Ainara Virgas sieva Anija: Viņa atkarību dēļ es gāju prom un nācu atkal atpakaļ

Intervija publicēta žurnālā Ieva 2017. gada 31. numurā.

Anija mūs Liepājā jau gaida. Piedāvā bučas un citronūdeni ar piparmētrām. Domājam, kādas vēl bučas? Atklājas – tās ir patiešām dievīgas smalkmaizītes, kādas cep tikai Liepājā. Nojaušam, ka blakus istabā ir arī mājas saimnieks – leģendārais Līvu mūziķis Ainars Virga. Kad Anija sapošas fotosesijai un mēs jau dodamies, koridorā parādās arī viņš. Nosmejas, ka vispirms mums jāparaksta Anijas nodošanas/pieņemšanas akts. Kad esam jau gandrīz aiz durvīm, viņš mīļi pasauc sievu. Viņa taču nevar doties prom bez bučiņas.

Liepājnieki Aniju atpazīst un sveicina – nuja, viņa taču ir ne tikai Virgas sieva, bet arī ārsta palīdze ģimenes ārsta praksē. Mēs satiekam arī dakterīti, ar kuru kopā Anija strādā. Viņa pastāv, paskatās un dikti grib runāties par ģimenes ārstu streiku…

Todien pat saulītē nemaz nav silti, jo – kā jau Liepājā – ir vējš… Bet Anijai plānajā blūzītē salst tikai mazlietiņ. Viņa taču ir liepājniece.

– Brīvdiena jums šodien saistībā ar ģimenes ārstu streiku?

– Nē, saistībā ar jums. Man ir īsa darbdiena – astoņos sāku un divpadsmitos tāpat jau būtu beigusi. Bet pēc darba mūždien esmu noskrējusies, tāpēc nolēmu – labāk lai man šī diena ir brīva.

– Anija, es jau saprotu, ka Liepājā visi cits citu pazīst un jūs zinātu arī tad ja, ja nebūtu Ainara sieva. Un tomēr – jūs esat.

– Dzīve jau rit, kā mēs paši to vēlamies. Protams, ir notikumi, kas pārsteidz nesagatavotu, ne vienmēr tie ir patīkami, un tad domā – nu, kāpēc ar mani tā? Bet patiesībā mēs savā prātā esam izdomājuši, kā gribam. Un – lielos vilcienos – es nemaz nedomāju, ka gribētu dzīvot citādi.

To, ka kādreiz būšu slavena cilvēka sieva – un es uzskatu, ka Ainars ir slavenība –, es nekad nebiju iedomājusies.

Bet vēl nesen, pēc desmit gadiem satiekoties ar skolasbiedriem salidojumā, man saka – nē, nu mums gan nebija nekāds brīnums, ka tu esi kopā ar Ainaru Virgu! Pie sevis domāju – interesanti gan! Skolas laikā biju parasta meitene, normāli mācījos, ar visiem labi satiku. Nebija man nekādu tādu izlēcienu. Es tiešām nezinu, kāpēc citiem tā par mani šķiet. Jā, man vienmēr ir patikuši citādi cilvēki. Es meklēju citos odziņu, kādu nepareizību.

– Esat Liepājas meitene?

– Man ir vecāka māsa, un mēs abas esam dzimušas Liepājā, bet tieši tajā gadā, kad es piedzimu, vecāki bija pabeiguši Grobiņā celt māju, un mēs pārcēlāmies. Māja Grobiņā ir tieši manā vecumā. Ar māsu vienmēr esam bijušas labākās draudzenes, bet arī meitenes klasē bija draudzenes. Taču no piektās klases man skolā bija arī puisis draugs. Mūsdienās pieņemts, ka draugs ar draudzeni staigā pa skolu, rociņās sadevušies, un savas attiecības neslēpj. Taču tad bija padomju laiki, un mums tā nebija. Mums bija patikšana, bet abi bijām kautrīgi. Tikai atnākot no skolas, kādas trīs četras stundas pa telefonu pļāpājām un likām viens otram klausīties mūziku. Skolas laikā viņš bija mana sirdsdraudzene.

Pēc vidusskolas dikti gribēju būt patstāvīga. Uzreiz sāku strādāt savā sapņu profesijā – universālveikalā par pārdevēju, un mēs abi apprecējāmies.

