Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sprauga uz lomu
Pēdējos mēnešos Andris ir pamatīgi noslogots – gandrīz katru dienu jāspēlē kādā izrādē. Aktieris pateicas liktenim par dāsnumu, taču neslēpj, ka fiziski ir ļoti nogurdinoši.
– Tas ir tāpat kā basketbolistam katru dienu piedalīties spēlē.
Uz skatuves fiziski nav tik stipri jāsvīst, taču emocionāli ir ļoti grūti.
No otras puses, noslogots aktieris spēj dziļāk izprast savu profesiju. Spēlējot dažas izrādes mēnesī, pārējā laikā nosacīti esi aktieris. Teātrī esmu četrus gadus un šajā sezonā spēlēju tiešām daudz (pērn novembrī piedalījos divdesmit trīs izrādēs). Tikai tagad saprotu, kas īsti ir mana profesija. Nacionālajā teātrī spēlēju izrādē «Pūt, vējiņi!», bet visvairāk darba man ir Teātra observatorijā izrādēs «Aukstuma potes», «Mēs» un «Ilgu tramvajs». Februārī man ieplānotas divdesmit sešas izrādes (!), vēl arī mēģinājumi un citas aktivitātes (Andris Bulis vada televīzijas raidījumu «Dzīvīte» – T.P.). Arī šovakar man ir izrāde. Ja tu prasītu – kāda? –, man būtu jāpadomā, lai nosauktu īsto. Vienam otram kolēģim tā ir bijis – atnāk uz teātri, nogrimējas, pārģērbjas, bet tad aptver, ka jāspēlē cita izrāde…
Agrāk pēc izrādēm nejutos fiziski un garīgi tik noguris kā tagad. Bet kā mākslinieks jūtos drošāk, jo, spēlēdams gandrīz katru vakaru, šķiet, mans darbs ieguvis jaunu kvalitāti. Ar katru izrādi kļūst aizvien interesantāk. Dažreiz tikai pēc divdesmitās izrādes rodas atklāsme, par ko īsti tā ir. Tu spēlē, piedzīvo, pārdzīvo, izdzīvo, meklē sakarības ar reālo pasauli, līdz aptver – o, tas ir tā! Katrā nākamajā izrādē pamanu knifiņus, ko mēģinājumos un pirmizrādes drudzī esmu palaidis garām.
– Kad tu neesi aktieris?
– Kad izeju no teātra. (Pauze.) Bet es nekad neizeju no teātra. (Smejas.) Zinu – labs aktieris spēlē lomas uz skatuves, bet dzīvē ir parasts cilvēks. Pieļauju, ka ir aktieri, kuri spēj teātri un pārējo dzīvi nodalīt. Man ir grūti. Lai gan tas atkarīgs no tā, ko daru. Ja nemēģinu jaunu lomu, teātra durvis aizveru un acumirklī pārslēdzos. Bet ne vienmēr iespējams kā zirgam uzlikt klapes uz acīm un norobežoties. Ir lomas, kas aktieri personīgi ļoti aizskar, gribot negribot tā pārņem, ka ikdienā netiec no tēla vaļā. Dažkārt pēc mēģinājuma ir daudz mājasdarbu, un tu pats neviļus sāc kaut ko meklēt, piemēram, ieraugi līdzīgu cilvēku tam, kurš jāatveido uz skatuves…
– Kā tiec laukā no lomām?
– Tas ir vienkārši: iejūtoties tēlā, jāatstāj sprauga, pa kuru pēc tam izkļūt laukā. (Smaida.) To saku tagad, kad man aiz muguras ir tikai četru gadu pieredze.
Kas būs pēc gadiem desmit… Varbūt mani intervēsi trako mājā… (Smejas.)
Loma ir jāspēlē. Pastāstīšu anekdoti par jaunu un vecu aktieri, kuriem abiem jāatveido bezpajumtnieks. Jaunais aktieris trīs nedēļas dzīvo zem tilta, staigā nemazgājies un mēģina maksimāli iejusties tēlā. Tādā paskatā viņš ierodas uz filmēšanu, nospēlē, un visi sajūsmā. Pēc brīža smalkā kadiljakā piebrauc a la Džeks Nikolsons, pirkstos zelta gredzeni, lūpu kaktiņā cigārs, pie sāniem meičas. Viņš pārģērbjas un nospēlē bezpajumtnieku vēl spilgtāk. Jaunais aktieri jautā: «Kā tu to dabūji gatavu?! Es trīs nedēļas čurāju biksēs, staigāju smirdīgs, nemazgājos…» A la Džeks Nikolsons laipni vaicā: «A igratj ņe proboval?»*
Aktieris tēlo personāžu, nevis pārtop par kādu. Taču ir svarīgi mācīties, vērot, kā atveidojamā persona sēž, ēd, mazgā rokas. Jaunā izrāde, kurā spēlēju, ir par skolu. Lai atveidotu mūsdienu skolēnu, gāju uz skolu, sēdēju klasē un vēroju tur notiekošo.
* Vai spēlēt nemēģināji? (Krievu val.)
