Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Draugs izvēlējās neļaut būt sev līdzās vissmagākajā brīdī, lai gan tu to būtu gribējusi…
– Tas bija ļoti jocīgs laiks. Tāds trakums! Man pašai sašķobījās veselība – bija jāoperē gūža. Sadevām viens otram bučas, braucu uz slimnīcu un gūlos zem naža. Draugs nāca ciemos pie manis uz slimnīcu, bet jau zināja, ka viņam pašam tūliņ būs nopietna ārstēšanās, kas daļēji bija jau sākusies… Vēl smējāmies, ka kopā atveseļosimies. Zinot, ka piecus mēnešus būšu uz kruķiem un drauga mājās nebūs, no slimnīcas braucu nevis pie viņa, bet uz Jaunbērzi.
– Kāpēc tu nebrauci atpakaļ pie viņa?
– Nu pasaki tagad, kāpēc… Tikko varēju, vajadzēja, par spīti visam, doties atpakaļ, lai arī viņš teica nē. Manai veselības problēmai ļoti ātri bija gaišums tuneļa galā – no lielās dancošanas nodilušās gūžas vietā ielika jaunu, mēnesi pēc operācijas dēlam bija kāzas, un es jau tur biju, gan ar kruķīti, protams. Savukārt draugam, visticamāk, bija ļoti grūti sadzīvot ar to, ka viņa slimība un ārstēšanās atstājusi zināmas sekas, lai gan es to pieņemtu bez jebkādām problēmām.
Tagad domāju, ka patiesībā viņš mani ļoti, ļoti gaidīja.
Citi lasa
Kāpēc es tā nedarīju – kāpēc uzreiz nebraucu? Nevajadzēja vilkt garumā! Meitenes, ja kādai ir līdzīga situācija – auniet kājas un brauciet! Jo ilgāk ir viens otram no acīm ārā, jo vairāk pie tā pierod.
Pirms gadiem manu tēvu piemeklēja tieši tā pati kaite, kas tagad manu draugu, – biju tam visam vienreiz jau gājusi cauri. Varbūt bija pagājis pārāk maz laika, varbūt tēva stāsts nebija sadzijis, un kaut kur zemapziņā baidījos iet to pašu ceļu vēlreiz. Tētis aiziedams ļoti ilgi nelaida mani vaļā… Vai tikai es nenobijos… Varbūt baidījos redzēt drauga vājumu, baidījos, ka viņš varētu izdzist man acu priekšā…
Vienmēr visiem tuvajiem esmu bijusi stiprā sieviete. Ik pa laikam man cilvēki teikuši, ka brīnās, kā visu varu paspēt, kā ar visu tieku galā. Esmu arī cilvēkus kapos izvadījusi! Tagad man jāatzīst – nemaz tik stipra es neesmu… Varbūt draugs to juta, tāpēc neuzstāja un neko nelūdza. Šī šķiršanās ir daudz sāpīgāka nekā brīdis, kad savulaik pēc divdesmit gadu kopdzīves ar vīru aizgājām katrs uz savu pusi.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
