Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2021. gada 10. numurā.
Kultūras ministrijas Atzinības rakstu Ināra saņēma Starptautiskajā teātra dienā. Tas piešķirts par mūža ieguldījumu teātra mākslā, Liepājas pilsētas un tuvējo novadu kultūrvides veidošanā, tradicionālās kultūras saglabāšanā. 2020. gada beigās aktrisei apritēja 75 gadi, taču pandēmijas ierobežojumu dēļ svinības nevarēja notikt. Pati spriež, ka tieši jubilejas dēļ kolēģi viņu ieteikuši apbalvojumam. «Svarīgākais jau nav Atzinības raksts, bet gan tas, kā citi uz to reaģē. Cik daudzi man zvanīja un sūtīja īsziņas! Tirgū pienāca klāt zināma kundzīte un puķes iedeva,» aizkustināta stāsta Ināra. «Tā ir bagātība, ja cilvēks var sarūpēt sev apkārt labus draugus, labas paziņas. Taču tas lauciņš ir dikti jākopj, un ne vienmēr tam pietiek laika.»
Ināra ir Liepājas Tautas teātra režisore un vada Liepājas aktrišu folkloras kopu «Atštaukas». Tiekamies kolektīva mājvietā – folkloras centrā «Namīns». Kamēr Ināra servē zāļu tēju māla traukos, Aivars mūs izklaidē ar ironiskām frāzēm un jociņiem. Abi pieraduši būt cilvēkos, braukt, iet, darīt, tādēļ pandēmijas laiks ir grūts. «Tagad mēs ar visiem sazvanāmies, bet nav jau vairs tā kopējā, par ko runāt. Un tad cilvēki izrunā visas mātes un tēva slimības. Jāuzklausa jau ir, bet jautājums – cik minūtiņas? Man brīžiem bail, ka pati arī tā nesāku darīt,» atzīstas Ināra, bet Aivars pamāca: «Tad ir jāsaka: vai, man piens iet pāri!»
Spēlējot režisoru
«Neviena personība nevar iztikt bez savas komandas, bez palīgiem,» Ināra uzsver. «Es vienmēr smejos, ka Aivara profesija ir pulciņa vadītājas, režisores, «Atštauku» dalībnieces vīrs. Viņš līdz visos darbiņos, ko meitenes nevar izdarīt. Tāpat mājās otram ir vairāk jāpadara, ja viens bieži ir prom.» Aivars iestarpina: «Kādam jau tā nagla sienā jāiedzen, kur pakārt mēteli!» Sieva piekrītoši pamāj ar galvu un turpina: «Tas pats attiecas uz kolektīviem – nevari būt dižens vadītājs, ja tev nav labas, atsaucīgas, darbīgas komandas.
Var jau mācīt lācim dancot, bet tas prasa mežonīgu spēku. Ja kolektīvs dod pretī impulsus, idejas, ir pavisam cita strādāšana.
Ļoti ilgus gadus vadīju amatierteātrus apkārtējos novados – Priekulē, Dunalkā, Vērgalē –, bet beigās jutu, ka esmu viņos sevi visu izlikusi. Ja nevar vairs neko jaunu kolektīvam iedot un kolektīvs arī sāk nogurt, ir jāšķiras. Režisors Oļģerts Kroders savulaik teica, ka ilgāk par desmit gadiem vienu teātri nedrīkst vadīt. Var jau imitēt darbu, bet tā ir tikai laika vilkšana. Un – neslēpsim manus gadus! Apbrīnojami, kā es agrāk varēju izskriet visus tos pagastus vienā nedēļā, doties izbraukumos, vēl paspēt apkopt māju, dārzu. Nezinu, kam jānotiek, lai es tagad brauktu trīsdesmit kilometru uz mēģinājumu, vakarā sliktos laikapstākļos pieturā gaidītu autobusu, pēc tam izkāptu stacijā un skrietu uz tramvaju.» Tā kā Inārai bija bail staigāt pa tumšo Liepāju, Aivaram vēl vakaros vienmēr vajadzēja nākt pretī uz pieturu. «Es esmu arī miesassargs,» viņš pajoko.
