Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Liepājas teātra aktieris un Goda teātra īpašnieks Kaspars Gods vairāk nekā mēnesi, kopš teātri pametis kolēģis Leons Leščinskis, kolektīvā ir pats vecākais.
«Biju nobriedis, ka 50. dzimšanas dienā sākšu dzīvot sev un atvadīties no teātra,
taču dzīve iegrozījās tā, ka sapratu – noraušu vēl kādus piecus gadus,» žurnālam Privātā Dzīve teic Kaspars.
Citi lasa
Teātrī viņam pārsvarā tagad dod tēvu lomas. «Tas gan neizslēdz iespēju, ka tēvs izrādēs ir pats galvenais mīlnieks,» uzsver Kaspars.
Aktieris tieši pirms gada otro reizi iestūrēja laulības ostā. Viņš apprecējās ar Gitu, kura strādā Nodokļu un muitas policijā. «Ir forši! Jauns uzrāviens.
Gads vēl nav liels kopdzīves termiņš, bet gribētos domāt, ka esmu atradis savu cilvēku.
Mums gribas kopā daudz ko darīt, ejam staigāt, braucam ar riteņiem, vasarā dosimies uz kalniem,» tā aktieris.
Tomēr pusgadsimta jubileja aktierim pienākusi arī uz skumjas nots – 4. maijā tajā saulē devās Kaspara tētis Andris Gods. «Bijām tik līdzīgi, ka pat varētu tēva bildi līmēt savā pasē,» teic Kaspars. Tēvs viņam bija tuvs cilvēks, ar kuru aprunāties. «Arī patusēt, jo viņš man iemācīja dzīvi uztvert vienkāršāk – ja viss brūk un jūk, saprast, ka varbūt nav nemaz tik traki. Tēvs bija arī mūziķis – visās iespējamajās ballītēs spēlēja saksofonu.
Viņš dzīvoja sev un no dzīves ņēma to, ko vajadzēja, ne uz ko neiespringstot,» atzīst Kaspars.
No tēva viņš mantojis arī melno humoru: «Tagad saskatījos plašo zārku izvēli… Domāju, varbūt sev arī nopirkt, lai kā agrākajos laikos stāv mājas augšā. Ir tāds teiciens – zārkam jau nav kabatu, kas nozīmē, ka naudu kapā līdzi nepaņemsi. Tad, lūk, es gribu, lai man būtu zārks ar kabatiņām!»
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
