Par dzīvi nežēlojas
PDz sazinās ar aktieri Arni Līcīti viņa dzimšanas dienas priekšvakarā. Viņš ir mundrs un optimistiski noskaņots. Situācija valstī un pasaulē nav salauzusi viņa garu un ticību, ka viss reiz nokārtosies. Uz jautājumu, ar kādām izjūtām gaida savu jubileju, aktieris sev raksturīgajā ironiskajā manierē atbild: «Normālām! Tā jau daba iekārtojusi, ka ar katru gadu kļūstam vecāki. No tā neviens neizspruks.»
Viņš gan tūdaļ piebilst, ka jūtas krietni jaunāks par gadiem, kas rakstīti pasē. «Jūtos ļoti labi un nevaru žēloties,» priecājas viņš. Runājot par dzimšanas dienas svinībām, Līcītis teic, ka nav liels baļļu rīkotājs. «Pasēdēšana ar čomiem, protams, ir patīkama. Un noteikti tāda pavisam neliela sanākšana būs arī šogad,» neslēpj aktieris.
Nekādu īpašu dāvanu, pēc kurām kārotu viņa sirds, neesot.
Citi lasa
«Kādas manā vecumā vairs dāvanas. Es jau neesmu mazs puika, kas pie Ziemassvētku eglītes sēž un gaida, kad viņam kaut ko uzdāvinās. Patiesībā jebkuru dāvanu, ja vien tā nāk no sirds, ir patīkami saņemt. Tomēr daudz lielākā vērtē ir uzmanība, ko cilvēks man velta.»
Apsveikums no Vējoņa
Arnis Līcītis ir labi zināms arī Krievijā, kur daudz filmējies. Vēl spilgtā atmiņā ir viņa vērienīgās 70 gadu jubilejas svinības Maskavas Kino namā, kur zāle bijusi stāvgrūdām pilna, viņš bijis ziedu un pielūdzēju ieskauts, un ļaudis stāvējuši rindā pēc Līcīša autogrāfa.
«Maskavieši mani pierunāja šīs svinības rīkot. Es gan tām ļoti pretojos, bet viņi bija neatlaidīgi, un es padevos. Atceros, pirmajās rindās sēdēja sūtņi ar saviem kolēģiem un citas augstas amatpersonas. Beigās man sanāca pamatīgi pasvīst,» smejas jubilārs.
Viņš atzīst, ka šāda kaimiņvalsts uzmanība bijusi ļoti patīkama.
Neliels rūgtums sirdī gan palicis, ka viņu šajā jubilejā neatcerējās nedz Latvijas teātri, kuros viņš ir kādreiz spēlējis, nedz Kinematogrāfu savienība.
Līcītis ir spēlējis Valmieras, Jaunatnes, Krievu teātrī un teātrī Kabata. Par savu mājvietu gan vienmēr uzskatījis Jaunatnes teātri, bet par savu režisoru – Ādolfu Šapiro.
Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas aktieris ne ar vienu teātri ciešāk nesaistījās. Varbūt tāpēc, ka sāpēja sirds par savu vienīgo teātri, bet varbūt tādēļ, ka viņš kļuva pieprasīts Padomju Savienības kinostudijās. Tomēr Līcītis vienmēr uzsvēris, ka ir liels savas dzimtenes patriots.
«Man ļoti patika, ka uz 70 gadu jubileju saņēmu no tā laika Latvijas prezidenta Vējoņa kunga rakstisku apsveikumu.
Par to biju ļoti nobrīnījies. Es gan saprotu, ka tas droši vien nebija tik daudz viņa, cik viņa štāba pirksts. Taču šis žests tiešām aizkustināja. Centos sazvanīt Vējoni un izteikt pateicību par tik milzīgu uzmanību no Valsts prezidenta. Bet tajā prezidenta kancelejā man neviens necēla klausuli. Tā arī viņam neesmu pateicis paldies…»
Gulšņā dīvānā un baro zīlītes
Pandēmijas laiku, kad daudziem kultūras ļaudīm darbi Covid-19 ierobežojumu dēļ apstājušies, Līcītis pavada mājās un nemaz nepukst, cik dzīve grūta. «Neuzskatu, ka šis pandēmijas laiks ir kaut kas traks. Nesaprotu, par ko visi šūmējas. Kā ir, tā jādzīvo. Ak Dievs, mīļie draugi – priecājieties, ka nav karš, iekšā nebrauc tanki un mūs neapšauj. Vai tiešām tik grūti to masku uzvilkt, kad dodies uz ielas?» spriež Arnis.
«Es šo laiku pavadu ļoti normāli. Guļu kā erdelterjers uz dīvāna, skatos seriālus, detektīvus,» smej aktieris. Erdelterjeri ir viņa iemīļotā suņu šķirne, savulaik viņam piederējuši veseli divi šīs šķirnes pārstāvji.
«Tie ir fantastiski suņi. Vienkārši ģeniāli,» atzīst Līcītis. Nu jau daudzus gadus, kopš viņa suns Gustavs devās citos medību laukos, aktierim vairs neviena mājdzīvnieka nav. «Visiem saku, ka mans draugs bija mans pēdējais erdelterjers Gustavs.
