Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svītrojiet vārdu «seksīgākais»!
– Vai tev nav bail, ka šajā profesijā varētu… aizbraukt jumts?
– Vairākumam aktieru savā ziņā tas notiek jau pēc pirmās izrādes.
Iebilstu, ka ar to biju domājusi daudzu aktieru mūžīgās ģimenes likstas un pārmērīgu alkohola lietošanu.
– Visi ģēniji bijuši dzērāji, – Andris iesmejas, bet tad kļūst nopietns.
– Ja cilvēkam ir daudz darba, tad nav laika tādām muļķībām kā dzeršana. Daudzus talantīgus māksliniekus nogalināja padomju sistēma. Viņi nedrīkstēja darīt to, ko vēlējās, un runāt to, ko domāja. Iekārta viņus sita. Lai radošā gara uzplūdā nesadegtu, viņi meklēja glābiņu alkoholā. Daļa nodzeras no nekā nedarīšanas. Viņiem šķiet forši sēdēt teātra kafejnīcā un gudri spriedelēt laikā, kad citi strādā. Protams, nevienam nav garantijas, ka vienmēr būs, ko darīt. Arī man tās nav. Galvenais, manuprāt, ir būt godīgam pret sevi, jo pasaule nekad nebūs godīga pret tevi.
Patiesībā dzīve pret mums ir tik godīga, cik godīgi pret to esam paši. It īpaši tas redzams aktiera profesijā, jo mākslinieka dubultmorāli skatuve ļoti labi izgaismo. Ja meloju, tad meloju gan ikdienā, gan uz skatuves. Ja dzīvē esmu hameleons, tad ir grūti būt citādam uz skatuves. Skatītājs uz teātri nereti iet viena aktiera dēļ. Bet ja viņa personība dubultojas… Aktiera misija ir spēt mainīt cilvēku domas, skatījumu uz konkrētām lietām, problēmām. Viņš ir kā prizma starp Dievu un dramaturgu. Dramaturgam Dievs devis spēju uzrakstīt lugu, bet aktieris ir prizma, kas sadarbībā ar režisoru to vizualizē un atskaņo, pasniedz dažādās formās, ko skatītājs var gan pieņemt, gan nepieņemt, gan saprast, gan nesaprast. Teātris nav konditoreja, kas vajadzīga vairākumam cilvēku. Masām ir šovbizness.
– Vai tev ir teātra autoritātes?
– Respektēju Jaunā Rīgas teātra aktierus, paaudzi, kuru pārstāv Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Guna Zariņa un citi. Latvijā viņi ir vieni no retajiem, kuri sevi var dēvēt par profesionāliem aktieriem. Viņi pārvalda savu profesiju un kā aktieri pret to izturas arī dzīvē. Protams, teātra mākslinieki ir dažādi. Krievijā ir aktieri, kuri strādā tādā kā laboratorijā, pusgadu uz skatuves analizēdami, piemēram, Toras rakstus, Faustu… Ne visi spēj saprast viņu sniegumu. Aktieri zvaigznes it kā strādā masām, taču, lasot viņu intervijas, redzams, ka viņi ir personības, mākslinieki, kurus gribas uzskatīt par autoritātēm.
Latvijā daudz aktieru dzīvojas pa dzelteno presi. Arī es esmu daudz izmantots un aprakstīts.
Mani tas netraucē, bet man nepatīk veids, kā mani pasniedz, – parasti mani dēvē par seksīgāko un tamlīdzīgi. Tas bija interesanti tikmēr, kamēr biju ļoti jauns un vēlējos sevi pierādīt, provocēt sabiedrību. Tagad man liekas, ka esmu pelnījis, lai vārdu «seksīgākais» svītrotu no rakstiem par mani. Man vairāk godu darītu, ja rakstītu «aktieris Andris Bulis», nevis «seksīgākais aktieris Andris Bulis». Citiem jāiegulda liels darbs, lai par viņiem uzrakstītu ko tādu, bet man jāpieliek liela enerģija, lai to noņemtu nost. Sen vairs intervijā ar žurnālistiem neapspriežu jautājumu par to, ka mani vispirms vērtē pēc izskata un tikai pēc tam par padarītajiem darbiem. Man šķiet: jo vairāk par to runā, jo vairāk tam tiek pievērsta uzmanību. Kāpēc man visu laiku jātaisnojas, ka tā nav?
