Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
91
-
1
-
0
-
19
-
2
-
2
-
0
-
Abgunstes muiža netālu no Zaļeniekiem Avotnieku īpašumā nonāca pirms diviem gadiem, piedaloties izsolē. 1905. gada revolūcijas laikā muiža bija nodedzināta, pēc tam atjaunota. Bet tad sākās Pirmais pasaules karš, Latvija ieguva neatkarību, un muižas īpašnieki tajā vairs neatgriezās. No Ulmaņa laikiem līdz pat septiņdesmitajiem gadiem muižā bijusi skola, bet pēc tam septiņi dzīvokļi un veikals lielajā zālē.
2003. gadā pašvaldība ēku pārdevusi privātpersonai, saprotot, ka pati nespēs to uzturēt un brīnišķīgā māja aizies postā. Diemžēl jaunajam īpašniekam veicās vēl sliktāk, viņš bija iedzīvojies lielos parādos, un muiža nonāca tiesu izpildītāja rīkotā izsolē, kurā bija gana daudz pretendentu, bet uzvarēja jaunie rīdzinieki.
Abgunstes muižas ēku no iekšpuses Avotnieki pat nebija redzējuši – vecais īpašnieks nelaida –, tikai ieskatījušies pa logiem.
Pāris gadu jau bija darbojušies, rīkojot pasākumus un organizējot keramiķu simpozijus Zvārtavas pilī, un sapratuši, ka tas patīk un padodas. Asnāte biznesa augstskolā Turība ir ieguvusi tūrisma un viesmīlības uzņēmumu vadītājas izglītību un maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās. Bet radošais gēns acīmredzot mantots no tēva un vectēva, kas abi ir arhitekti. Jānis vēl arvien strādā algotu darbu metālapstrādes uzņēmumā, taču var to veikt no mājām.
Muižas iekšpusē Avotnieki iekļuva tikai pusotra gada pēc izsoles – pagājušā gada pavasarī. Rudenī, kad vecākajām meitām bija jāsāk iet skolā, pārcēlās uz šejieni pavisam.
Kā tika izvēlēts muižas jaunais interjera stils?
Pats pirmais darbs bija atvērt logus, lai mājā, kas trīspadsmit gadu nebija ne kurināta, ne vēdināta, ieplūstu svaigs gaiss. Pēc tam sākās ēkas atbrīvošana. Sadalot to dzīvokļos, bija pazemināti četrarpus metru augstie griesti – lai mazāk jākurina –, vietām mainīts plānojums, aizmūrēts dažs logs…
Tomēr Asnāte ir optimiste: «Skatījāmies – kas tas tāds sienā? Ā, palodze. Izlauzām. Un sapratām, ka nav jau tik traki. Māja stabila, jumts gan vietām jāsalabo, bet tā ir tikai darīšanas vaina, un to mēs mākam. Rīkot pasākumus un rakstīt projektus. Šobrīd mums ir 15 dažādu projektu, sākot no tūkstoša līdz 35 tūkstošu eiro apmērā.
Protams, pretī ir jāliek arī sava daļa, tāpēc mēs nebaidāmies – augšstāvā notiek remonts un lejā notiek kāzas. Pagājušajā vasarā bija tikai trīs kāzas. Iepriekšējā dienā pirms vienām no tām atbrauca topošā vīramāte no Daugavpils. Skatījās – lielā zāle tukša, putekļaina, jo visu laiku notika būvdarbi, un mēs katru dienu neuzkopām – un vieglā panikā piedāvāja palikt te un palīdzēt mums visu sakārtot.
Bet viņa jau nezināja, ko mēs spējam izdarīt un kā spējam pārvērst telpu divdesmit četrās stundās. Nākamajā dienā, ieraugot baltos galdautus, sveces un puķes, viņa man krita ap kaklu un raudāja: «Ak, dievs, cik skaisti!» Šovasar pie mums būs jau piecpadsmit kāzu.
Lai gan mūsu muiža vēl arvien nav un droši vien nekad nebūs perfekta. Esam izvēlējušies virzienu, ko angļu valodā sauc par shabby chic – apbružātais šiks vai apbružātais skaistums.
Dizainā vēl ir tāds jēdziens kā bezstresa sienas, angliski distressed walls. Noslīpēta padomju laiku eļļas krāsa. Kur atsedzies seno laiku krāsojums vai vēsturisks gleznojums, tas saglabāts, bet nav pilnīgi restaurēts. Sienas nav perfektas. Atkasījumi izskatās kā mākoņi. Viens tur saredz pūķi, cits suni vai ko citu. Kāds sajūsmināts izsaucas: «Jums taču te izskatās kā Venēcijā!» Protams, ir arī pretējas reakcijas, bet ļoti maz. Mums tā patīk, mēs tā ar sešiem kaķiem un trim bērniem jūtamies ērti šādā vidē.
Mēs jau katrs pats arī neesam ne ārēji, ne iekšēji perfekti. Esot vidē, kas arī nav perfekta, tu pēkšņi sajūties brīvi un labi. Man šķiet, ka muiža pati šķiro cilvēkus. Tie, kas šurp brauc, kuriem te patīk, ir savējie. Viņiem patīk šis stils un arī stāsts par ģimeni ar trim bērniem, kas pārvākusies no Rīgas uz laukiem.»
Lejup kāpnes ved uz Abgunstes radošuma rezidences atvērtajām darbnīcām keramiķiem, tekstilmāksliniekiem un restauratoriem. Keramiķu vajadzībām uzbūvēts arī ļoti īpašs un ļoti liels ar malku kurināms noborigama ceplis.
Asnāte: «Visu mūžu mūs kaut kas vilcis uz krāmu tirdziņiem un mazajā Rīgas 45 kvadrātmetru dzīvoklītī vākt senas lietas. Tagad beidzot ir, kur tās izlikt.»
