Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
21
-
0
-
1
-
3
-
0
-
2
-
0
-
«No teātra aizgāju, kad sākās tāda strikta paaudžu maiņa – mainījās vadība, režisori… Tas notika neforši un sasteigti, nevis plūstoši un pakāpeniski kā tad, kad es ienācu teātrī. Bet, kad tā paaudžu nomaiņa sākās, es jau biju ārštatā, lai būtu brīvākas rokas. Štata aktierim jau ir jāspēlē tas, ko viņam liek, ārštata aktieris var pateikt – šito gabalu es negribu, tas man nepatīk vai – piedodiet, man tajā laikā ir cits piedāvājums. Ņēmu teātrī arvien mazāk darbu, un acīmredzot tāpēc, ka no daudz kā attiecos, man arī sāka piedāvāt mazāk, jo tas Neimanis jau šito negribēs… Ja sākumā vēl bija izrādes, kurās spēlēju, tad vēlāk to palika arvien mazāk, un paldies Dievam, ka tā – mani tas tikai priecēja,» atklāts ir aktieris.
Arī kā skatītājs teātrī viņš tagad sastopams reti. «Mana kundze vēl arvien iet uz teātri, bet es aizeju tikai tad, kad galvenajā lomā ir kāds man tuvu pazīstams. Teiksim, Šoriņš. Ja lielākā daļa uz skatuves būs tādi aktieri, kurus es vispār nezinu, tad nemaz neeju,» teic Neimanis. Viņš ir skarbs, runājot par to, kas tagad tiek rādīts uz skatuves. «Sieva noskatās, es prasu – nu, kā bija? Nu tā… Un es saku – nu, redzi, un tu man kādreiz prasi, vai es negribētu vēl kādreiz kaut ko nospēlēt? Tu būtu gribējusi, lai es būtu tajā nu tā izrādē, ko tu vakar skatījies? Un viņa saka – protams, tad labāk nē…» teic Zigurds.
Viņš atzīst – nesaprot un nespēj pieņemt dažas jaunās vēsmas teātrī. «Kāpēc paņemt kādu hrestomātisku gabalu par mīlestību, teiksim, «Romeo un Džuljetu», un taisīt to gandrīz vai par kara tēmu, mīlestību atstājot tikai fonā? Vai tad nevar atrast tādas lugas, kur tieši tas ir? Tas tāpat kā Poliščuka paņēma «Pūt, vējiņi!», nometa visus tēlus, atstājot tikai trīs meitenes un trīs zēnus, kuri nevar sadalīt, kurš ar kuru gulēs. Vai tāpēc ir jāņem Rainis?! Ir taču simtiem un tūkstošiem lugu, kur ir mīlas trijstūri dažādās kombinācijās. Afišā uzrakstīts – Rainis «Pūt, vējiņi!», no skolām veselas klases iet izrādi skatīties, lai nebūtu pašiem jālasa, bet tur visu laiku par pi*****. Baibiņa pa skatuvi staigā plikiem pupiem! Un tas esot Rainis.
Nabaga skolotājas šausmās – jāliek bērniem rakstīt sacerējums, bet ko viņi rakstīs?« brīnās aktieris.
«No vienas puses, es saprotu – neviens režisors taču negrib uztaisīt sliktu izrādi,» spriež Neimanis. «Viņš grib uztaisīt labu izrādi, un viņam šķiet – tā, kā viņš domā, ir labi. Bet kāpēc rezultāts ir tāds, ka to gabalu, tēlaini sakot, viņš ir uztaisījis tikai savai brūtei, kas viņu atbalsta un saka – baigi labi! Un varbūt vēl arī mammai patika tas, ko viņš ir izdarījis,» ironizē aktieris.
Neimanis apgalvo – ne jau viņam vienam tā šķiet! «Atceros laikus, kad abonements uz teātri bija prestiža lieta. Tagad lielākā daļa no tiem, kam to abonementu savā laikā biju sagādājis, zvana un saka: «Zigi, mēs vairāk neņemsim to abonementu, piedod.» Prasu: «Kas, vairs naudiņas nav?» «Naudiņas pietiek, bet mēs konstatējām, ka no tiem pieciem gabaliem, ko pagājušajā sezonā redzējām, tikai viens likās tāds, ko varēja skatīties. Ja kādreiz būs kaut kas labs, tu mums pateiksi, un mēs to biļeti nopirksim.»
«Pašam gribētos domāt, ka lielākoties uz skatuves tomēr esmu darījis to, kas man patīk.
Nacionālajā teātrī esmu nospēlējis kādās 150 izrādēs, un no tām bija tikai kādas trīs, četras, kurās labprāt nebūtu piedalījies vai nu materiāla dēļ, vai neizdevušās režijas dēļ,» uzsver Neimanis.
«Teātrī man tiešām nav bijušas tādas spilgtas vadošās lomas, acīmredzot man trūkst ambīciju. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc tagad vairs tikpat kā neko pa šo līniju nedaru,» godīgi atzīstas aktieris. Viņš gan piebilst – vairs arī neraujas par katru cenu kāpt uz skatuves: «
Esmu palicis slinks, jo negribu pūlēties.
Ja man zvana – vai jūs nevarētu un man tur interese maza, jau prātoju, ko tādu varētu izdomāt, kāpēc es tajā datumā nevarētu…»
Sarunu ar Zigurdu Neimani lasi žurnālā «Ievas Stāsti» un digitālajā žurnālā «Santa+»!
