Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ievas Stāsti 2009. gada 3. numurā
Aktieris Andris Bulis: Esmu pelnījis, lai vārdu «seksīgākais» svītrotu no rakstiem par mani
Pamatskolā mēs mācījāmies kopā, bet tuvāk sadraudzējāmies vidusskolā, kad bijām vienā klasē. Zinu, ka Andrim nepatīk ap viņu kultivētais seksīgā skaistuļa tēls, taču arī skolas laikā vairums Salacgrīvas vidusskolas meiteņu viņa dēļ vai ģība un skolotājas šim puisim smaidīja kā saulītes. Man vienmēr ir šķitis, ka Andra skaistā āriene ir tikai čaula, aiz tās slēpjas kas vairāk. Kas? To vēlos uzzināt, reizi par visām reizēm no sirds izrunājoties ar bijušo klasesbiedru.
Pirmdienas rītā Andris ierodas pie manis mājās. Paēdam mammas gatavotos pupiņu salātus, kas Andrim, kā viņš atzīstas, «trakoti garšo». Viņš uzreiz gan arī piebilst: kad mana mamma cepšot torti, lai viņam, kārumniekam un, starp citu, nesliktam pavāram, noteikti piezvanot!
Paņemam paprāvas tējas krūzes un iekārtojamies uz dīvāna starp spilveniem – saruna būs ilga.
Zvaigznes un šovi
– Vai tu joprojām sajūsminies par Vitniju Hjūstoni?
Andris iesmejas un sapņaini saka:
– Mjā, kā viņa izskatījās agrāk un kā tagad… Kad radio skan Hjūstones dziesma, nepārslēdzu. Atzīšos, jutos ļoti vīlies, uzzinot, ka viņa lietojusi narkotikas. Izrādē «Ilgu tramvajs» Dollija Pārtone dzied I will always love you. Ilgi mocījāmies, līdz panācām citādu dziedājumu – lai skatītājiem dziesma neasociētos ar Hjūstoni. Un, zini, nesaistās, jo viņa to izpilda citādi. Pats gan, to klausoties, parasti aizdomājos par Vitniju. Ja viņa būtu apprecējusies ar Maiklu Džordanu… būtu ideāli. Būtu bijis jāpērk par piecdesmit procentiem mazāk preses izdevumu! (Smejas.)
Skolā Andris aizrāvās ar basketbolu. Viņa favorīts bija Nacionālās basketbola līgas komandas Chicago Bulls toreizējais līderis Maikls Džordans. Tagad basketbolam laika vairs neatliek, tāpēc spēles Andris skatās televīzijā.
– Pats gan tikai reizi pusgadā absolventu mačos uzspēlēju.
Man pat nav svarīgi, ar ko un pret ko spēlēt, – galvenais ir process.
Tāpat kā izrādes – katra ir kā divu trīs stundu garš sprints.
Vidusskolā Andris ar teātra spēlēšanu un citām mākslām īpaši neaizrāvās. Pierakstu kladēs zīmēja komiksus, uz aktieru pulciņu, kur kādā izrādē viņam bija iedalīta mācītāja loma, aizgāja divas reizes. Priekšroku Andris deva tautas dejām. Dziedāt viņam nekad nav paticis, tāpēc arī tagad atsakās no piedāvājumiem piedalīties televīzijas dziesmu un deju šovos.
– Latvijā ir maz populāru cilvēku, kurus vēl nav izdevies savervēt kādam no televīzijas šoviem. Aktierim šāda popularitāte nav vajadzīga. Turklāt es neesmu dziedošais aktieris. Dejot gan varētu mēģināt (Andris kā viesis piedalījās šovā «Dejo ar zvaigzni» – T.P.), taču jebkurš šāds pasākums atņem daudz laika, bet man nav «laika kvadrātā».
Mēģinu Andri provocēt, jautājot, vai viņu biedē žūrijas vērtējums. Andris tikai atmet ar roku:
– Šajos pasākumos nekad nav bijusi profesionāla žūrija! Man arī ir piedāvāts iet vērtēt, taču es atteicos – pats taču nemāku dziedāt! Es nevaru, kā, piemēram, diriģents Ints Teterovskis, kurš šovu «Koru kari» komentēja pa tēmu. Lielākoties tie, kas ir žūrijā, vērtē pēc principa «patīk, nepatīk, draugs, nedraugs» un paši vienkārši vipendrivajetsa… Bet tas viss ir jāpārslimo, jo Latvijā šovu kultūra vēl tikai attīstās. Viņš atklāti pateica, kā koriem pietrūcis.
Mēģinu atcerēties, kad Andris pieņēma lēmumu stāties Kultūras akadēmijā aktieros…
– Tu taču pati biji klāt tajā dienā, kad klasesbiedrene man iedeva no laikraksta izgrieztu sludinājumu par aktieru sagatavošanas kursiem! – Andris iesaucas. – Es uz tiem aizbraucu. Godīgi sakot, tobrīd biju pārliecināts, ka studēšu Sporta akadēmijā vai Latvijas Universitātes angļu filologos… Labi vien, ka mēs nezinām, kā būtu, ja es būtu izvēlējies kādu no tām profesijām.
