Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ejam kāpostos
«Tētis vienmēr saka: «Mana meita. Mana.» Bet pēc rakstura es vairāk līdzinos mammai. Mums abām reizēm ir pilnīgie kukū gājieni. Viņa arī bērnībā un skolas gados mūs ar māsu vienmēr piesedza, kad kaut ko sastrādājām. Tagad, kad visi esam kopā un mēs ar Lauru atceramies, kādas blēņas esam darījušas un kādus pigorus taisījušas, tētis nespēj tam noticēt. Prasa mammai: «Vai tad tā bija?»
Viņš bija pārliecināts, ka esam labas, kārtīgas meitiņas. Bet ko mēs ar māsu tikai viņam nesamuldējām, lai tiktu uz ballītēm un draugu tusiņiem.
Tētis mūs nelaida, bet mamma mums nevarēja atteikt, vienmēr piekāpās, kad dīcām, un meloja mums līdzi, lai tētis neuzzinātu. Kā viņš bija pa durvīm laukā, tā mēs kaut kur prom vai mums māja pilna ar draudzenēm. Meitenes vienmēr zināja, kur manam tētim ir koncerts, un izrēķināja, cikos viņš aizbrauks un cikos atgriezīsies. Nolūrēja, kad piebrauca busiņš ar mūziķiem, tētis iekāpa un mašīna pazuda pirmajā ceļa līkumā, tā visas uzreiz bija augšā pie mums dzīvoklī. Mammai patika tās jautrības, smējās kopā ar mums. No mammas neko neslēpām. Varējām ar viņu par visu izrunāties. Vēl arvien varu. Es viņai stāstu pilnīgi visu – kas ar mani labs notiek, kas ar mani slikts notiek. Zina par manām sirds lietām. Tagad, kad man ir tik daudz darbu un visādu skriešanu un tik bieži neiznāk ar viņu satikties, reizēm – tā gribas pie mammas, tā gribas pie mammas! Trūkst man viņas brokastu no rītiem – bieži izskrienu no mājām, neko neēdusi. Trūkst mūsu sarunu, samīļošanās. Vienmēr jau sazvanāmies, bet, kad ļoti, ļoti pēc mammas sailgojos, aizskrienu pie viņas uz Lielvārdi vai satiekamies Rīgā. Viņa arī tagad Rīgā strādā, lielveikalā par menedžeri.
Kādreiz tikai ar mammu mums bija tās atklātās un sirsnīgās attiecības, jo viņa ir tāda pati kā es – pa gaisu, varam smieties un ņemties. Tētis ir ārēji skarbāks, uz iekšu vērsts. Pret svešiem cilvēkiem vispār ļoti noslēgts, nekad neko lieku nepateiks, savā dvēselē un emocijās iekšā nelaidīs. Lai gan ar mums, savējiem, viņš ir pilnīgi citāds. Izrunājamies, izsmejamies. Tagad, kad vairs neesmu bērns, man ar tēti arī ir sirsnīgākas attiecības un atklātākas sarunas. Bet tad, kad viņš man bija stingrais tētis, viņa arguments brīžos, kad kaut ko aizliedza, bija: «Kad tev būs astoņpadsmit, varēsi darīt, ko gribi.» Varbūt tieši tas, ka tētis par katru soli mums ar māsu prasīja atskaitīties, mudināja lauzties brīvībā un reizēm pamēģināt arī sliktās lietas. Bija tāds laiks, kad sāku bumbulēt apkārt, gribējās būt lielai, uzpīpēt, iedzert, ar puišiem satikties. Viņi mani mācīja braukt ar javiņu. Tēvs močus man bija noliedzis uz visstingrāko. Bet, kā nāca pavasaris, tā es sēdos uz moča.
Man bija pie izpūtējiem apdedzinātas kājas. Par to, ka vietējie puiši māca braukt ar javiņu, pat mammai neteicu.
Viņai būtu bail, ka ar mani kas nenotiek. Bet nekad jau nebija tā, ka es viena pati dragātu. Tik traka nebiju. Vienmēr kāds puisis sēdēja aizmugurē un kontrolēja situāciju.»