Vēlāk iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, man ir bakalaura grāds ekonomikā. Un, kad studēju, atnāca otrs vīrs.

– Kad aiz muguras divas šķirtas laulības, negribējās kaut ko stabilāku nekā mūziķi?

– Kad sieviete kļūst vecāka, viņa saprot vien to, ka gribas būt harmonijā ar sevi, gribas pieņemt sevi. Ne jau reizi pa reizei, kad sev patīc, bet visu laiku…

Ar sevi jau ir vislielākās vējdzirnavas, tās tevi visu laiku griež uz riņķi.

Šorīt pat domāju – normāla sieviete, zinot, ka rīt jāfotografējas žurnālam, par to piedomātu, bet es aizeju uz jūru sauļoties un pārnāku mājās ar sarkanu seju. Tas ir pilnīgi manā stilā. Tikai tagad es par to tā ļoti nesacepos, bet agrāk – noteikti būtu sevi šaustījusi.

Lai gan nemiers ar sevi man laikam ir visu laiku. Piemēram, man nepatīk, ka esmu tik neizlēmīga. Bet atkal… ja es būtu tāda ļoti izlēmīga, tad nemaz nevarētu būt ar Ainaru kopā, jo viņš ir kā liels bērns, viņam ir viņa vajadzības, un tās ir pašas galvenās. Es esmu cilvēks, kurš ļoti labi var pielāgoties. Tai pašā laikā es arī skaidri zinu, ko nespēju viņā pieņemt, kaut liekas, ka spēju…

– Ar Ainaru satikāties nejauši – pludmales ballītē. Dzīvē jums vēl ir bijušas tik zīmīgas nejaušības?

– Dzīve vispār ir nejaušību pilna. Kad patin filmu atpakaļ, tad tikai sāc domāt – varbūt tā nemaz nav nejaušība? Jo tu jau to savu vēlmi esi palaidusi kosmosā.

Es vienmēr pret citiem esmu izturējusies ar pietāti. Šajā ziņā man patīk apzīmējums – ekoloģiskas attiecības, jo tad tu savas vēlmes nerealizē uz otra rēķina, bet rēķinoties ar otru. Gribas, lai arī pret mani tā izturas. Man nekad nav bijušas tādas attiecības, ka vienu mēnesi viens draugs, pēc tam – cits. Man ir mani vīri, pēc kuriem esmu ieturējusi pauzi. Man pašai pēc tam gribas savākties. Tikt kaut kādā ziņā skaidrībā ar sevi, lai vairāk vai mazāk varu sākt atkal kā balta lapa.

– Līgas Blauas grāmatā Pēdējais Līvs Ainars stāsta, ka ir jūs saticis, atrodoties savas dzīves zemākajā punktā, un, pateicoties jums, viņš ir mainījies. Sieviete var tā mainīt vīrieti?

– Es domāju, ka cilvēki vispār viens otru var mainīt, vai drīzāk – ietekmēt. To jau skolā redzam – daudz atkarīgs no tā, kādi bērnam ir draugi. Tāpat, dzīvojot kopā vīram ar sievu, viens no otra ietekmējas. Tik skaļi man negribas teikt, ka, pateicoties man, viņš kaut ko savā dzīvē mainījis. Tā pa īstam sevī mainīt kaut ko cilvēks var, tikai pateicoties sev. Un tikai tāpēc, ka saprot, ka tālāk tā viņš dzīvot negrib. Otrs, kas tajā brīdī viņam ir blakus, ar savu mīlestību viņam palīdz. Tas jau arī ir mīlestības, attiecību galvenais mērķis – palīdzēt viens otram.

– Bet nebija jau droši vien arī nemaz tik viegli…

– Viņa atkarību dēļ es gāju prom un nācu atkal atpakaļ. To nav viegli izturēt, jo tajā brīdī tas vairs nav viņš. Esmu gan kliegusi un bļāvusi, gan izturējusies ar sapratni un mīļumu. Braukusi arī prom uz Grobiņu pie mammas. Zinu, ka tas no manas puses izskatījās nežēlīgi un cilvēki no malas domāja: kā es tā varu – nerūpēties? Tas bija vienīgais ceļš, kā viņš ātrāk mobilizējas.

