Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Piekrītot sarunai, teicāt – tas, kas noticis, nu jau esot pāri visām robežām. Kas tad ir noticis?
– Ir pārkāpta pēdējā robeža. 23. septembrī man WhatsApp tika atsūtīti video, kur kāds vīrs melnā maskā man pieprasa viņu informēt, kur es atradīšos nākamajā vakarā. Saka – gaidot ar mani tikšanos, nosauc gan mana auto krāsu, gan numuru. Biju pārbijusies līdz nāvei un devos uz policiju rakstīt iesniegumu.
Policista darbība mani kārtējo reizi pārsteidza, jo viņš man jautāja, kādu lietu gribu rosināt. Ja sievietei vakarā kāds maniaks maskā sūta draudus, ir jārīkojas. Vai viņš rīkotos tikai tad, kad es iecirknī ierastos ar cirvi mugurā? Esmu saprātīga, atšķiru reālus draudus no mutes brūķēšanas. Bet policists man ieteica, lai es braucot prom no valsts, tad man neviens nedraudēs. Krimināllietu gan ierosināja. Nezinu, kā būs ar izmeklēšanu, jo policija, rakstot atbildi, ka lieta ierosināta, manā uzvārdā pieļāva trīs kļūdas, un apgalvo, ka es policijā vērsos divas dienas vēlāk, proti, 25. septembrī.
– Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena?
– Kopš 2. jūlija, kad Igoru aizturēja, ne brīdi neesmu bijusi viena. Ikreiz saraujos, kad zvana nepazīstams numurs. Naktis vairs nepavadu Baltezera mājā, jo fiziski tur nespēju atrasties. Nakšņoju pie paziņām. Dienās gan esmu mājā, jo nepieciešams veikt remontdarbus pēc kārtības sargu ierašanās. Tagad ir uzstādīta videonovērošana un citas drošības sistēmas. Kaut kā jau sevi jāaizstāv.
Stulbi, ka jāaizstāv pret valsti, bet tā ir sanācis, jo saprotu, ka mani un ģimeni neviens pat netaisās aizsargāt. Nekur lieki apkārt nestaigāju. Esmu nonākusi jau līdz tam, ka bieži mainu mašīnas, ar kurām pārvietojos. Noīrēju, lai aizbrauktu uz baznīcu palūgties vai satikt mācītāju.
Dzīvoju nepārtrauktās bailēs, jo jebkurā mirklī var kaut kas notikt.
Saprotu, ka esmu palikusi vienīgā uz brīvām kājām, kura sabiedrību var informēt, kas patiesībā notiek saistībā ar Igoru Ivanovu. Tāpēc man ir bail.
– Kā jūs iepazināties ar Igoru?
– Šis stāsts ir tik sens, ka es pat neatminos, kad pirmo reizi satikāmies. Tolaik strādāju Ukrainā, muitā. Mums bija kopēji draugi un paziņas, jo Igors strādāja ne tikai Latvijā, bet arī Ukrainā un citās valstīs. Zināju, ka ir tāds uzņēmējs, un zināju arī, ka viņam ir sieva Ella. Tad kādu dienu Igors man uzrakstīja no ieslodzījuma vietas. Sākām sarakstīties. Tolaik man attiecību nebija, tāpēc, kad Igors aicināja uz tikšanos cietumā, es aizbraucu. Tas bija neilgi pirms viņa iznākšanas.
Nākamā tikšanās jau bija pēc viņa atbrīvošanas. Viņš zvanīja, aicināja ciemos. Mums uzplauka jūtas. Viņš piedāvāja precēties, un 2017. gada augustā mēs klusi un bez pompozitātes nosvinējām kāzas. Tad viss sākās. Drīz pēc tam formāli izšķīrāmies, jo Igors vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret Latviju. Dzīvojām kopā, bet pēc dokumentiem esam šķirti. Domāju, ka tomēr būs atkal jāprecas, jo citādi man grūti viņam palīdzēt.