Tagad Inārai darāmā pilnīgi pietiek «Atštaukās» un strādājot Liepājas Tautas teātrī. Jautāta, kāpēc izvēlējās darboties ar amatieriem, nevis iestudēt, piemēram, izrādes Liepājas teātrī, viņa skaidro: «Režisors ir profesija, kuras man nav. Es esmu aktrise, kas savā mūžā strādājusi pie ļoti daudziem režisoriem. No katra esmu kaut ko bišķi paņēmusi un mēģinu likt lietā. Esmu kā emulators, es visu varu!
Tagad esmu aktrise, kas izliekas par režisoru. Bet, gadiem ejot, jūtu, ka man pietrūkst zināšanu šai jomā.
Kad sāku strādāt par amatierteātra režisori, nebiju pievērsusi uzmanību, ka notiek skates, piešķir titulus un nosaukumus. Ir tādi, kas taisa izrādes tikai skatēm, bet tā var darboties pieci, seši cilvēki. Man teātrī ir divdesmit dalībnieku, ko tad tie pārējie darīs? Viņi arī grib spēlēt! Ja nebūs lomu, ies prom. Divas izrādes vienā laikā es nevaru uztaisīt. Tāpēc meklēju lugas atbilstoši kolektīva sastāvam, kur katram varu iedot lomu. Bet tas ne vienmēr ved uz balvām, nosaukumiem, godiem. Tāpēc viņiem vajadzētu stingrāku režisoru. Es neesmu cīnītāja. Es mīlu viņus visus!
Cilvēki amatiermākslā darbojas, jo grib sanākt kopā. Grib «patusēt», cits ar citu parunāt, pasmieties, anekdotes izstāstīt, socializēties. Sanākot kopā, uzreiz redz, kas tam otram mugurā, kā sēž, kā jūtas. Ja slikts garastāvoklis, jāparunājas. Taisījām Tautas teātrim mēģinājumus «zūmā». Labi, ka esmu iemācījusies pieslēgties, izslēgt un ieslēgt skaņu. Līdz šim ģimene man vienmēr bija sekretāri – rakstīja ar datoru, līdzēja izstrādāt projektus un gatavot atskaites. Tagad esam palikuši vieni, pašiem jāsāk mācīties darīt.
«Lodziņu» tikšanās nav tas pats, kas dzīvē. Tā ir izlikšanās, nevis īsta darbošanās.
Pirmajā reizē pieslēdzas visi, bet nākamajā dažiem jau rodas attaisnojumi, kāpēc nevar piedalīties. Pāris mēģinājumus tā var uztaisīt, bet pēc tam vajag darboties klātienē, sajust citam citu.»
Mācot latvisko dzīvesziņu
Pauze šobrīd iestājusies arī folkloras kopas «Atštaukas» darbībā. «Mūsu galvenais darbs jau nav sanākt kopā desmit sievām un dziedāt. Lieldienās domāju – var jau tantes saģērbties tautastērpos, stāvēt uz stūra un gavilēt, bet kam tas diži vajadzīgs? Tā jau nav folklora! Folklora ir darbība. Tradīcija nav kultūras nama pulciņš, tai vajag vietu, atmosfēru. Mūsu darbiņš ir atvest pie sevis uz «Namīnu» bērnus un mācīt viņiem latvisko dzīvesziņu. Ne visi zina pat elementārākās tradīcijas, ne visiem vecāki Lieldienās krāso olas.
Ģimenes tagad ir tik jocīgi konstruētas, ka man brīžiem bail ko ne tā pateikt.