Es rūpējos visādi, bet viņam pašam ar to bija jātiek galā.

Kaut kur lasīju, ka jaunieši, kas agri precas, izdara diezgan lielu kļūdu, jo viņiem raksturs nav vēl nobriedis, sagatavots kopā dzīvošanai. Jāveidojas zināmām rakstura iezīmēm, lai tu spētu ar otru dzīvot kopā, – jābūt pacietīgam, uzticīgam… Un Ainaram tas piemīt pat vairāk nekā man. Es drīzāk esmu tāda nepastāvīgāka, savas emocijas izrādu, kaut ne vienmēr to vajadzētu. Mēs abi esam spītīgi. Citreiz gandrīz vai mērāmies krāniņiem, kurš būs spītīgāks. Ainars saka: es otru cilvēku tik spītīgu neesmu redzējis, bet pats – tieši tāds pats! Un vēl turklāt Auns pēc horoskopa. Ja pateiksi – nedari tā, tad viņš obligāti darīs. Ja gribi kaut ko panākt, jāsaka pretējais (smejas).

Kad satikāmies, godīgi sakot, es tajā brīdī nesapratu, ko daru. Līdz tam dzīvē nebija gadījies tik tuvu iepazīt cilvēku alkoholiķi. Es nezināju, ko tas nozīmē un mūžam nebiju iedomājusies, ka to pieredzēšu. Taču tas nav ne labi, ne slikti – tā man ir pieredze.

Kad viņš pēc tās pludmales ballītes uzaicināja mani draudzēties draugos, es absolūti to neuztvēru kā kaut ko īpašu. No rīta sēžu darbā un kolēģei vēl saku: «Ej galīgi! Zini, kas mani uzaicināja draugos? Ainars Virga!» Viņa sapņaini sēž pie datora un saka: «Es jau iedomājos, kā jūs abi vakarā sēžat, viņš ar ģitāru, tu dziedi…» Domāju – nē, nu galīgi traka! Tas taču nav reāli. Kad piezvanīja un aicināja uz satikšanos, vēl aizvien šķita, ka viņš ir neiespējams (smejas). Mums bija skaists randiņu periods. Tajā laikā strādāju Ulda Pīlēna birojā, kas bija burtiski kvartālu tālāk no Ainara dzīvesvietas, un tad mums bija pat rituāls, ka man pēc darba bija jāpiebrauc pie viņa uz bučiņu. Lai gan tas nav beidzies joprojām… Arī tagad, kad devos prom, viņš bija neizpratnē – tu bez bučas iesi ārā? Bet man tā lūpu krāsa uzkrāsota fotosesijai…

– Ainars ir skaidri un gaiši pateicis, ka esiet viņa mūža pēdējā sieviete. Kā ir ar to sadzīvot?

– Skaisti! Un abi esam pieņēmuši, ka mums tās zelta kāzas ir jāsagaida! Abi esam ilgdzīvotāji. Izrēķinājām, ka vajadzētu izvilkt. Pēc kāzu datuma kopā jānodzīvo vēl četrdesmit astoņi gadi, pēc iepazīšanās datumu – četrdesmit viens. Tāds nieks vien ir.

Un man tiešām nav bail no tā, kas kopdzīves pēdējos gados mani kopā ar viņu varētu sagaidīt.

Es viņu mīlu un arī līdz šim esmu daudz viņa labā darījusi. Cita lieta – ja viņš speciāli atsāks kaitēt savai veselībai. Bet, ja viņš negribēs, viņam nebūs problēmas, jo viņam ir baigais raksturs. Un par sevi es zinu – kaut kā vārdā spēju izdarīt daudz.

– Kāpēc pēc tiem daudzajiem pazīšanās gadiem bija svarīgi apprecēties?

– Ainars vienmēr runāja par precēšanos, bet man šķita – kāda starpība? Vai tas ko mainīs? Bet viņš tik – precamies, precamies, tad viss būs citādi! Nezinu, laikam uz to citādi uzķēros (smejas).

– Jūs esat ļoti silts cilvēks, ļoti atvērta. Nekad nav gribējies uzaudzēt biezāku ādu, lai vieglāk dzīvotu?