Viņš mani saprata no A līdz Z, es viņu tāpat. Gājām pa ielu vai parku, un abi sarunājāmies. Es viņam visu ko stāstīju, bet viņš ik pa laikam paskatījās uz mani un pamāja ar galvu – jā, jā, es klausos, es saprotu tevi. Ģeniāli! Viņš tiešām mani saprata, tikai nerunāja latviski. Ja ilgāku laiku biju filmēšanā, Gustavs, mani sagaidot, uzlika man ķepas uz pleciem un savā suņa valodā man ilgi un dikti kaut ko stāstīja,» savulaik žurnālam IEVA stāstīja Līcītis.
Aktieris atzīst – mīļais četrkājainais draugs joprojām nāk pie viņa sapņos, viņš pat jūt Gustava smaržu un kasa viņam galvu, kas sunim tik ļoti patika. «Tagad ziemā rūpējos par zīlītēm, kas regulāri klauvē pie mana loga. Pielido un sēž, ar nagiem ieķērušās aiz hruščovkas baltajiem ķieģeļiem, bet ar vienu aci lūr pa logu iekšā. Tad es saprotu, ka zīlītes no manis kaut ko gaida, un viņām labprāt kaut ko nolieku,» atklāj Arnis.
Kaimiņi Līcīti mīl
Pēdējo izrādi Līcītis nospēlēja pavasarī. «Paspējām ar Mārtiņu Vilsonu nospēlēt izrādi Kļov Liepājas Olimpiskajā centrā. Pēc tam uzreiz viss tika aizklapēts ciet. Galvenais, ka mums aprīļa sākumā bija paredzēts aizbraukt uz Kijevu un nospēlēt vienu izrādi – tādu pilotvariantu, lai ukraiņi saprot, kas tā ir. Tagad domāju, paldies Dievam, ka uz to Kijevu neaizbraucām, sēdētu tur vēl tagad,» smejas Arnis.
Aktieris atzīst – profesionālo dzīvi īpaši neplāno.
«Nekādi projekti uz priekšu man nav saplānoti. Tāda ir aktiera dzīve un būtība. Nekad nevajag neko iedomāties. Kā ir, tā ir – te tu esi viļņa apakšā, te – viļņa augšā. Dzīve iet savu ceļu, un es ņemu to, ko liktenis piespēlē. Esmu kā ezītis miglā – lai upe mani nes,» filozofē aktieris.
Līcītis pabeidzis darbu seriālā Viņas melo labāk, kur atveidoja Silvestra lomu. «Režisors Sigits Račkis beidza darbu pie šī seriāla, tāpēc tagad tur vairs neparādīšos. Vasarā man bija pēdējā filmēšanas diena. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis. Sanāca pilnīgi visa filmēšanas grupa, nostājās manā priekšā un aplaudēja, tā pasakot paldies.
Man pilnīgi asaras bija acīs, biju apmulsis, ka no manis tā atvadās. Latvijā diemžēl tādas tradīcijas nav…» saka Arnis.
Lietuviešu režisoru Sigitu Rački Līcītis pazīst jau daudzus gadus. «Jaunībā 80. gados kopā tusējāmies un dzērām alu. Padomju laikā Lietuvā daudz filmējos, tur iepazinos ar daudziem fantastiskiem cilvēkiem, arī Sigitu. 90. gados, kad mēs vairāk domājām par savu valsti, mūsu sakari, protams, pārtrūka. Taču, kad Račkis ieradās Latvijā filmēt Viņas melo labāk, pirmais, ko viņš galveno lomu atveidotājām prasīja: «Vai Līcītis vēl dzīvs?» Redz, ko nozīmē leišu draudzība,» aizkustināts ir aktieris.
Līdzīga bijusi atkalsatikšanās ar režisoru Raimundu Baņoni. «Vienu dienu atskan zvans, un klausulē krievu valodā man vīrieša balss saka: «Labdien, te Baņonis zvana!» Es saku: «Jā, zinu tādu uzvārdu…» Pie šī režisora filmējos savā pēdējā filmā Lietuvā, kur man bija viena no galvenajām lomām, savukārt viņam tā bija pirmā filma padomju laikā. Un, kad Baņonis atbrauca uz Latviju filmēt seriālu Nemīlētie, sameklēja manu numuru un piezvanīja. Tas ir fenomenāli!
Kad satikāmies, Raimunds teica: «Es te, Latvijā, mazliet pastrādāšu pie viena projekta, bet piedod, vecais, lomas tev tur nebūs. Man šajos seriālos lielākoties varoņi ir jaunieši!» Tāds smalks aizrādījums,» smejas Līcītis. «Man bija patiess prieks viņu atkal satikt un parunāties. Turklāt viņš man iedeva lieliskas epizodiskas lomas Nemīlētajos un Tunelī.»
Arnis vairs nelolo ilūzijas par galvenajām lomām teātra izrādēs vai seriālos. «Aktierim ir tā – jo vecāks tu kļūsti, jo mazāk darba. Dramaturgi un scenāristi raksta lomas varoņiem no 18 līdz 60 gadiem. Pēc šī vecuma nez kāpēc viss apstājas.
Pat Šekspīrs, maitas gabals, uzrakstīja tikai vienu Karali Līru!
Kāpēc viņš nevarēja uzrakstīt 40 tādas lugas? Tad varbūt mums, vecajiem bukiem, tādiem kā es un ģeniālais aktieris Uldis Dumpis, uz vecumu būtu vēl izredzes nospēlēt galveno lomu,» smejas viņš.