Aisha atzīst, ka bijis viņas dzīvē tāds mazliet slidens posmiņš, kad vēlējusies ātrāk būt pieaugušai, bet nelabojamas muļķības viņa tomēr nesastrādājusi. «Es ātrāk visam izgāju cauri un pati sapratu, kas ir labs, kas slikts. Cits, vecāku paspārnē augdams, vidusskolu pabeidz kā paraugbērns, nokļūst Rīgā un, ticis brīvībā, aiziet pa pieskari. Zinu tādus gadījumus. Tādā ziņā manam dumpīgumam un tieksmei lauzties brīvībā bija arī labā puse. Bet tas, ko, domāju, arī tētis tagad ir sapratis – ar aizliegumiem un sliktajām lietām nevar pasargāt. Tieši otrādi – tie rada vēlēšanos izmēģināt, kas tas ir, ko tik ļoti liedz. Man nekad nav bijusi vēlēšanās pamēģināt narkotikas, un par to paldies, iespējams, jāsaka Lielvārdes vecmāmiņai. Viņa pirka dažādas izglītojošas grāmatas – par smēķēšanas kaitīgumu, par alkohola postu un narkotiku šausmām un kaut kā ļoti prasmīgi mums ar māsu iedeva tās izlasīt. Kad tētim reiz jautāju: «Kāpēc tu mums nekad nestāsti par narkotikām?» – viņš atbildēja: «Jo es vairāk par to runāšu, jo jums būs lielāka vēlēšanās pamēģināt, kas tas ir, no kā ļoti baidu.» Bet domāju, ka par šīm lietām ar bērniem tomēr ir jārunā. Nevis moralizējot, bet ar stāstiem no dzīves, kas ar cilvēkiem notiek, ja viņi ļaujas tādām vājībām. Tad, kad man būs bērni, es noteikti ar viņiem par to visu runāšu. Man gan ir aizdomas, ka arī es būšu stingrā mamma, bet zinu, ka stingrība nenāks caur aizliegumu. Negribu pieļaut, ka bērni no manis varētu kaut ko slēpt, noklusēt un tāpēc iekulties nepatikšanās, sadarīt nelabojamas kļūdas. Stāstīšu viņiem par sevi un teikšu, ka nevajag steigties pirms laika kļūt pieaugušam. Nav jau tā, ka no bijušā kaut ko ļoti nožēlotu, jo nekas slikts ar mani tomēr nenotika. Es vienkārši biju ļoti nerātns bērns, dauzoņa, kam daudz kas sanāca negribot un netīšām.
Skolā reiz trakojām. Izkāros pa trešā stāva logu un skatījos uz leju, kas notiek pagalmā. Meitenes mani sāka kutināt, bet es spārdīdamās un spirinādamās, lai neizgāztos pa logu, izsitu stiklu. Un tā vienmēr ar mani visādas tādas lietiņas notika. Visi dauzījās, visi varēja laikā apstāties, vienīgi es ne un beigās vienīgā dabūju pa kaklu. Nujā, tā tas bija!»
Aisha atzīstas, ka par dažām tā laika blēņām viņai tagad ir kauns. «Lāčplēsī bija tāds lauksaimnieks Sproģis, pie kura mēs gājām kāpostos. Nelegāli, protams. Ne jau tos kāpostus mums vajadzēja, bet pakaitināt Sproģi, kurš tiem kāpostu laukiem bija priekšnieks. Mums vajadzēja līst pa siltumnīcu jumtiem, tikt līdz kāpostiem un dabūt Sproģi laukā no mājas, lai viņš mūs ierauga. Bēgšanas process bija pats interesantākais un aizraujošākais. Neatceros, ka Sproģis būtu vecākiem mūs nosūdzējis. Iespējams, viņš pat nezināja, kas ir tie blēņdari. Bet mums, kad to darījām, bija savi slepenie vārdi. Teicām – ejam cip, cip, cip. Tas nozīmēja – ejam kāpostos! Kaut kas jau par mūsu blēņām līdz vecāku ausīm nonāca, jo tādā mazā miestā vienmēr ir kāds, kas visu redz un visu zina, bet uz tādām aprunāšanām vecāki nekad neklausījās. Ja kādreiz pie rokas par blēņām mūs noķēra, tad gan bija problēmas. Arī mammai tādi jociņi nepatika. Īstā mūsu audzinātāja ikdienā bija viņa. Mamma sēdēja mājās un pieskatīja mūs. Es esmu otrais bērns. Ar Lauru mums ir maza starpība – tikai gads un trīs mēneši. Laura vienmēr bijusi prātīgāka un apdomīgāka, bet nešpetnas bijām mēs abas. Mums viss bija kopīgs – draugi, draudzenes, blēņas un noslēpumi. Brālītis Anrijs bija pavisam citāds…»
Aisha ieminas par brāli un apklust. Tas, kas pirms četriem gadiem notika ar trīspadsmitgadīgo Anriju, viņu ģimeni izsita no ierastās dzīves un viņos visos daudz ko mainīja.