– Ja man uzdod jautājumu, es nemāku izdomāt, kā būtu pareizāk atbildēt vai kā labāk izklausītos. Man reizēm šķiet, ka tā tiešām ir cilvēkiem dāvana – māka pasniegt sevi tikai no labākās puses. Man paprasa, es atbildu tā, kā ir, un pēc tam varu tikai kost pirkstos. Sēžu un raudu. Bet sava biezā āda izveidojas jebkurā gadījumā. Kad tiec publiski ķengāts, kad cilvēkiem nav kauna man nākt klāt uz ielas vai pasākumos kaut ko komentēt, – tas jau izveido to biezo ādu.

– Ko mamma teica, kad sagājāt kopā ar Ainaru?

– Pārdzīvoja. Joprojām jau neviens nezina, kā ir patiesībā. Joprojām, kad aizbraucu viena, mamma uzreiz prasa: kur Ainariņš?

Viņš ir mīļš, un pats arī saka – viņu nevar nemīlēt.

– Skumji nav, iedomājoties, ka neesat satikušies agrāk?

– Es domāju, ka Ainara rakstura dēļ tas pat nebūtu bijis iespējams. Šķiršanās no Andas arī viņam ir devusi mācību, un arī tas laiks, kad bija dzīves grūtajā periodā. Kaut ko jau cilvēks pārdomā.

Ja mēs būtu jaunībā satikušies, tas būtu vienas nakts romāns (smejas).

Man visu mūžu bijusi nosliece uz radošiem cilvēkiem. Bet tajos savos deviņpadsmit un divdesmit gados es baigi labi zināju, kā vajag un kā ir pareizi (smejas). Tad es uz šitādiem mūziķīšiem, kas man piecirta kanti, raudzījos no augšas – nē, viņš ir mūziķis, tur nekas nopietns nevar sanākt. Tie visi bohēmisti. Ar tādiem ne!

Bet varbūt tas notika arī tāpēc, ka manī pašā muzikalitāte ir iekšā. No bērnu dienām mājas pasākumos man bija jādzied dziesmiņas. Kad gāju skolā, klases audzinātāja mani iepazīstināja ar Austru Pumpuri. Mācījos pie viņas spēlēt ģitāru, dziedāju. Pēc astotās klases, kad bija jāizšķiras, kur iet tālāk mācīties, nekādu nopietnu plānu, ko darīt, man nebija, un klases audzinātāja teica, ka ir sarunājusi ar mūzikas skolotāju, ka vasarā mani sagatavos mūzikas skolai un tad lai eju Liepājā uz mūzikas skolu.

Jāatzīst, ka dzīvē pārsvarā meklēju vieglākos ceļus – tā arī ir viena no manām sliktākām īpašībām –, un izdomāju: nu nē, jo tad man visu vasaru vajadzētu mācīties, bet gribas taču atpūsties!

Pieslējos draudzenei un paliku vidusskolā. Tas taču pats elementārākais, kas var būt. Un tādā veidā Latvija ir zaudējusi vienu ļoti izcilu mūziķi (smejas). Acīmredzot manī tā saikne ir joprojām, un šobrīd viņa izpaužas caur Ainaru.

– Kā dēls reaģēja uz jūsu attiecībām?

– Valteram septembrī būs astoņpadsmit, un viņš man ir diplomāts. Tagad jau viņš apradis un saka, ka man nav jājūtas vainīgai, bet vēl pirms gadiem viņš man ir teicis – ja nebūtu Ainara, jūs ar tēti dzīvotu kopā. Ja nebūtu iepazinusies ar Ainaru, iespējams, tā arī būtu noticis. Bet, kad pirms pusotra gada precējāmies, tad gan Valters bija saskumis, jo acīmredzot saprata – tagad tiešām viss. Lai arī ar viņa tēti jau visus šos gadus nekomunicēju. Valters tagad mācās Rīgā un dzīvo pie viņa, un tas ir labi. Es vienmēr esmu gribējusi, lai viņi pēc iespējas biežāk ir kopā, jo dēlam ir vajadzīgs tēvs..

