Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
1
-
Pērnvasar dziedātāja AGNESE RAKOVSKA no Rīgas centra pārcēlās uz dzīvi treilerā ārpus pilsētas un iegādājās vācu dogu, kas ir viena no lielākajām suņu šķirnēm pasaulē. Tagad Agneses mēģinājumu procesā, protams, piedalās arī šī stāsta galvenais varonis. KANĒLIS.
Kāpēc izvēle krita par labu tieši vācu dogam? Tev viņš patīk vizuāli vai bija kādi citi apsvērumi?
Kad ar draugu sākām domāt par šķirni, viņš kaut kur atrada vācu dogu bildes un dažādus smieklīgus video youtube, kur viņi ākstās un ampelējas. Es gluži vai iemīlējos šajā sunī. No tā mirkļa sākām pastiprināti vākt informāciju par vācu dogiem. Ne mirkli nenožēloju savu izvēli, jo vācu dogi ir ļoti ģimeniski, mierīgi, ļoti draudzīgi ar bērniem. Nevaru iedomāties, ka viņš varētu uzlēkt virsū bērnam vai nodarīt kādam pāri. Tāpēc es ar viņu ļoti brīvi pārvietojos pa centru, kopā ejam iekšā arī kafejnīcās. Protams, gadās, ka kāds noburkšķ – pie mums ar suņiem nevar! Bet nu, come on! Es par viņu esmu uzņēmusies atbildību un zinu, ka viss būs kārtībā.
Pirmo nakti viņš kaut kā pārcieta. Taču otrajā naktī bijām stingri un gultā vairs nelaidām – nolikām savā vietiņā uz grīdas, blakus mūsu gultai. Viņš gan katru vakaru pārbauda šīs robežas – ja nu tomēr esam pārdomājuši.
Kāpēc viņam devi vārdu Kanēlis? Viņš taču nav brūns!
Mums sunim bija jāliek vārds, kas sākas ar C burtu. Sapratām, ka Cēzars un Cars viņam nepiestāv, un piešķīrām vārdu Cinnamon, ka tulkojumā no angļu valodas nozīmē kanēlis.
Kur jūs atradāt vācu doga kucēnus? Tā tomēr nav pieprasītākā šķirne Latvijā.
Suņa iegāde mums nebija spontāns lēmums. Rūpīgi apsvērām visus par un pret. Vienu brīdi bija doma arī par zeltaino retrīveru, tomēr, pakontaktējoties ar šo šķirni, sapratu, ka kaut kā mums tā enerģija nesapas. Joka pēc iegāju sludinājumu portālā, kur, man par lielu izbrīnu, bija sludinājums, ka tiek tirgoti vācu doga kucēni. Teicu draugam, ka jāaizbrauc vismaz apskatīties. Kad tur ieradāmies, mums priekšā izlēca 16 suņi! Divas stundas tur pavadījām, skatījāmies, kā viņi spēlējas un nēsājas pa lauku. Pēc tam aizbraucām mājās, lai vēlreiz apdomātos un pieņemtu galīgo lēmumu.
Kā no tiem kucēniem izvēlējāties savējo?
Suņu saimniece mums uzreiz ieteica ņemt puisīti, jo viņi ir mierīgāki un piezemētāki. Mums gan nav nekāda romantiska stāsta, ka kucēns mūs pats izvēlējās. Kucēniem jau tajā brīdī, kad tu atbrauc, ir reāli vienalga. Viņi tur tusē savā starpā un īpaši nevienam uzmanību nepievērš. Mūsu izvēle bija par labu vislielākajam kucēnam.
Pirmajā reizē, kad Kanēlis piedalījās manā mūzikas nodarbībā, viņš par skaņām, ko dzirdēja, ļoti brīnījās, grimases bija ļoti krutas un smieklīgas.
Kāds bija jūsu pirmais vakars kopā?
Diezgan traks. Pirmajā naktī viņš no satraukuma visu laiku trīcēja. Bija ļoti pārbijies. Mēs viņu ievīstījām sedziņā mūsu gultā, mierinājām viņu un mīļojām. Pirmo nakti viņš kaut kā pārcieta. Taču otrajā naktī mēs bijām stingri un viņu gultā vairs nelaidām – nolikām savā vietiņā uz grīdas, blakus mūsu gultai. Viņš gan katru vakaru pārbauda šīs robežas – ja nu tomēr esam pārdomājuši.
Tiešām nevarēji izvēlēties kādu mazāku šķirnīti?
Zīmīgi, ka, pirms braucām sunim pakaļ, vienai manai dziesmai nofilmējām videoklipu, kur man bija jāsēž zirga mugurā. Es sēdēju bez segliem un pilnīgi izjutu zirga majestātiskumu. Tas bija kaut kas episks! Pat aizdomājos, cik forši būtu, ka arī man Ogrē būtu zirgs. (Smejas.) Taču, atgriežoties pie jautājuma, nē, mani suņa augums nebiedē, tieši otrādi – vieš kaut kādu cieņu un bijību. Viņš man dot tādu pašu sajūtu, kāda bija, esot tā zirga mugurā. Viņš mani iedvesmo, ka visam nav jābūt maziņam vai kvadrātainam. Ka var būt arī šādi. Kanēlis tiešām piedod manai dzīvei garšu.
Mums gan nav nekāda romantiska stāsta, ka kucēns mūs pats izvēlējās. Kucēniem tajā brīdī, kad tu atbrauc, ir reāli vienalga. Viņi tur tusē savā starpā un īpaši nevienam uzmanību nepievērš.
