Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Es neesmu lutināts ar dzimšanas dienām. Tad es vienmēr biju skolā. Mamma atsūtīja kādu paciņu, pāris reizes pa tiem gadiem arī atbrauca. Teātrī tā diena sakrita ar gatavošanos Teātra dienas koncertam, notika mēģinājumi. Mani apsveica, bet nekādu svinību nebija, un man tas patika. Ja bija brīvāks, mājās uzklāja galdu. Nekā īpaša, ko no dzimšanas dienām atcerēties, bet piecdesmit gadu jubileja man saistās ar milzīgu traģēdiju, kas notika Kārļa Auškāpa ģimenē. Aizgāja bojā viņa dēliņš. Es biju klāt, kad Kārļa sieva Inese Ķirsone to uzzināja. Mums bija mēģinājums Skatuvē pie Annas Eižvertiņas, un Inesei piezvanīja… Tas bija ārprāts! Vienīgais, ko es spēju viņai pateikt: «Inese, brauc mājās un taisiet jaunu!…» – «Man ir četrdesmit gadi…» Inese teica. «Jāņa Kristītāja mātei Elizabetei bija četrdesmit divi, kad Jānis viņai piedzima,» atbildēju. Tāda bija mūsu saruna, jo tādā brīdī nezini, ko teikt… Tādai traģēdijai nav mierinājuma vārdu… Tajā brīdī, kad Inesei to paziņoja, viņa bija bez sejas, pārvērtās par bezauras cilvēku.
Pirms tas vēl bija noticis, Kārlis gatavoja Teātra dienas koncertu, kas bija paredzēts 27. martā, un es viņam teicu, lai dienu iepriekš – manā dzimšanas dienā – ieliek mūs ar Hari (Aktieris Harijs Spanovskis – L. B.). Mums bija smuks koncerts, Raimonda Paula dziesmu programma ar viņu pie klavierēm. Kārlis jautāja, vai nevaru to papildināt ar vēl kaut ko. Man bija dzeja. Pirmā daļa sanāca nopietnāka, otrā bija jautrā. Tādu iecerējām manu jubileju, un nākamajā dienā būtu Teātra dienas koncerts, pavisam cits, ko gatavoja teātris. Tad notika nelaime, Kārlis savu koncertu nevarēja uztaisīt, un Teātra diena tajā gadā mums bija Paukštello jubilejas koncerti, septiņus vakarus pēc kārtas. Lilita Ozoliņa koncertā dāvināja man baltu jēriņu – ļoti smuku mīksto rotaļlietu – un pēc pēdējā koncerta teica: «Jāni, atdod man tos sešus jēriņus, septīto vari paturēt…» Tas bija viens un tas pats jēriņš, ko es viņai pēc koncerta atdevu, bet man patika tas Lilitas humors. Es tev esmu uzdāvinājusi septiņus jēriņus. Vienu vari paturēt, bet tos sešus atdod…
Par Kārli man ir īpašas atmiņas. Mēs satikāmies Tautas kinoaktieru studijā. Viņš ar sarkano diplomu bija beidzis Medicīnas institūtu, bet nepalika medicīnā. Es aizgāju no ekonomistiem un līdz ar to tiku iesaukts armijā. Mani draugi visādi izdarījās, lai nokļūtu psihenē un tiktu vaļā no dienesta, bet es domāju: «Ai, iešu armijā! Līdz divdesmit astoņiem gadiem tāpat neliks mieru.» Mani aizsūtīja uz Tallinu, strādāju strojbatā, kur bija daudz brīva laika, un Kārlis man sūtīja grāmatas – Staņislavska teātra mācību, Efrosu, krievu literatūru. Krievu valodu riktīgi nepratu, bet tā es iemācījos lasīt un domāt krieviski. «Pauk, ja esi nonācis tādos apstākļos, skaties un klausies visu – skaņas, ritmu, trokšņus, balsis… Tas viss tev noderēs,» Kārlis rakstīja. Tās viņa vēstules bija mana garīgā maize. Viņš man mācīja dzīves pamatu. Kad ienācu teātrī, līdz Jāzepam un viņa brāļiem es biju Auškāpa aktieris.»
Visu interviju ar aktieri Jāni Paukštello lasi žurnālā Ieva stāsti, kurš preses tirdzniecības vietās pieejams no 26. marta