Nenoliegšu, mani interesē, ko par mani domā. Aktieris ir publiska profesija. Ja par tevi runā, tātad tu eksistē. Daudzi popularitāti uztur, piedalīdamies šovos vai ļaudami dzeltenajā presē ķidāt savu personisko dzīvi – ar ko satiecies, no kā esi šķīries, ar ko guli un tamlīdzīgi. Jāiegulda milzīgs darbs, lai par tevi runātu kā par profesijas pārstāvi, par to, kurās izrādēs un kā esi spēlējis. Šaubos, vai man kā skatītājam būtu interesanti vērot aktiera spēli, kuram bijušas neskaitāmas mīļākās. Skatītājs maksā par izrādi, aktieru pārdzīvojumiem, kas viņā rosina pārdomas, pārdzīvojumus, nevis par to, lai pusi izrādes domātu, cik mīļāko bijis galvenās lomas atveidotājam. Izrāde no tā zaudē. Dod, Dievs, aktierim nospēlēt izrādi tik labi, ka skatītājs nepagūst aizdomāties par viņa privāto dzīvi!
Taču ar kritiku ir pavisam citādi… Ir ļoti labi, ja kāds pienāk klāt un izteic kritiku par tēlojumu, pasaka, kas nav paticis. Protams, patīkamāk, ja pasaka ko labu. Īpaši tāpēc, ka latvieši ar komplimentiem nebārstās.
Vajadzīga liela drosme, lai skaļi atzītu, ka otrs bijis labs.
Tagad esmu tādā vecumā, ka jau varu salīdzināt. Sākot aktiera gaitas, gribēju patikt visiem. Tā bija mana lielākā problēma. Izpatikt pēc iespējams daudziem ir liels egoisms. «Mans ego» – tā sauc manu pirmo grāmatu, kas iznāca pagājušā gada 17. decembrī. Tā ir maza grāmatiņa prozā un dzejā. Vija Kilbloka (apgāda «Zvaigzne ABC» prezidente – T.P.) piedāvāja rakstīt teātra aktiera dienasgrāmatu, un es sāku to darīt, bet tad sapratu: tas varētu interesēt tikai teātra cilvēkus. Man gribējās vairāk koncentrēties uz jauniešu auditoriju. Pierakstīju sajūtas pēc slikta mēģinājuma, pēc labas izrādes un, likdams to visu kopā, sapratu, ka veidojas nenoteikts pantmērs, taču pierakstītajam ir noteikts ritms. Bet dzejolīši mistiskā kārtā paši no sevis uzrakstījās. Prologā minēju: «Ja jūs atverat šo grāmatu, izlasiet to, aizmetiet, vienalga, gribat kritizēt, kritizējiet, bet, kad jūs kritizējat mani, jūs runājat par savu ego, taču šis ir mans ego.» Grāmatā bieži lietoju «es» un «man», tajā nav nekā no tā, kas patīk vai nepatīk. Rakstīju to visu tāpēc, ka tā gribēju. Nepretendēju uz to, ka pēc šīs grāmatiņas iznākšanas varētu sākties kultūras revolūcija.
Pēc mirkļa Andris mazliet sakautrējies atzīstas:
– Gribēju, lai grāmatai būtu baigi krutais vāks, bet mani atvēsināja: «Kad būsi Imants Ziedonis, varēsi uzlikt plaukstas nospiedumu un teikt – Andris Bulis, un visi uzreiz zinās, ka tas esi tu. Pagaidām liec vien savu bildi.» (Smejas.)
