Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc 8. marts?
Bet kā tad īsti ir ar 8. martu – Starptautisko sieviešu dienu? Kāpēc izvēlēts tieši šis datums?
1909. gada 28. februārī Amerikas sociālistu partija vienojās jeb solidarizējās kopīgam pasākumam Ņujorkā, lai atzīmētu pirms gada notikušo Sieviešu darba apvienības rīkoto streiku. Nākamajā gadā Starptautiskajā sieviešu konferencē tieši Klāra Cetkina atcerējās šo notikumu un ierosināja turpmāk regulāri pieminēt sieviešu streika dienu.
Kad vēl pēc gada, 1911. gada 19. martā, pirmo reizi atzīmēja Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, tā nemaz nebija domāta kā svētki. Tā drīzāk bija kaujinieciska diena un atgādinājums, ka cīņa par sieviešu tiesībām vēl nav galā.
Arī mūsdienās tieši tādās noskaņās šo dienu atceras virknē valstu, izņemot bijušo padomju un sociālistisko valstu bloku, kur ar gadiem tā kļuvusi par dienu, kad sievietes tiek lolotas un lutinātas. Taču 8. martā Sieviešu dienu pirmo reizi atzīmēja tikai 1914. gadā, visticamāk, tādēļ, ka tā iekrita svētdienā.
Klāra Cetkina – neprecētā sieva
Iespējams, Klāra Cetkina nebija pirmā sieviete, kas ar savu vīru (nejaukt ar mīļāko!) tā arī neapprecējās, kaut pieņēma viņa uzvārdu, taču viena no pirmajām un slavenākajām gan. Jā, tas bija ne tikai feministes cienīgs, bet arī politiski izdevīgs gājiens, tomēr ne jau uzreiz skolotajai un gudrajai Klārai Jozefīnei Eisnerei nāca prātā tik progresīvas idejas.
Klāra auga kā vecākā māsa triju bērnu ģimenē. Viņas tētis Gotfrīds Eisners bija ne tikai skolotājs un baznīcas ērģelnieks, bet arī pārliecināts protestants. Savukārt māmiņas Jozefīnes saknes aizvijās franču vidusšķiras ģimenē, kas jau pirms vairākām paaudzēm bija iesakņojusies Leipcigā.
Klāra piedzima 1857. gada 5. jūlijā, un viņas bērnība aizritēja netālu no Leipcigas, Vīderavas ciematiņā. Kad meitenei palika piecpadsmit gadi, ģimene pārcēlās uz Leipcigu. Tur viņa uzsāka studijas Šmita un Oto Staibera institūtā. Klāra izmācījās par skolotāju un studiju gados iesaistījās Vācijas Sieviešu asociācijas darbībā.
Jaunkundzes dedzīgajos centienos popularizēt cīņu par sieviešu tiesībām uzradās palīgs – krievu students Osips Cetkins.
Viņš uzņēmās šefību pār domubiedriem, tai skaitā Klāru, skaidrodams Marksa un Engelsa darbus.
1879. gadā abi sāka dzīvot kopā, turklāt Klāra, atsacīdamās no mietpilsoniskas ģimenes ligzdiņas vīšanas, nolēma pamest gan savu vecāku ģimeni, gan dzimto zemi un doties uz Krieviju, kur bija īstā vieta marksisma ideju iedzīvināšanai. Tomēr tur pāris ilgi neuzkavējās, bet pārcēlās uz Parīzi. Francijas galvaspilsētā ar divu gadu starpību pasaulē nāca abu dēli – Maksims un Konstantīns, saukts par Kostju.
Pieticīgais, pat nabadzīgais dzīvesveids iespaidoja Klāras un Osipa veselību. Lai uzveiktu tuberkulozi, Klāra ar bērniem atgriezās pie vecākiem Vācijā. Viņa vēlējās ne vien atlabt, bet arī atjaunot saites ar ģimeni, ko jaunības un mīlas karstumā bija pārrāvusi. Taču, tiklīdz ķermenis atkal ļāva celties un iet, viņa, ne mirkli neminstinoties, turpināja cīņu par sieviešu līdztiesību.
Viņasprāt, līdz ar šķiru vienlīdzības panākšanu arī sievietes vairs nebūs apspiestas.
Kad Klāra atgriezās Parīzē, viņa sastapa ar tuberkulozi smagi sasirgušo dzīvesdraugu. Klāra pieņēma viņa uzvārdu, tomēr neapprecējās ar Osipu. Ne vien tāpēc, ka tā būtu feminisma spēles noteikumu pārkāpšana, bet arī ļoti praktiska iemesla dēļ – tādējādi viņa zaudētu savu Vācijas pilsonību. 1889. gadā, kad Osips nomira, abu dēliem bija tikai seši un četri gadiņi.
Un tomēr – apprecas!
Tālākā Klāras dzīve pierādīja – tam, ka viņa neapprecējās ar Osipu, nebija nekāda sakara ar ideāliem un sieviešu atbrīvošanos no mietpilsoniskās laulības važām. Jo pienāca diena, kad Vācijas komunistu partijas dibinātāja un Ļeņina līdzgaitniece apprecējās.
Klāras uzskati bija pārāk skarbi, lai iekļautos sociāldemokrātu partijā, tāpēc, akli sekodama Marksa un Engelsa idejām par kapitālisma pilnīgu sagraušanu, viņa kļuva par pārliecinātu komunisti.
