Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ģimene un garīgās vērtības
– Ko tu domā par ekonomisko krīzi?
– Ziepes! Neko citu nevaru pateikt. Domāju, agri vai vēlu tam bija jānotiek. Kaitina vien tagad skandētais – to varēja paredzēt; tas bija zināms… Bet kāpēc neviens neko nedarīja, lai krīzi novērstu? Skatos televīzijā ziņas, sekoju līdzi notiekošajam Latvijā un pasaulē, taču īpaši neiedziļinos. Tāpat skaidrs – kultūra un tūrisms ir jomas, kas ekonomiskās krīzes dēļ cietīs visvairāk. Lai gan… Arī agrāk ir bijuši trūcīgi laiki, tomēr teātru zāles bija pilnas. Cilvēkam var atņemt naudu, bet ne galvu; cilvēku var padarīt kroplu, bet nevar izkropļot viņa dvēseli, ja vien viņš pats to neļauj.
Politika tiešām ir liels teātris. Žēl tikai, ka pie mums tas ir tik liels teātris tik mazā valstī.
Esmu optimists un arīdzan Latvijas patriots.
Tiesa, 18. novembrī, valsts svētkos, ar ģimeni palikām mājās, jo nešķita baigais patriotisms saģērbties maksimāli silti un doties pie Brīvības pieminekļa. Laikam esmu egoists un vairāk domāju par ģimenes labsajūtu un veselību… Pirms Neatkarības dienas noskatījos visas latviešu filmas, raidījumus, kas bija veltīti nozīmīgajam notikumam, nopirku mazu grāmatiņu par Latvijas vēsturi un vēlreiz pārlasīju atmiņas atsvaidzināšanai.
Andra dēlam Markum ir četri gadi. Uz jautājumu, vai Markuss arī būs aktieris, Andris parausta plecus:
– Gribu, lai viņš ir attīstīts gan fiziski, gan garīgi un ir sabiedrisks, bet speciāli viņu kaut kur virzīt negrasos. Vēlos viņam iedot maksimāli daudz, lai gan zinu, ka viņš paņems tikai to, ko uzskatīs par vajadzīgu. Diemžēl pagaidām man ir maz brīva laika, kad esmu ar dēlu kopā, tāpēc daudz kas no Markusa ikdienas man paslīd garām. Bet vispār es gribētu trīs bērnus – divus dēlus un meitu –, tas man šķiet normāls ģimenes modelis. Gribētu, lai vecākie brāļi sargā jaunāko māsu… (Smaida.)
Starp citu, nesen uzzināju, ka Latvijā esam vien 2,3 miljoni iedzīvotāju, nevis 2,6, kā biju pārliecināts, – tāda informācija kādreiz bija minēta uzziņu literatūrā. Tāpēc Latvijā bērniem noteikti ir jābūt! Bet, lai plānotu ģimenes pieaugumu, jābūt finansiālai stabilitātei.
– Vai tu apmeklē dievkalpojumus?
– Esmu katolis. Manuprāt, ja cilvēks netic nekam augstākam, sevi liek Dieva vietā vai par Viņu augstāk, tad ar viņu ir pilnīgs čau. Kādā lugā ir brīnišķīgs teksts: «Pārāk daudz cilvēku un dievu dažādās krāsās. Galvenais, lai pašam patīk, jo tā ir visu lietu mērs.»
Diemžēl mēs visu mērām pēc sevis, nevis pēc – ticēt, neticēt.
– Jā, baznīcā eju. Kad sanāk. Patīk brīdis pirms un pēc dievkalpojuma, kad gaisā virmo baznīcēnu izteiktie lūgumi Dievam, piedošana… Reiz paliku pēc dievkalpojuma Sv. Magdalēnas baznīcā. Fantastiski! Tur bija mājīgi, un vienlaikus jutos garīgi piepildīts. Baznīcā ir jālūdz, nevis jāuzgrūž Dievam savas likstas… Atcerējos kādu anekdoti. Nabadziņš lūdzas baznīcā: «Lūdzu, Dieviņ, atsūti man naudiņu maizītei, kartupelīšiem! Lūdzu, Dieviņ, iedod man rublīti, lai sanāk gaļiņai, pieniņam!» Ienāk jaunkrievs, nostājas lūdzējam blakus, paklausās, tad izvelk simts dolāru banknoti un saka: «Ņem un ej, neaizkavē Dievu!»