Sārtā guļamistaba kādreiz bijusi direktores istaba, tad pārtapusi par pionieru istabu, un tāpēc arī tagad ir sārta.
Siena ar atsegtām senā krāsojuma kārtām – kā glezna.
Muižā ir seši kaķi – Princis, Barons, Karalis, Jūlijas jaunkundze, Grāfiene Grafiņa un Hercogs. Katrs kaķis ir patrons savam projektam. Mazais Hercogs – topošajai sajūtu takai.
Kur muižas saimnieki smeļas idejas?
«Dīvāni un krēsli lielākoties ir pirkti, jo tos vajadzēja sagādāt straujāk mājīguma sajūtai un lai nodrošinātu pasākumus. Bet daudzas citas mēbeles un citi interjera priekšmeti ir dāvināti. Rīgā noliktavā vairāki skapji gaida, kad augšstāvā būs izremontētas istabas, kur tos izvietot.
Atbrauc ekskursanti, ierauga, cik forši te izskatās, piemēram, Singer šujmašīna, grib arī savējo redzēt tai līdzās.
Vēl, protams, ļoti daudz palīdz internets un sociālie tīkli, piemēram, feisbuka grupas, kur atdod lietas pašizvešanai. Mēs medījam brīžus, kad kādam tās kļuvušas par apgrūtinājumu. Vienkārši aizbraukt uz antikvariātu ir pārāk garlaicīgi. Bet mēs darām arī to. Ja mēs būtu barona pēcteči, būtu dabiski, ka krājas mīļas lietas – dīvāns no vecvecvecmāmiņas un bufete no vecvecmāmiņas –, un beigās tām pievienojas arī kaut kas no IKEA. Mums tā nav.
Ļoti daudz darām paši savām rokām un mācāmies darot. Mēs ar Jāni pat salabojām krāsni, kas trīsdesmit gadu nebija lietota. Krāšņu meistars teica, ka varot tikai nojaukt un uzmūrēt par jaunu. Sēdējām jakās un sapratām, ka tā mēs ziemu nepārlaidīsim.
Atkalām cukas, lai saprastu, kā tie dūmi iet, kas pirmais silst. Pulksten trijos naktī viss bija zilos dūmos, abiem sāpēja galva. Bet krāsns tika sataisīta un visu ziemu mūs sildīja. Padomju laikā māju apsildīja ar krāsnīm, centrālapkuri ar restaurētiem Ulmaņlaika radiatoriem esam ierīkojuši mēs. Pagrabā ir granulu katls, kas pagaidām apsilda apmēram piekto daļu no mājas tūkstoš kvadrātmetriem.
Vīramāte Māra ir tekstilniece, bet aizkarus viņa nekad nebija šuvusi. Griezām piegrieztnes, cēlām pie lielās zāles logiem un skatījāmies, kā būs labāk. Arī gultu pārklājus, spilvenu pārvalkus, galdautus – visu, kas no auduma, – ir šuvusi viņa.
Pagrabā, arī par projekta līdzekļiem, mums ir iekārtota amatnieka darbnīca. Tur strādā mūsu pirmais darbinieks Māris, kurš tepat, Zaļenieku profesionālajā skolā, ir apguvis restauratora asistenta profesiju. Viņš pielicis roku it visam, kas te ir no koka, – palodzēm, logiem, durvīm. Tīrījis, slīpējis, eļļojis, iestiklojis atpakaļ, izmantojot lineļļas ķiti. Starp citu, var redzēt, ka dažos logos vēl ir viļņotais pirmskara stikls.
Savukārt mana krustmāte Ilze ir krustmāte arī gultu galiem. Gultu mums vajadzēs daudz, jo domāts, ka ar laiku varēsim dot naktsmājas pat piecdesmit ciemiņiem. Vācam vecos gultu galus, lai kādā stāvoklī tie būtu, un mēģinām restaurēt un dizainēt, izmantojot īpašas krāsas un trafaretus. Tie neatbilst nekādam vēsturiskam kanonam, bet piestāv pārvalkiem, kas tiek tepat šūti. Pagājušajā gadā palīgā vīramātei praksē bija meitenes no lietišķās skolas, un viņām te tā iepatikās, ka palika daudz ilgāk, nekā sākumā domāts.»
Avotnieku ieteikumi
Izvēlies savu ceļu. Iespējams, var turēt durvis ciet un muižu paturēt tikai sev. Mēs esam izvēlējušies atvērt sava nama durvis un sirdis citiem cilvēkiem. Taču, lai tā varētu dzīvot, ir jāmīl cilvēki un ļoti jāmīl tas, ko tu dari. Iespējams, katrs to nespēj.- Iesaisti sabiedrību. Redzot, ka top kaut kas labs, cilvēki labprāt iesaistās. Piedalās talkās, mākslinieki plenēros – mēs šo iespēju dodam bez maksas, taču muižai viņi atstāj kādu no saviem darbiem.
- Piedalies projektu konkursos. Pašlaik mums ir aktuāli piecpadsmit dažādi projekti, sākot no tūkstoša līdz 35 tūkstošiem eiro. Arī cilvēki, kas tos vērtē, saprot, ka mēs to darām nopietni un no sirds. Un, protams, ļoti ievērojam katra projekta nosacījumus.
- Ļauj īpašumam pelnīt. Mēs dzīvojam tā, lai māja nevis tikai prasītu un prasītu, bet kādā brīdī sāktu kaut ko nest arī atpakaļ un sevi uzturētu. Muižā rīkojam, piemēram, kāzas, tā nopelnām savu līdzfinansējuma daļu projektiem un neesam atkarīgi no kredītiem.