Valters ir tik… iekšēji gudrs. Atceros, viņam bija četri gadi, un es biju par kaut ko sakreņķējusies, raudādama staigāju. Viņš pienāca man klāt un saka – mammu, pamēģini dziļi ieelpot un izelpot. No kurienes tu to zini? Vienreiz man arī tā bija – biju ļoti uztraucies, sāku elpot, un tad man kļuva vieglāk. Tādi ir mūsu bērni – gudrāki par mums. Valteram arī intuīcija ir spēcīga, ja man vajag atbildi uz kādu nopietnu jautājumu, es prasu viņam un zinu – nekļūdīšos.

Es tā pareizi dzīvojusi nekad neesmu, bet, kad gaidīju Valteru, dzīvoju ļoti pareizi. Es daudz staigāju kājām, domāju par katru kumosu, ko liku mutē – ko tas dos manam bērnam? Vai tas būs viņam kaut kas svētīgs? Varbūt divas reizes pa tiem deviņiem mēnešiem iedzēru kolu, pārkāpjot savus principus. Un, skatoties uz Valteru, domāju – tas bija tā vērts! Viņš vispār man ir astotais pasaules brīnums.

– Vēl kādu bērniņu būtu gribējies?

– Noteikti! Ar Ainaru arī gribējām. Mēs jau vārdu bijām izdomājuši. Esam pat runājuši – varbūt adoptēt kādu bērniņu. Lai gan īstenībā esmu no tiem, kas tā diez ko svešus bērnus nemīl. Nezinu, vai es varētu viņu mīlēt. Bet Ainars varētu!

– Vai ir kas tāds, ko jūs mācāties no Ainara?

– Ar viņu esot, mācos pacietību. Bet tā jebkurās attiecībās jātrenē. Mācīties no viņa varētu pastāvēšanu par sevi. Ja viņš negrib, tad negrib. Tas ir skaidrs, tikai uz viņu paskatoties vien.

Es arī gribētu būt vairāk es pati, ne tik daudz skatīties un domāt, kā citiem būtu labāk.

Vairāk domāt par sevi. Nevis kļūt par egoisti, liekot citiem darīt tā, kā es vēlos, bet mīlēt sevi tā – ja negribu, tad šodien neeju. Lai gan to esmu iemācījusies – nenoslogoju sevi ar cilvēkiem, ar kuriem negribu tikties, neeju tur, kur nevēlos būt. Dažreiz Ainara dēļ esmu kaut kur aizbraukusi, un tad ir tā sajūta, ko iekšēji pirms tam jau esmu jutusi, – ka negribu braukt un tagad tikai esmu izniekojusi dienu. Jāklausa savai intuīcijai!

– Jūs daudz kopā pavadāt laiku?

– Man gribas laiku pavadīt kopā ar viņu. Mēs neko daudz nedarām tajā kopā būšanā – vienkārši esam kopā. Tā ir ierasts. Mums vislabāk patīk mājās, patīk braukt ar riteņiem. Tas ir mūsu abu visvairāk iecienītais pārvietošanās veids.

– Ar ko viņš jūs joprojām apbur?

– Man vispār patīk cilvēkos meklēt nianses. Sākumā daudzi teica – dzērājs, bet es meklēju pozitīvo. Un tā bija vērība pret otru, uzmanība, galantums. Viņš nekad pat košļeni nenometīs zemē. Ja kādreiz iestāšos kādā kustībā, tad pie zaļajiem, jo man tiešām rūp mūsu vide un nenormāli tracina tie, kam ir vienalga un kas var gružot.

Un tā viņa uzmanība mani uzrunā joprojām. Par savu riteni vispār varu nerūpēties, jo zinu – Ainars visu būs sadarījis tā, kā vajag. Bet, ja kaut kas arī nav izdarīts, es viņu nebombardēju. Man, protams, ir apnikusi tualetē tā sarkanā lampiņa, un viņš to zina. Tai brīdī citas pa rokai nebija, un tagad viņa deg jau nez cik mēnešu. Bet es viņam par to neaizrādu – kad gribēs, samainīs. Tāpat viņš man nepārmet par katru nenomazgātu trauku. Tad, kad gribēšu, tad es to izdarīšu. Ar pirmo vīru tas pielika man punktu – es neesot nomazgājusi traukus!

