Dzīves plāniņš
«Pārdzīvojumi mani ir gan mainījuši, gan stiprinājuši,» domīgi saka Aisha. «Lai arī kā bijis, mēģinu uz dzīvi skatīties pozitīvi. Neesmu kristīta, bet tagad arvien biežāk domāju, ka gribētu nokristīties. Nezinu, vai tas ir Dievs, kam es ticu, bet kaut kam augstākam, kas mūsu dzīvē kaut ko izlemj, kas sargā un vada, tomēr laikam ticu. Un mans Dievs noteikti nav baznīca. Viņš vienkārši ir, un es ar Viņu varu parunāties vienalga kur, arī sēžot savā gultā.
Esmu diezgan haotiska un izklaidīga. Ja man līdzi būs lietussargs, to noteikti kaut kur aizmirsīšu.
Mājās skriedama, aizmirsīšu nopirkt maizi, bet attieksmē pret pienākumiem un darbu gan cenšos būt atbildīga un precīza.»
Par to arī es pārliecinos. Uz mūsu tikšanos Aisha ierodas ar minūtes precizitāti, atbraukusi pelēkā perlamutra krāsas mašīnā. «Tā pati, kuru dabūju par uzvaru «Fabrikā»,» Aisha atgādina. «Iemācījos braukt, noliku tiesības un tagad rullēju. Man patīk. Dzīvoju ārpus Rīgas, Titurgā, un bez mašīnas būtu grūti visur nokļūt un būt laikā. Es to saucu par pežuku. Skan jocīgi un divdomīgi, bet – kā lai citādi pasaka, ja franči tik stulbā vārdā nosauc mašīnas marku? Kāds varbūt saprot citādi, bet man nav samaitāta domāšana, un es viņu saucu tā.»
Kad pajautāju par dzīves plāniņu, Aisha iesmejas: «Tikai šogad plāniņiem esmu pieķērusies. To man māsa iemācīja: «Tev būs vienkāršāk dzīvot, ja būs plāniņš. Saraksti uz lapiņas visus savus gada mērķus un tad ej uz tiem. Kuru sasniedz, to no saraksta izsvītro. Ja nav nekāda plāniņa, galvā un dzīvē ir liela putra.» Māsai, kā vienmēr, ir taisnība. Pie dažiem plāniņiem tagad strādāju – pie diska izdošanas un dejošanas. Ā, vēl jānodzied arī Eirovīzijas atlases finālā! Forši, ka līdz tam tiku. Bet iemācīties dejot bija mans šā gada mērķis. Biju jau atradusi un sarunājusi sev deju skolotāju, kad nāca piedāvājums piedalīties šovā «Dejo ar zvaigzni» – kā zinot, ka gribu dejot. Man tas vienmēr ir paticis. Bērnībā un skolas gados dejoju tautas dejas, vienmēr ir patikusi mākslas vingrošana, lai gan nekad ar to neesmu nodarbojusies. Bet tiltiņi un špagati man iznāca bez lielas pūlēšanās. Esmu diezgan lokana. «Fabrikas» laikā horeogrāfe Inga Raudinga šo to iemācīja. Man tādas lietiņas patīk. Redzēs, cik ilgi ar Māri šovā noturēsimies. Kamēr vien tur būšu, mācīšos, mācīšos un mācīšos. Forši!»
Lai tad, kad pienāks tā diena, vari baltā kleitā skaisti nodejot kāzu valsi? Aisha uz manu pa jokam uzdoto jautājumu atbild pavisam nopietni: «Kādreiz man tādu romantisku sapņu nebija. Tie likās tik banāli un salkani, domāju – nē, nē, ar mani tā nebūs! Bet arī tādi mirkļi dzīvē ir vajadzīgi.
Nu jau arī man gribas to balto kleitu, plīvuru un valsi. Varbūt citādi nekā citiem, ar kaut ko savu, bet lai ir romantiski.
Ar Parīzi bija tāpat. Kad citi kādreiz jūsmoja – aizbraukt uz Parīzi, aizbraukt uz Parīzi… –, man tas likās muļķīgi un banāli. Bet pērn vasarā aizbraucu uz Parīzi, ieraudzīju, un man bija tieši tāpat – Parīze, Parīze! Tik romantiski! Tik skaisti! Tādos brīžos jūtos laimīga. Un vispār laimes izjūta pie manis atnāk bieži. Kad esmu uz skatuves. Ir piepildījies tas, ko jau kopš bērnības esmu vēlējusies. Laimes izjūta atnāk, kad runājos ar māšuku, kad satiekoties apķeros ap kaklu tētim, kad aizbraucu pie vecmāmiņas, kad esmu mājās pie mammas un viņa man taisa brokastis. Viņi ir mana laimes izjūta.»