Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Savu spēku mēs apzināmies tikai pēc tam, kad esam piedzīvojušas dažādus dzīves virpuļus un no tiem iznākušas sausām kājām. Dzīves otrajā pusē tu sāc analizēt, kas un kā ir bijis, un jau apzināti ej uz priekšu, bet jaunībā esi ierauta dažādos dzīves notikumos un par to daudz nedomā. Tev vienkārši ir jārīkojas, lai izdzīvotu.
Šobrīd abi ar mazdēlu, kurš iet pirmajā klasē, dzīvojam mūsu dzimtas lauku mājās. Vakar gājām uz bibliotēku, kas ierīkota vecajā Turnas muižā – agrāk šeit bija skola –, un es savam mazdēlam stāstīju: redz, es katru dienu tavā vecumā uz skolu gāju trīs kilometrus katrā virzienā. Pa sniegotu lauku un tumšu mežu, kur brīžam sniegs bija sasnidzis līdz celim. Mani neviens uz skolu neveda un arī nepavadīja, mēs – visi bērni – paši kaut kā klumburojām. Tas nav oriģināls stāsts, daudzi laucinieki to ir piedzīvojuši, bet šī pieredze ir viens no mūsu spēka avotiem, kas mūs ļoti norūdīja. Arī šābrīža apstākļos laukos dzimušie un dzīvojošie cilvēki daudz mierīgāk raugās uz notiekošo, jo ir pieraduši tikt pāri grūtībām un drāmu no tā netaisa.
Tīņa gados es pārgāju mācīties uz pilsētas vidusskolu: tie bija plānie kolhoza laiki, kad, nedēļu esot prom no mājām, vajadzēja izdzīvot vien ar trim rubļiem.
Bet mēs ne tikai iemācījāmies iztikt, bet dzīvojām no visas sirds: es labi mācījos un biju iekļauta slēpošanas izlasē. Atceros, ka arī vēlāk studiju gados mums pat normāla apģērba nebija. Kopmītnēs dzīvojot, uz trim meitenēm mums bija viena balles kleita. Lai būtu paēdušas, uz pannas ūdenī cepām kartupeļus. Taču tā dzīvoja visi studenti, un mēs nečīkstējām: mūsos bija liela enerģija, zinātkāre un vēlme dzīvot.
Ja man sevi jāraksturo, es neesmu čīkstētāja. Nekad arī neesmu domājusi – nu jau ir par vēlu savu dzīvi mainīt. Kad deviņdesmito gadu sākumā mainījās politiskā situācija, jau divdesmit gadu biju nostrādājusi skolā par angļu valodas skolotāju. Teorētiski pēc dažiem gadiem es būtu varējusi iet pensijā, taču Latvijā ienāca starptautiskās organizācijas un man kā angļu valodas zinātājai piedāvāja darbu slavenajā ārzemju uzņēmumā Kellogg’s. Kļuvu par rūpnīcas direktora asistenti, ar tagadējo prātu domājot – tas taču bija ārprāts! Un ticiet man, gāja ļoti grūti. Man taču bija krietni pāri četrdesmit, divdesmit gadus biju radusi strādāt ar skolēniem, ne pieaugušajiem; no skaidras un paredzamas ikdienas nonācu gluži jaunā pasaulē, kurā sākotnēji nesapratu neko.
Bija daudz brīžu, kad man gribējās mest plinti krūmos, bet… noraudājos un turpināju.
Manī ir milzīga spīts, kas palīdz izšķirīgos brīžos, jo tikai no manis bija atkarīgs, vai speršu soli atpakaļ vai uz priekšu. Izvēle vienmēr ir mūsu pusē. Kad lasu lekcijas un manā auditorijā ir cilvēki, kuri saka: «Ko tad es vairs, man jau četrdesmit gadu un vilciens ir aizgājis,» – man tas uzsit asinis, un tad es stāstu savu trako pieredzi. Arī pēc četrdesmit un pēc piecdesmit tev var sākties jauna dzīve. Ja vien saņemies un esi gatava tikt pāri grūtībām. Taču, ja to izdari, ar garantiju kādreiz varēsi sev uzsist uz pleca un ar sevi lepoties.
Man joprojām ir situācijas, kad jūtu: es atkal baidos. Bet tad sevi no jauna audzinu. Nav viegli sevī iznīdēt padomju mantojumu. Manas paaudzes cilvēkiem apzināti sev jāsaka: man ir tiesības teikt, ko es domāju, manam vārdam ir savs svars.
Lai paveiktu lielas lietas, motivācijas avots esi tikai tu pati! Man uz priekšu virzīties ir palīdzējusi neizsīkstoša vēlme apgūt, izzināt kaut ko jaunu. Un, ja ir prieks darīt, tas piešķiļ arī enerģiju!»