Vienam mamma ārzemēs, otram tētis, vēl kādu audzina tikai vecmāmiņa. Cits stāsta: zini, pie mums dzīvo mammas draugs, bet tētis ar draudzeni citur. Visādi jau var būt – ja nav mīlestības, neko nevar darīt, jāšķiras. Bet ģimene ir tā, kam vajadzētu bērniņu samīlēt un sagatavot dzīvei. Taču notiek otrādi – ģimene bērnu ārda. Mums te blakus ir bērnudārzs, un tur es arī visu ko noskatos. Mammīte ved pie rokas bērniņu, vienlaikus zvana pa telefonu savam vīram vai brūtgānam, lamājas pa visu ielu. Bet mazais viņu rausta, grib pastāstīt, ko šodien darījis. Viņa tik turpina runāt pa telefonu. Man liekas – nu, pagaidi, izlamāsies ar to savu vīrieti vēlāk, tagad parunā ar bērnu!
Un tad nu viņi atnāk pie mums uz «Namīnu» kā pie savām vecmāmiņām ciemos. Ir tādi, kas dikti grib, lai viņus apķer, samīļo, paņem klēpī. Kā lai mēs to dzimtenes mīlestību ieliekam, ja nav sakņu sajūtas, kas rodas ģimenē? Vairs nav tā, ka vienā mājā dzīvo visa saime. Katrs iet uz savu pusi, un bērns neredz, kā vecmāmiņa noveco, kā mamma noveco. Tāpēc jau ir tā – kad vecmāmiņa kļūst pavisam veca, nezini, ko ar viņu darīt. Trūkst pēctecības, saiknes. Pie viņas ir jāiet vai jābrauc, ja neesi tuvumā. Un tad ieliek pansionātā.»
Pirms pandēmijas «Atštaukas» latvisko kultūru nesa arī dažādos pasākumos. Kā Ināra smejas – kāzās, bērēs un kristībās. «Kāzās citreiz ejam sagaidīt jauno pāri, citreiz piedalāmies mičošanā. Saprotam, ka jaunie nezina tradīcijas, tāpēc mums tā procedūra jāņem vieglāk, maķenīt vairāk ar humoru. Ir svinības, kur jūtam pozitīvu mijiedarbību, kur jūtams siltums, mīļums. Bet ir tādas, kur viss «klemmējas». Tas ir vairāk enerģētiskā līmenī. Varbūt jaunajam pārim kaut kas savstarpēji ne tā, varbūt sievas ģimene ar vīra ģimeni ecējas, varbūt tikai kāds viesis nav vēlams. Mēs tomēr visu mūžu esam aktrises bijušas, spiestas ar rumpi just otra rumpi, mākam izlasīt otru cilvēku. No vienas puses, tā ir laime, no otras – liela nelaime. Atceros, kad vēl «zagsā» skaitīju dzejolīšus, stāvu, pretī pāris, jūtu – viena puse man ir silta, otra – auksta, tas vīriņš stāv kā miets – atdzīts, atvests.»
Arī «Atštaukām» pērn bija jubileja – apritēja 25 gadi. «Liepājas teātris savulaik bija latviskā sala krieviskajā Liepājā. Katru sezonu beidza ar Līgosvētku koncertu, ar «Skroderdienām Silmačos». Bet 1995. gadā režisors izdomāja, ka jauni laiki un vajag pa jaunam,» atceras Ināra. «Mēs, dziedošās aktrises, sanācām kopā un teicām: tā taču nevar! Kā Līgovakarā bez līgodziesmām?! Uztaisījām programmu un atrādījām teātra mākslinieciskajam vadītājam Herbertam Laukšteinam. Viņš teica: labi! Un mums iepatikās.»
