– Tas, ka mums norisinās šī saruna, liecina, ka vismaz līdz šim esmu noticis cilvēks. Bet reizē gribētu domāt, ka man viss vēl ir priekšā. Mani arvien dzen sajūta, ka vēl varu izdarīt ko labāku un starptautiski atzītu. Ir godkāre atstāt aiz sevis lietas, ar ko lepoties. Man ir gandarījums, ka Rīgu esmu padarījis redzamāku, uzaicinot uz šejieni vairākas zvaigznes gan skriešanas, gan gardēdības jomā. Kad gatavoju vīna meistarklasi par Latvijas trīsdesmitajiem gadiem, pārliecinājos, ka Rīga bija attīstīta metropole. Gribētu, lai spožums atgrieztos. Mēs arī pieteicām Latviju kā norises vietu pasaules vīnziņu čempionātam, atpalikām tikai par vienu punktu no Francijas, jo viņi gribēja rīkot finālu Versaļas pilī. Tur mums nebija, ko likt pretī. Bet gan jau mēs tiksim arī līdz tam. Mums taču tagad ir pasaules labākais vīnzinis Raimonds Tomsons. Nebūšu pieticīgs – man ļoti patīkama ir arī atzinība. Nerunāju par formālu diplomu, lai gan iegūtā Zelta zīme maratonam (Rimi Rīgas maratons ieguva Zelta kvalitātes zīmi Ziemeļeiropā, kas skrējējiem ļauj kvalificēties olimpiskajām spēlēm – S. A.) vai pasaules skriešanas čempionāta (pasaules čempionāts skriešanā septembra beigās būs nozīmīgākais tautas sporta un vieglatlētikas pasākums Baltijas valstu vēsturē – S. A.) rīkošanas tiesības ir sasniegums. Lielākā atzinība ir tā, ka uz manis organizēto pasākumu atnāk četrdesmit tūkstoši. Brīdis, kad maratonā izšauju startu jebkurai no distancēm un redzu ārkārtīgi laimīgo cilvēku pūli, kas gatavi doties trasē, ir nenopērkams. Tātad kaut ko esmu darījis pareizi. Tā ir baigā narkotika.
– Protams, šo sajūtu tu nedabūsi, ja viss būtu jāsāk no jauna Ņujorkā vai Londonā. Tur jau citi ir priekšā.
– Bet zini, domāju, ka tas attiecas gan uz tevi, gan mani, – ja mēs gribētu, varētu darīt jebko. Tikai tas ir jāgrib un jābūt īstajā vietā un laikā. Kad sākām, mūsu iespējas bija kā neuzarts kartupeļu lauks. Ir bauda būt pirmajam, kas to iestāda, pirmajam, kas sapratis, kā izaudzēt pareizi, vēl lielāka bauda novākt ražu, un vēl lielāka – ārpus Latvijas pateikt, ka mēs darām pat labāk nekā citi. Kad domāju par maratonu vai šampanieša festivālu, tā nebija biznesa ideja, man nauda nav svarīgākais, lai arī bilancei jābūt pozitīvai, – uz priekšu dzen sajūta, ka gribu aizraut un iedvesmot cilvēkus.
– Tagad laiks ir saspiests, mums daudziem liekas, ka laiks nemaz nav tik bezgalīgs. Daudzi pēkšņi maina savu dzīvi ar domu, ka varbūt tā nemaz nav mana dzīve, ko dzīvoju. Tev ir pazīstama šī sajūta?
– Es noteikti dzīvoju savu dzīvi, bet saprotu, ka bieži vien dzīves ritms cilvēkiem ir tik straujš, ka viņi pat nespēj saprast, ka nedzīvo savu dzīvi. Tev nav spēka izkāpt no rutīnas, esi ērti iekārtojies straumē. Daudzi nodzīvo dzīvi, pat nesaprazdami, vai tā bija viņu upe vai nebija. Arī es taustos apkārt, skatos, kas vēl varētu būt mana iespēja dzīvē. Man ir daudz iebildumu pret pastāvošo izglītības sistēmu, kurā, manuprāt, ir par daudz shēmu un par maz iedvesmas.
Mana labākā izglītība būtu, ja simts dienas pēc kārtas varētu satikties ar kādu pasaules izcilību savā jomā.
Viņš varētu būt labākais kosmonauts, izcils mūziķis, varbūt vienkārši izcils santehniķis, bet no katra varētu dabūt daudz interesantu atziņu, ideju, kuras forši var realizēt un pārvērst biznesā. Tāpēc man ārkārtīgi interesantas šķiet autobiogrāfijas ar jautājumu – kas notika cilvēka galvā, līdz viņš izdomāja savu dzīvotspējīgāko dzīves variantu?
– Kurās jomās tu pats jūties dzīvotspējīgākais?
– Domāju, ka man tīri labi padodas, runājoties ar cilvēkiem un skatoties datos, uztaustīt, kas viņiem ir vajadzīgs. Varu pietiekami labi pārdot un, kā jau minēju, aizraut cilvēkus. Bet, ja aiz manis nestāvētu mana komanda, visticamāk, ar savām idejām notērētu visu budžetu un nekur tālāk netiktu. Arī pasākumu organizētājs no manis ir švaks. Varu uzburt konceptus, salikt stratēģijas, bet mana neticamā komanda visu to var realizēt. Man ārkārtīgi patīk radīt idejas, zagt tās labā nozīmē, pārveidot, salikt, redzēt kopainu. Neticēsi, bet manējie bieži vien pārmet – šajā nedēļā lielais pasākums, bet es jau stāstu, ko nākamajā darīsim citādi. Tas mani ļoti iekurbulē.
Visu interviju lasiet žurnāla «Santa» jaunajā numurā vai «Santa+».