Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
43
-
0
-
0
-
9
-
0
-
3
-
0
-
Saruna ar Agnesi publicēta 2019. gada žurnālā SANTA.
Viņa gribētu kā Nikolass Keidžs, kurš savulaik nomainīja Kopolas uzvārdu, lai pasaule par viņu uzzinātu pēc viņa darbiem, ne slavenajiem radiniekiem. Agnese meklēja pati savu ceļu – kad dvīņu puikas bija pavisam mazi, no administratores viņa kļuva par stilisti, bet vakaros studēja psiholoģiju. Vēl pēc gadiem iestājās Mākslas akadēmijā, pabeidza scenogrāfus un veidoja scenogrāfiju un kostīmus vairākām izrādēm. Un pašlaik ir ceļā uz sava nākamā sapņa piepildījumu – novembrī* Valmieras muzejā tiks atklāta Agneses pirmā personālizstāde. Nē, viņa vairs nav nekāds maigais porcelāna eņģelītis, par kādu esam pieraduši viņu uzskatīt. Agnese kļuvusi par tipisku liepājnieci, kura zina, ko grib, un kura vairs nespēj noslēpt rakstura šerpumiņu. Neliels ieskats sarunā.
– Kāds ir tavs atšifrējums veiksmīgai kopdzīvei?
– Mums ar Renāru ir paveicies vienam ar otru. Ir bijuši sarežģījumi, bet… Ar laiku tu saproti, ka tie pāries un atkal viss būs labi. Tu mācies otru pieņemt. Esmu reizēm vēlējusies, lai Renārs ir izlēmīgāks, lai neuzliek man visu atbildību, bet tāpat jau jārēķinās ar to, kas kuram labāk padodas. Man tas ir remonts un interjera lietas, Renāram – dārzs un auto. Un, kad ir bērni, tev vienkārši nākas būt atbildīgam.
Kad esi jauns, tu visu uztver ļoti emocionāli; kad kļūsti vecāks, daudz ko saproti jau ar prātu. No vienas puses, pat žēl, ka jaunības karstasinīgums pazūd, ka kļūsti tik prātīgs, taču no otras puses – ja ilgi esi ar kādu kopā, tu tik labi jau zini, kad un kā otru iepriecināt, kā nomierināt, kā apiet konfliktus. Mums ir labās un sliktās dienas, vilnīši tai mūsu jūrā ir, bet pamats ir stabils.
Kādreiz cilvēki saka: mēs esam kā divas ābola pusītes, kas tagad satikušās. Man šķiet, nav tādu pusīšu, ir vesels cilvēks, kas var sadzīvot ar otru veselu cilvēku. Un nav tāds viens vienīgais uz pasaules.
Domāju, ka es varētu dzīvot arī ar kādu citu, tikai tad mums nebūtu foršo dēlu.
Ļoti daudz kas atkarīgs no pašiem, mēs jau esam tie, kas attiecības veido. Šobrīd manas un Renāra attiecības ir pilnīgi citādas, nekā tās bija pirms daudziem gadiem. Agrāk, kad Renārs atbrauca no koncertiem, prasīju: «Kā tev gāja? Vai meitenes arī bija? » Mazāk spēju uzticēties, tagad es vispār neko tādu vairs neprasu. Tas šķiet pat smieklīgi, ko tādu jautāt. Jaunībā dzīvoju otra cilvēka dzīvi un nejutos pārliecināta par sevi.
– Un kāda ir recepte pašpārliecības iegūšanai?
– Iet un darīt to, kas patīk, – tikai tā var uzaudzēt pašapziņu. Nesēdēt un negaidīt no otra. Jauna vide, darbs un jauni draugi man palīdzēja pārstāt šaubīties par sevi un dzīvot savu dzīvi. Pārstāt citiem izpatikt. Te mēs nonākam pie vecākiem. Domāju, ka būtu sev labāk patikusi jau agrāk, ja bērnībā vecāki mani būtu vairāk iedrošinājuši, bet labi, ka pašapziņu ieguvu vēlāk.
– Katrās attiecībās ar kaut ko ir jāsamierinās. Ar ko bijis jāsamierinās tev?
– Mēs esam tik dažādi! Kādreiz saku: kā mēs varam būt kopā, ja mums nav nekā kopīga?! Un tad Renārs atbild… Viņam krievu valodā ir dziesma Rudens, kam Sergejs Timofejevs uzrakstījis vārdus: ja mēs būtu līdzīgi, mēs paietu viens otram garām.
Es klausos citādāku mūziku. Man patīk sērfot, braukt ar sniegadēli un peldēt – viss, kas notiek ātri! Renāram patīk distancenītes… Viņš mēdz būt opīgs! (Smejas.) Viņam patīk būt mājās, bet es saku: nav jābūt nūģiem, ir kaut kur jābrauc! Tomēr es arī saprotu Renāru – viņš nogurst no cilvēkiem un uzmanības.
Domāju, ka patiešām kopīgais mums ir tikai bērni.
Joprojām neesmu samierinājusies ar cilvēku attieksmi: piemēram, satieku ilgi neredzētu radinieci, bet viņu neinteresē, kā man iet, taču viņa priecājas, ka Renārs redzēts televīzijā!
Reti ejam uz pasākumiem kopā, jo man nav pacietības gaidīt, kamēr Renārs ar visiem izrunāsies. Pasākumos cilvēki Renāram nāk klāt, un jebkurš var atrast tēmu, par ko parunāt. Es stāvu malā un domāju: vispār jau es arī te esmu, bet ar mani nerunā. Esmu kā miesassargs. Man tik ļoti nepatīk gaidīt! Arī small talk sarunas esmu atēdusies. Tas ir mans egoisms: negribu tām vai gaidīšanai tērēt savu laiku. Tāpēc auto atslēgas ir pie manis un Renārs zina: ja es kaut kur pazudīšu, esmu devusies mājās.
Mēs visādā ziņā ar Renāru esam pretstati: es bieži esmu pārāk tieša, savukārt viņš – pārāk diplomātisks. Bet savā starpā mums ir ļoti liela cieņa un mīlestība. Abi diezgan ātri apvainojamies, tāpēc piedomājam, ko sakām. Ir pāri, kuri viens otru visādos vārdos var nosaukt, un tad domāju: kā cilvēks var būt ar mieru, ka pret viņu tik necienīgi izturas?! Ja tomēr gadās domstarpības, parasti Renārs meklē atpakaļceļu, es esmu tāds cietāks riekstiņš.