Iedrošinājumu turpināt kolektīva skatuves gaitas dāmas saņēma arī no kolēģiem. Tobrīd jau bija dibināts Liepājas teātra desmit dziedošo kungu ansamblis, kurā darbojās arī Aivars Kalnarājs. Pirmos kostīmus «Atštaukām» sarūpēja māksliniece Zigrīda Atāle. Pieskaņoja tos atbilstoši katras aktrises raksturam, tēlam. Ināra, piemēram, bija saimniece ar priekšautu un aubi. «Kad pirmoreiz uzstājāmies folkloras festivālā «Baltica», par kostīmiem mums bišķi aizrādīja. Bet tajā pašā laikā Maija Tabaka mūs safotografēja, un esmu vairākās viņas gleznās. Tagad esam tērpus nomainījušas tuvāk etnogrāfiskajiem, bet būtība jau nezūd, raksturi paliek.»
Teātris un mīlestība
Mīlestība uz teātri Inārai sākās jau skolas laikā. Viņa auga netālu no Liepājas – Grobiņā. Skolotāja Rūta Rudolfa, aktrises Ilzes Rudolfas mamma, audzēkni aizveda uz sabiedrisko kori, kas dziedāja operetēs. Talantīgo meiteni pamanīja un novērtēja režisors Andrejs Migla. Veidojot teātra studiju, paaicināja viņu pulkā. 1968. gadā Ināra Kalnarāja kļuva par Liepājas teātra štata aktrisi.
«Korī dziedādama, es arī apprecējos,» Ināra smaida. Aivars ir Ulmaņlaiku bērns, uzaudzis Liepājā. Rodoties interesei par aktiermākslu, devās mācīties uz Rīgu. 1961. gadā pabeidza Dailes teātra 3. studiju, bet atgriezās dzimtajā pilsētā, kur Kroders solīja štata vietu. «Kā tad var Kroderu neklausīt!?» Aivars smejas. Tai laikā vieta teātra štatā bija drošības garants un augsts novērtējums. Ieskatījās Inārā, kad arodbiedrība aizsūtīja sveikt jauno koristi skolas izlaidumā. Tā vārds pa vārdam, pasākums pēc pasākuma, un 1965. gadā apprecējās. Pērn nosvinēja 55 gadu kāzu jubileju. Kalnarāji uzskata, ka abiem viena darbavieta – tā bija viņu laime, jo veidojās izpratne par otra darba specifiku. «Ja es būtu sēdējusi mājās ar bērniem, bet viņš visu laiku vazājies izbraukumos – ko man būtu domāt, kā gaidīt?» Ināra spriež. «Mums bija arī kopīgi mēģinājumi un izbraucieni, līdzīgas problēmas. Bija, kas uzklausa bēdas, ja nevar nospēlēt. Ja tas otrs neko nesaprot no teātra, kā to bēdu stāstu uzklausīs?»
Ināra šķiet īsta enerģijas bumba, Aivars savukārt atstāj ļoti nosvērta, mierīga cilvēka iespaidu.
Varbūt tie pretējie raksturi ir ilgas sadzīvošanas noslēpums? «Galvenais ir miers un dziļa elpošana,» Ināra uzskata. «Kā jau visiem cilvēkiem, arī mums pa brīžam bija savas nesaskaņas. Aivars patiesībā ir kompānijas cilvēks. Viņam visu laiku gribējās iet ciemos, bet, kamēr bērni mazi, marlītes, pudelītes jāpako līdzi… Es, neskatoties uz savu enerģiskumu, esmu mājas cilvēks. Pēc darba gribu mājās, savā dārzā, kur ir miers,» neslēpj Ināra. Viņa atklāj, ka dārzs ir viņas vājība, bet Aivaru, kā jau pilsētas puisi, tas interesē mazāk. Viņš gan steigšus apsauc sievu, ka viņa mazliet pārspīlē. Jā, ir dienas, kad nu nemaz negribas pa zemi rušināties, bet ir arī reizes, kad nevar vien nopriecāties par iespēju novērot dabas ritējumu: «Skaties – tāds mazs pumpuriņš ābelei, bet pēc brīža jau gatavs ābols! Atkal gads cauri.»