– Kāpēc tad jūs šķīrāties?
– Kad sākās Igora cīņa par mahinācijās atņemtajiem īpašumiem, krimināllietas un civillietas, viņš teica, ka nevēlas baidīties par manu dzīvību. Ierosināja, ka labāk uz papīra būsim šķirti. Tomēr man ir pilnvara rīkoties ar Igora mantu, lai arī daudziem viņa tuviniekiem mūsu attiecības un es nepatīku…
– Kāpēc jūs nepatīkat Igora ģimenei?
– Droši vien tāpēc, ka esmu tieša. Saku visu sejā, neizvēloties izteicienus. Ja cilvēks pelnījis kritiku, viņš to saņems. Un aizmuguriski nevienu neapspriedīšu. Tas Igora tuvajiem no sākta gala nepatika. Daudzi līda mūsu attiecībās – kāpēc mēs esam kopā? Un kāda kuram daļa? Ne maniem vecākiem, ne manai pieaugušajai meitai neradās jautājumi, kāpēc esmu ar Igoru. Esmu gudra un pašpietiekama. Man nevienam nav jāatskaitās, ar ko un kāpēc dzīvoju. Taču Latvijā tas uztrauca teju vai katru… Kad te atbraucu dzīvot, nespēju vien beigt priecāties, cik jauka valsts un brīnišķīga daba! Cilvēki arī jauki un tomēr citādāki.
Skumjākais, ka visā, kas ar Igoru tagad notiek, iesaistīti arī tuvi radinieki. Piemēram, viņa māsa.
Pirms gadiem pieciem, kad Igors izcieta sodu par sievas nogalināšanu, viņš it kā esot telefona īsziņā draudējis māsai, ka arī viņu nogalinās.
Bet kā Igors varēja ko tādu rakstīt, ja bija ieslodzījumā? Par šo lietu joprojām notiek tiesāšanās, un Igors ir apsūdzētā statusā. Man izskatās, ka tiek izdomāti aizvien jauni un jauni neesoši pārkāpumi, lai tikai Igoru turētu ieslodzījumā.
– Tomēr tagad Igors ir aizturēts saistībā ar narkotisku vielu atrašanu viņa īpašumā, bet pirms pusgada viņš bija aizturēts saistībā ar iespējamu atentātu pret juristi Allu Jurašu…
– Teju vai reizi mēnesī kā pēc grafika pie mums mājās notiek, kā es to saucu, masku šovs, proti, aizturēšana vai kratīšana. Beidzamajos trijos mēnešos tā bija trīs reizes. Igors tika arestēts, un trešajā reizē viņš uz mājām tika atvests, lai būtu klāt kratīšanā. Vienmēr esmu izjutusi psiholoģisku spiedienu gan uz vīru, gan sevi. Man pat šķiet, ja es kādā no šīm aresta vai kratīšanas reizēm nebūtu klāt, Igora varētu vairs nebūt, bet lietā parādītos ieraksts – nogalināts bēgot.
Kratīšanas mūsu mājās notiek rupji, agresīvi, nekaunīgi… Viss tendēts uz laušanu un sišanu. Piemēram, otrajā reizē, kad Igoru arestēja par kaut kādu paciņu, kura it kā tika atrasta mūsu mājas pagalmā, piedzīvojām reālu uzbrukumu ar šaušanu. Tika izlauztas durvis, sašautas stikla rūtis. Igors taču viņiem teica, ka tūlīt atvērs durvis. Bet, nē, vajadzēja agresiju, nodemonstrēt savu spēku, iedzīt bailes.
– Kas tad bija personas, kuras šādi veica aizturēšanu?
