runa par tavu spēku vai sišanas tehniku, to, kas esi, var redzēt attiecībās, vai tev acīs rakstīts – pofig, varat mani nosist, vai arī – tu vari būt maziņš, kleins, ar kupri, pēc skata mīkstais, bet tevī ir dzelzis.
– Tev ir viens dēls?
– Jā.
– Ko tu viņam esi iemācījis?
– Tas jāprasa viņam pašam. Man bija būtiski, es mēģināju, bet nesaku, ka esmu iemācījis, ielikt to, lai viņš prot pieņemt savu izvēli. Esmu gatavs atbalstīt, bet gribu, lai ir mērķis un tas atbilst krimināllikumam (smejas).
– Dzīvē esi izturējis visus trīs pārbaudījumus ar naudu, varu un sievietēm?
– Vara, nauda un sievietes? Domāju, ka jā. Vara manā dzīvē bijusi nosacīti. Es vadīju komercbanku Dinastija, kura tika dibināta 1993. gadā un likvidēta 1998. gadā. Bankā sāku strādāt kā tikko augstskolu beidzis jurists. Šajā nozarē man nebija nekādas pieredzes. Tagad par dažiem līgumiem, ko sastādīju, smiekli nāk. Bankas liktenis tika izlemts brīdī, kad Einars Repše pieņēma lēmumu, ka Latvijā banku ir pārāk daudz. Mēs zem šā naža pakļuvām. Mēnesi iepriekš mums paziņoja, ka paškapitāls nav tik liels. Tik ātrā laikā vajadzīgo summu nevarējām savākt, un visbeidzot es pats arī banku likvidēju.
– Bankas laikā biji zirgā?
– Ar rolsroisu nebraukāju un ar naudu nebārstījos, bet par izdzīvošanas iespējām man nebija jādomā.
– Un kā ar sievietēm?
– Sievietes ir labākais, kas mūsu dzīvē var būt. Attiecībās ar sievietēm esmu izjutis visu iespējamo spektru, kāds vien var būt.
– Ko tu pats par sevi filmējoties uzzināji?
– Izrādījās, ka esmu labs aktieris, kurš spēj saņemt Lielo Kristapu. To es uzzināju (smejas). Vairāk neko īpašu.