«Latvietim, manuprāt, jādzīvo uz zemes, nevis piektajā stāvā būrītī,» pārliecināta Ināra.
«Tēvzemes mīlestību nevar iegūt, «būķenā» dzīvodams! Ja skaistā vasaras rītā vari iziet savā dārzā, iedzert tasi kafijas, vakarā paskatīties saulrietu, veidojas pavisam citas sajūtas. Nav nozīmes, vai kaut ko audzē, vai tev ir tikai zālājs, mežs vai krūmājs. Nozīme ir tam, ka esi uz zemes, ka redzi, kas šodien uzplaucis. Bet mums jau arī aplam iet. Dārziņš vienmēr bijis tālu. No rīta aizskrienam, rušināmies, darāmies, vakarā jābrauc mājās. Bet kad tu baudīsi to dārzu? Retu reizi esam tur palikuši pa nakti, jo vienmēr «Panorāma» jāpaskatās – ja nu valdība kritusi!» Te Aivars citē «Šveiku»: «Valdība krīt tikai tad, ja paceļ alum cenu!»
Laimīgie un nelaimīgie
Ināras lomu sarakstā ir Betija «Princī un ubaga zēnā», kam mūziku sarakstījis komponists Imants Kalniņš, Anna Šteinberga «Sešos mazos bundziniekos», titulloma «Hedā Gablerē», Kate «Vīnes valsī», Andrahta «Punktiņā un Antonā» un daudzas citas lomas. Aivars spēlējis «Trīs musketieros» ar Imanta Kalniņa mūziku, «Skroderdienās Silmačos», tai pašā «Šveikā» un vēl, un vēl…
«Bijām to nedaudzo aktieru vidū, kas mācēja dziedāt un dejot, tāpēc mūžīgi vajadzēja spēlēt muzikālajās izrādēs.
Mūs kritizēja vājprātā.
Kritiķiem jau vajadzēja Čehovu, Šekspīru. Tie, kas tika pie lomām šādās izrādēs, bija laimīgāki. Mēs jau arī gribējām spēlēt tās nopietnās lomas! Bet publikas acīs bija otrādi – tai labāk patika tieši mūzikli.» Atšķirībā no aktieriem, kas spēlēja nopietnās lomas, mūziklu dalībniekiem katru vasaru bija jābrauc spēlēt brīvdabas izrādes pa visu Latviju.
Tam bija sava garoza, bet vasaras beigās, kad atvaļinājuma nauda beigusies, vismaz varēja saņemt komandējuma naudu – vairāk nekā rubli par dienu. «Uz estrādēm kolhoznieki un sovhoznieki sabrauca ar autobusiem un mašīnām, katrā vietā trīs līdz pieci tūkstoši skatītāju. Mikrofoni mums toreiz bija, bet apskaņošanas sistēmas strādāja ļoti sliktā kvalitātē. Lai visi varētu dzirdēt, runājām skaļi, bojājām balsis. Rudenī Kroders brīnās: ko jūs kliedzat, vai parunāt nevarat?! Brīvdabas izrādes bija jāspēlē lietū, vējā, dubļos, karstā saulē, jo publika taču ir atbraukusi! Vienu gadu bija šausmīgi karsta, bet pērkoņaina un lietaina vasara. Mums sapuva kostīmi. Nabaga frizierīte parūkas žāvēja caurām naktīm. Kas tev paldies par to teiks? Vēl pajautā, vai tā vispār ir māksla.
Protams, bija arī savi prieki vakarā – cilvēks jauns vien esi. Naktsmājas bija skolās, kultūras namos, gultiņas saliktas visiem vienā telpā. Kāds krāc, cits šņāc, kur tu pagulēsi! Ejam laukā pie ugunskura. Autobusā pa ceļam uz nākamo estrādi paguļam, vakarā atkal spēlējam. Pēc izrādes – atkal ugunskurs. Bija jautri, bet – vai es otrreiz to gribētu? Nē!» Aivars iestarpina: «Mēs visu laiku par teātri, bet bērni paliek novārtā!» abi uzreiz atceras dažas ainas no izbraukumiem. Piemēram, reiz skaista vasaras diena, abi sauļojas pie ezera Smiltenē, bet sirdī dur vainas apziņa, ka bērni tikmēr mājās.