Kā apkārtējie reaģē, redzot tevi ar Kanēli pastaigājamies pa Rīgas ielām?
Visi, kam vien nav slinkums, vēlas suni noglaudīt, pieskarties viņam, bučot. Prasa, vai viņš nav veimārietis un cik viņš vispār būs liels. Ir bijis pat tā, ka cilvēki skrien pāri ielai, ieraugot Kanēli. Sākumā man tas šķita baigi mīļi, bet tagad kļūst jau par apgrūtinājumu, īpaši, ja es jau tā kavēju savus ikdienas darbus.
Kanēlis šo nedēļu laikā iekarojis popularitāti ne tikai Rīgas ielās, bet arī Instagram vidē, kur viņam seko jau vairāk nekā 200 cilvēku. Kāpēc tu viņam uztaisīji pašam savu kontu?
Pie manis ciemos atbrauca mans draugs režisors Ivars Burtnieks, kurš sabildēja tik ļoti smukas bildes ar Kanēli, ka nospriedu – bāc, viņš ir pelnījis savu Instagram kontu, viņš ir smukāks par mani!
Vai suņu skoliņu apmeklējat?
Jā! Un man ļoti patīk šī vide. Tur ir tik daudz dažādu suņu! Nebiju redzējusi tik skaistas šķirnes. Cilvēki dalās pieredzē, dod padomus, tu iepazīsti jaunus cilvēkus. Tas viss man ir kaut kas nebijis un interesants.
Kanēlim, kā jau mūziķes sunim, ir kādas muzikalitātes pazīmes? Ar asti ritmu sit vai velk meldiņu līdzi?
(Smejas.) Pirmajā reizē, kad viņš piedalījās manā mūzikas nodarbībā, viņš par skaņām, ko dzirdēja, ļoti brīnījās, grimases bija ļoti krutas un smieklīgas. Bet Kanēlim diezgan ātri tas viss apnīk, un viņš, plaši nožāvājoties, vienkārši iet gulēt. Arī par Triānas parka mūziku īpašu interesi neizrāda. Vienīgais, kas viņam tiešām patīk, ir būt dabā, kur var izskrieties pa zāli, pažļambāt pie upes izskalotās aļģes, pavārtīties siena čupā. Tāds dabas bērns.
Ir bijis pat tā, ka cilvēki skrien pāri ielai, ieraugot Kanēli. Sākumā man tas šķita baigi mīļi, bet tagad kļūst jau par apgrūtinājumu, īpaši, ja es jau tā kavēju savus ikdienas darbus.
Tad jau uz tevi neattiecas teiciens: kāds suns – tāds saimnieks.
Nu, arī es bišķi esmu tāds sliņķis, arī man patīk pagulšņāt. Un esmu sākusi izjust to kaifu, ko dod dzīve pie dabas. Manī ieslēdzies kaut kāds dabas šifts, man patīk tā sajūta, ka, atverot mājas durvis, turpat pie kājām tek upe un kokos čivina putni. Dzīvojot treilera piecos kvadrātmetros, esmu sākusi novērtēt lietas, kas agrāk man šķita pašsaprotamas, piemēram, veļasmašīnu, silto ūdeni, gultu, kas pēc tam nav jātransformē par dīvānu. Saprotu, ka mana dzīve ir amazing! Dzīvojot pilsētā, šķiet, ka vajag vēl un vēl, ka nekad nav pietiekami, lai būtu pilnīgi labi. Protams, treilers ir arī tests attiecībām. Daudzi man ir prasījuši – kā, jūs vēl neesat izšķīrušies? Jo reāli, kurš gan grib būt kopā ar meiteni, kas vienā jaukā dienā paziņo: eu, davai atsakāmies no visām ekstrām, kas mums dzīvē ir, un dzīvojam treilerā. Un, lai dzīve neliktos pārāk salda, paņemam vēl arī milzīgu suni, kurš jāaudzina, jābaro, kurš slienājas un kuram ir savas prasības. (Smejas.)
Kuru no jums Kanēlis ir izvēlējies par savu saimnieku?
Mums lomas sadalītas – sliktais un labais policists. Es esmu tas mīļais, labais, visu piedodošais, bet mans draugs ievēro stingrību un ievieš respektu. Suņu skolā mums mācīja, ka Kanēlis pie mums jūtas kā suņu barā, kurā ir sava hierarhija. Es esmu viņa čomenīte, bet Zintis ir tas galvenais barvedis, kurš māca komandas, dod ēst un arī sadod pa pakaļu, ja sadarītas blēņas.
Suņa ienākšanu mājā var salīdzināt ar bērna ienākšanu ģimenē. Vai tam piekrīti?
Jā, tas mums savā ziņā ir kā atbildības treniņš vai ģenerālmēģinājums. Tagad es ļoti labi saprotu jaunās māmiņas, kas runā par perifēro redzi un simtiem perifērām domām, kur bērns var aiziet, aizķerties, nokrist vai vēl kaut ko. Arī es visu laiku nemitīgi uztraucos, kur ir Kanēlis, vai viņš nav kaut ko apēdis vai savainojies. Tu nevari vienkārši apsēsties un atslēgties no visa. Tu nemitīgi esi nomodā par to dzīvo radību, par ko esi uzņēmies atbildību. Tas enerģijas ziņā ir nenormāls spiediens! Taču prieks, ko sniedz suns, atsver visu nogurumu.