Johaidī! Piecel savu dibenu un nomazgā! Es taču arī strādāju!

Lai gan appuišot Ainaru sanāk pilnīgi nejauši – man patīk kustēties, bet viņam sāp mugura. Citreiz viņš arī pietēlo un to izmanto. Bet vienalga – man vieglāk pielēkt kājās un atnest viņam to ūdeni. Tanī pašā laikā, kad es viņam kaut ko paprasu, viņš arī izdara.

Un vēl es joprojām nespēju nopriecāties, cik stilīgi viņš savos gados ģērbjas. Mūsu ģimenē viss ir otrādi – Ainaram patīk iepirkties, bet es tikmēr kā tāds tipisks vīrietis varētu sēdēt kādā kafejnīcā un dzert alu (smejas).

– Kad tik cieši kopā, vienatnes brīžus nemaz nevajag?

– Noteikti vajag! Obligāti! Tad vienkārši esmu ar sevi. Pirms Ainara es ļoti daudz smēlos enerģiju mūzikā, bet šobrīd reti to klausos. Ļoti bieži mums mājās ir klusums. Man patīk klusums.

Agrāk rakstīju dienasgrāmatu. Man patīk pierakstīt savas sajūtas, domas… Lai gan kopš esmu ar Ainaru, tikai pa retam kaut ko uzrakstu.

Pati pirmā rakstīšana sākās jau skolas laikā, kad bija pirmie pārdzīvojumi. Mana pirmā dienasgrāmata bija par piecām kapeikām iegādāts mazs garens blociņš, pilnīgi nekāds. Pēc tam dienasgrāmatas pārvērtās biezās kladēs, kurās katrā rūtiņā rakstīju. Kad vēlāk pārlasīju, šķita – wou!, man tādas domas, kur es tik gudra? Jo tad, kad raksti, tu jau nedomā, tikai noraksti no sevis visu, kas nāk ārā. Vienu brīdi biju pilnīgā depresijā, un man šķita, ka tās dienasgrāmatas mani spiež nost, jo tajās ir tik daudz rūgtuma un sāpes ierakstītas. Varbūt tas grūtums man no viņām? Un iemetu visas krāsnī. Tagad pašai žēl, bet tobrīd šķita, ka tā būs labāk. Varbūt tajā brīdī arī kļuva labāk (smejas).

– Ar Ainara bērniem arī tiekaties?

– Kad ar Ainaru iepazinos, bērni jau bija lieli. Esmu vienmēr viņiem atvērta, bet viņiem nekas nav bijis no manis vajadzīgs. Mēs satiekamies, varam parunāt. Bet īpašas pusdienas vai tikšanās nerīkojam. Ainars ir aicinājis, visi aizņemti, katram savas darīšanas.

– Ģitāru vēl uzspēlējat?

– Piecas dziesmas aizvien vēl māku (smejas). Kad man ir drosme, paņemu un kādos pasākumos uzspēlēju. Man ir divas īpaši mīļas spēka dziesmas – Pie Dieviņa gari galdi un Šķērsu dienu saule tek… Tās pa reizei paspēlēju pati sev.

– Draudzeņu plecs arī vajadzīgs?

– Mēs esam piecas draudzenes – četras Liepājā, viena – Rīgā. Viņas visas augstos amatos, aizņemtas, un tiekamies arvien retāk. Par laimi, viena no lietām, ko man patīk darīt, ir kaut ko organizēt. Tāpēc ar lielāko prieku palīdzu Ainaram organizēt gan LĪVIfest, gan arī meiteņu tusiņus. Kad dzīvoju Grobiņā, dārzā meitenēm sarīkoju mandalu pasākumu, – uzaicināju psihoterapeiti, lai pastāsta kaut ko vairāk par mandalām, un tad mēs zālītē izgūlušās visas zīmējām. Kad kaut ko saorganizēšu, tad satiksimies, – tagad jau tā notiek. Bet draudzenes man nav tāpēc, lai izkratītu sirdi.

Man savus pārdzīvojumus patīk paturēt pie sevis.

Es taču nevienam neesmu prasījusi, kā man dzīvot. Tā bija mana izvēle, un man pašai jātiek galā.