Kalnarāji spēlējuši arī vairākas kinolomas. Aivars piedalījās filmā «Džimlai rūdi rallallā!», Ināra filmējusies filmās «Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku», «Parāds mīlestībā», «Baiga vasara», «Ziemassvētku jampadracis». «Man jāteic paldies režisoram Varim Braslam, kurš izdomāja, ka mani vajadzētu nofilmēt. Pirms tam pāris provēs pie citiem režisoriem nekas nesanāca,» viņa saka. «Taču kino iztrūkst tā procesa, kas ir teātrī. Aizej, nofilmējies, un viss. Skatoties Nacionālā teātra izrādes, vienmēr teicu, ka gribētu par skatuves partneri Uldi Dumpi. Kad Varis filmēja «Ziemassvētku jampadraci», mani tieši salika pārī ar Uldi Dumpi. Ko es no viņa daudz jutu? Vienu dienu mūs kopā sastellēja, nofilmēja, un sveiki. Mani vairāk interesē darba process, strādājot četrdesmit mēģinājumos.» Apvaicājos Aivaram, vai nav greizsirdīgs, ka sieva tā par Dumpi jūsmo. «Kad man iznāk ar Uldi parunāties, viņš vienmēr saka: pasveicini manu otro sievu,» viņš labsirdīgi smaida.
Ieraksti biogrāfijā
«Vienmēr ar apbrīnu skatos uz aktieriem, kas var uznākt uz skatuves un vienkārši būt. Piemēram, mūsu pašu Liepājas teātrī Edgars Pujāts. Viņš uzreiz atveras. Liekas, ka viņam kompleksu nav. Man ir. Simts,» Ināra atzīstas. «Jebkuram aktierim ir ļoti jāsajūt režisora, skatuves partneru mīlestība, uzticība. Ir cilvēki, kas, to nejūtot, vienalga iet ar paceltu galvu un grib visiem sevi pierādīt, bet ir cilvēki, kas uzreiz aizveras. Tāpēc, strādājot ar saviem amatierkolektīviem, es negribu viņus dzīt, lauzt, mocīt. Viņiem ir jāiemīl sava loma, mirklis, kad atrodas uz skatuves. Viņiem jābūt brīviem, nepiespiestiem.» Aivars papildina, ka labs aktieris nedrīkst baidīties arī no kļūdām. Citādi nekas neiznāk.
Lomu Liepājas teātrī Ināra pēdējoreiz nospēlēja 2005. gadā, Aivars – 2012. gadā. Vīrietim skatuves dzīve vieglāka un garāka, jo lomu vairāk. «Klasiskajās lugās ir divas trešdaļas vīru un viena trešdaļa sievu lomu. Un no tām – cik tad ir mātes, dāmas, kundzes? Vairāk vajag tās jaunās, skaistās,» Ināra nosaka. «Labi, ja kādai paveicas spēlēt līdz sirmam vecumam.»
Aiziešanu no teātra Aivars neizjuta pārāk sāpīgi, jo darbojās dziedošo teātra aktieru ansamblī, palīdzēja Inārai, kopā izbraukātas malu malas.
«Man visu laiku bija, ko darīt. Bet daži kadri, kurus «izfīrēja» no teātra, ir nikni, dusmīgi un nelaimīgi, jo viņiem vairs nav, ko darīt. Jūtas kā izmesti no laivas. Līdz kovidam ik pa laikam aizgāju uz bijušo darbavietu. Dežurantei un visiem, ko tur satiku, teicu: jāatrādās, lai neaizmirst, ka es te tāds esmu bijis!»