– Kas to lai zina? Kaut kādi cilvēki maskās, bez jebkādām policijas atpazīšanas zīmēm… Turklāt viņi bija dažādās maskās, vieni – baltās, citi – melnās. Vienīgais, kas vienoja, – visi atbrauca BMW X6 džipos, kuriem nebija numura zīmju, rīkojās agresīvi un savus dokumentus nerādīja. Prieks, protams, ka Latvija ir tik bagāta valsts, ka specdienesti brauc luksusa klases auto. Pēc tam jau tikai uzradās izmeklētāji, un pa to laiku pagalmā pat Staļina kaulus varēja ienest.
Ar Jurašas atentātu ir vēl jautrāk. Kopš maija esmu kā uz pulvera mucas. Toreiz Igors saņēma īsziņu, ka tiek gatavota Allas Jurašas slepkavība. Viņš to pavēstīja draugam, kas pazina Jurašu, un informēja policiju. Ne jau viņš rakstīja īsziņu, bet viņam to atsūtīja. Taču aizturēja Igoru.
– Nedzīvojat meža vidū, bet Baltezerā. Kā kaimiņi uztver šos notikumus?
– Mums apkārt ir mājas, un tiem cilvēkiem ir mazi bērni. Pēdējās aizturēšanas laikā, kad bija šaušana, kaimiņos bērni lasīja čiekurus. Pārbijās ne pa jokam un raudāja. Policistus tas neuztrauca. Kad sadzīviskos jautājumos esmu prasījusi palīdzību kaimiņiem, vienmēr esmu saņēmusi atbildi – neapvainojies, pagaidām mums pret tevi pretenzijas nav, bet mums ir teikts, lai tev nepalīdz.
– Kam, jūsuprāt, visi šie notikumi ir izdevīgi?
– Kaut kāda nojausma man ir, neesmu jau naivs skuķis. Es saprotu, ka ir Igora bijušie sadarbības partneri – cilvēki, ar kuriem veidoja biznesu. Lielu biznesu. Šie ļaudis veidoja gan valsts politiku, gan ekonomiku un bija arī vadoši tiesībsargājošās iestādēs. Kad 2017. gadā Igors, iznākot no cietuma, vērsās atbildīgajās iestādēs, tas daudziem ļoti nepatika. Viņš vērsās par to, ka sēdējis cietumā nepamatoti, jo nebija nogalinājis savu sievu. Vērsās par krāpniecību, ka viņam nozagti īpašumi, arī daļas Arēnā Rīga un zeme Ķīšezera krastā.
Tās ir reālas lietas, un kāds taču tās ir piesavinājies. Un prasības viņš iesniedza Eiropas Savienības Tiesā. Šajās lietās patiesi iesaistītie sabijās, ka afēras un nelikumības nāks gaismā, un sākās visas šīs prātam neaptveramās darbības pret Igoru. Tieši tāpēc, ja Igors vēršas tiesībsargājošās iestādēs, meklējot taisnību, viņš tiek ignorēts. Iespējamie vaininieki netiek pratināti.
Igora iesniegumi tiek iemesti mēslainē, bet pretī uzrodas dažādi nepamatoti apvainojumi un viltus lietas, ar kurām Igoram nav sakara, bet viņš tajās tiek vainots.
Nu, nav tas loģiski, ka visu laiku vainīgs ir tikai viens cilvēks, kaut, iespējams, savā dzīvē kādu reizi kļūdījies un sēdējis cietumā. Un tie visi pārējie ir balti un pūkaini! Tā vienkārši nevar būt.
– Šobrīd Igoram Ivanovam ir aizturētā statuss. Kad pēdējo reizi viņu redzējāt?
– 21. septembrī. Ap pulksten 11 no rīta braucu uz mājām Baltezerā. Jau pa gabalu redzēju, ka pie mežiņa ir svešs auto un pie tā smēķē trīs vīrieši. Tiklīdz pietuvojos vārtiņiem, viņi metās auto un piebrauca. Biju sagatavojusies izmest atkritumus, bet viņi sauca, lai neizdaru asas kustības. Stādījās priekšā, ka esot policisti, rādīja dokumentus un teica, ka notikšot kratīšana. Man jau apnikušas šīs vizītes, tāpēc mājā viņus nelaidu, sakot, ka gaidīsim izmeklētāju, advokātu un tulku, kas man izskaidros, ko policisti grib un kādēļ vēlas kaut ko meklēt īpašumā, par kuru, kamēr Igors ir cietumā, atbildu es.
