Agrita ar asarām acīs atminas tēta pēdējos elpas vilcienus: «Mēs ar māsu bijām taisni tās, kuras bijām klāt pie viņa pēdējā elpas vilciena. Viņš tik ļoti negribēja braukt uz slimnīcu, bet tā kā metastāzes bija pa visu viņa ķermeni, viņu ar ātro palīdzību vienkārši aizveda, jo viņam jau trūka elpas.»
«Pēdējo reizi, kad mēs viņu ar māsu apciemojām… Tu reāli redzi, ka tas ir tavs tētis, bet patiesībā tā bija vairs tikai eksistence…»
Agrita atklāj, ka tajā brīdī tētis vairs spējis tikai paspiest meitām uz atvadām rokas.