Laiks bija rudenīgs, vējš – spēcīgs. Pie vārtiem gaidījām nepilnas piecas stundas, līdz ieradās izmeklētājs un no ieslodzījuma vietas atveda Igoru. Tā bija pirmā reize pēdējo mēnešu laikā, kad Igoru redzēju. Pārsalusi biju pamatīgi un rosināju ieiet mājā, lai tur izmeklētājs stāsta, kas tagad notiks. Viņš iecirtās un vēl gandrīz stundu aukstumā lasīja mūsu tiesības un pamatojumu, kāpēc notiks kratīšana. Šoreiz viss notika bez ārišķībām un agresijas. Dažas lietas gan šķita dīvainas – kad gribēju Igoram uzvārīt tēju, tas tika aizliegts. Tāpat Igoram bija izmeklētājam jāprasa atļauja, lai aizietu uz tualeti vai padzertu ūdeni. Turklāt, ja viņi zināja, ka kratīšana ilgs daudzas stundas – līdz desmitiem vakarā, man nav skaidrs, kāpēc nebija līdzi paņēmuši līdzi ne ūdeni, ne ēdienu.
– Ar Igoru tikties jums ir ļauts?
– Neesam tikušies kopš viņa otrās apcietināšanas. Tās piecas sešas stundas, kad bija kratīšana, ne samīļot viņu ļāva, ne pabūt divatā, pat ne pārmīt kādu vārdu. Emocionāli tas bija neizturami… Pat ienaidniekam ko tādu nenovēlētu. Pirms dažām nedēļām biju saņēmusi atļauju Igoru satikt, bet tas nenotika. Nezinu, ko Igors bija sadarījis, ka viņu uz 15 diennaktīm ielika karcerī. Laikam bija izteicis savu neapmierinātību. Viņš jau tāds paskarbs. Bet var jau būt, ka vienkārši varas iestādes negrib, lai es viņu satiktu…
– Kā domājat, kad šis viss beigsies?
– Šobrīd man šķiet, ka tikai tad, kad pametīsim Latviju. Vismaz es sliecos par labu šādam risinājumam. Kad izčākstēs tā dēvētā narkotiku lieta, izdomās atkal kādu citu, lai tikai Igoru varētu ietupināt. Saprotu, ka pamest Latviju no Igora pozīcijām nav pareizais variants. Viņš te ir dzimis, te ir viņa ģimene, te apglabāti vecāki, te veidojis savu biznesu… Savai valstij izdarījis daudz laba, piesaistījis investīcijas. Un tā nav tikai Arēna Rīga. Arī Z torņi, dzīvokļu mājas, lidostas telpas un citas būves. Viņš ir izdevis grāmatas bērniem, palīdzējis Dzemdību namam…
Valstij taču pats dārgākais ir tās cilvēki, un katram ir tiesības uz kļūdām. Uzsvēršu – uz savām kļūdām! Viņš ir izcietis sodu par it kā savas sievas slepkavības pasūtīšanu. Turklāt izcietis, būdams nevainīgs, kā viņš saka, un par ko lietu skata Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Es Igoram ticu. Bet vienlaikus arī baidos.
Latvija nav mana dzimtene. Te esmu tikai tāpēc, ka mīlu Igoru un mums kopā ir labi.
Bet tikpat labi mums būs arī Ungārijā, Ukrainā, jebkurā citā valstī. Esam pietiekami situēti, lai varētu atļauties dzīvot jebkurā vietā, kur mūs uzskata par cilvēkiem un nekrauj virsū visas valsts problēmas.