Uz šo gudro, nelokāmo sievieti ar lielu cieņu raudzījās kāds jauns mākslinieks. Tas bija Georgs Frīdrihs Zundels, kas arī iestājās pret strādnieku šķiras izmantošanu un strādnieku apspiešanu, to dedzīgi attēlojot savos mākslas darbos. Cieņa pārauga jūtās – divdesmit četrus gadus vecais mākslinieks ieskatījās par sevi astoņpadsmit gadus vecākajā tulkotājā, redaktorē, sociālistu aktīvistē un feministē Klārā Cetkinā. Viņi apprecējās 1899. gadā un kopā nodzīvoja gandrīz trīsdesmit gadu.
Pāris dzīvoja privātā mājā netālu no Štutgartes, kur viņus bieži apciemoja līdzīgi domājošie kolēģi, viesu vidū bija arī Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Tomēr 1927. gadā Zundels izšķīrās no Cetkinas, un tam par iemeslu bija… māksla. Laika gaitā Zundela mākslas motīvi mainījās – ja jaunībā viņš reālisma stilā gleznoja strādnieku portretus un plakātus, kā arī veidoja strādnieku mājokļu interjerus, tad nobriedušais prāts mainīja mākslas stilu un virzienu. Pēc 1910. gada viņa darbos dominēja reliģiski un mitoloģiski motīvi, kas galīgi neatbilda sievas – pārliecinātās komunistes – Klāras gaumei.
Kāda likteņa ironija!
Jau gadu pēc šķiršanās Georgs Frīdrihs Zundels atkal apprecējās. Turklāt ar sievieti, kas pārstāvēja itin visu, pret ko cīnījās viņa pirmā sieva.
Zundels pie altāra veda Paulu Bošu – slavenā rūpnieka Roberta Boša, kura vārds vēl šodien daudziem pazīstams kā sadzīves tehnikas zīmols, – meitu. Zundels projektēja ļoti turīgās Bošu ģimenes namu, kur nu pats ievācās jau znota kārtā un sāka saimniekot kā lauksaimnieks. Glezniecībai Klāras Cetkinas bijušais vīrs pievērsās retāk – brīvajos brīžos attēlodams zemnieku dzīvi ideālisma stilā.
Vēl kāda liktenīga sagadīšanās – Klāras jaunākais dēls savdabīgi sekoja mātes un viņas bijušā vīra piemēram, proti, Konstantīnam bija attiecības ar piecpadsmit gadus vecāku sievieti. Pēc tam, kad ģimene pārcēlās uz dzīvi Vācijā, sākotnējās valodas grūtības viņam palīdzēja atrisināt māmiņas cīņubiedre Roza Luksemburga. Rezultātā – astoņu gadu garumā abi kopā dzīvoja Berlīnē, un Kostja bija Luksemburgas īrnieks.
Dzīve pēc nāves
Klāras Cetkinas mūža nogale, ik pa laikam bez maksas viesojoties padomju Krievijas nomenklatūras sanatorijās, vairāk līdzinājās pasakai ar laimīgām beigām. Vai tā gluži bija?
Klāras politiskie uzskati nemainījās arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados – viņa joprojām aizstāvēja sieviešu centienus un tiesības izglītoties un strādāt līdzvērtīgi vīriešiem.
Piemēram, 1932. gadā viņa bija gados vecākais biedrs partijā un aktīvi uzstājās pret Hitleru un nacismu, kas uzsāka savu augšupeju Vācijā. Kad 1933. gadā aizliedza Vācijas Komunistu partijas darbību, Klāra pārcēlās uz dzīvi Padomju Savienībā. Taču pavisam neilgi pēc tam – tā paša gada 20. jūnijā – viņa Maskavā septiņdesmit piecu gadu vecumā nomira.
Bērēs piedalījās kompartijas vadošie darbinieki, kas godināja savu biedreni Cetkinu, un viņas pelni tika novietoti Kremļa sienā Sarkanajā laukumā.
Roza Luksemburga
1871. gada 5. martā dzimusī Roza Luksemburga bija ebreju izcelsmes revolucionāre no Polijas, kas gan tolaik joprojām bija Krievijas impērijas daļa. Viņa uzauga Varšavā, nāca no tirgotāju ģimenes, un domubiedru lokā vispirms iekrita acīs ar savu bālumu un sīko augumu. Turklāt Roza ar vienu kāju piekliboja, jo bērnībā bija pārcietusi slimību, kas satraumēja gūžas locītavu.
Par spīti tam, ka viņa auga laikā, kad cara valdība pievilka grožus nepareizu reliģisku un politisku uzskatu paudējiem, jo sevišķi apspiežot ebrejus, Roza savas gudrās galvas dēļ tika uzņemta Varšavas labākajā meiteņu skolā, kur parasti vietas tika rezervētas vienīgi krievu jaunkundzēm.
Astoņpadsmit gadu vecumā Roza jau bija kļuvusi tik sarkana savos uzskatos un aktivitātēs, ka atradās Krievijas slepenpolicijas visvairāk meklēto personu sarakstā.
Lai izvairītos no aresta, viņa bēga uz Šveici, kur 1898. gadā ieguva juridisko zinātņu doktora grādu Cīrihes universitātē.
Diplomētā juriste vairs neplānoja atgriezties Polijā, jo viņas mērķis bija iestāties Vācijas sociāldemokrātu partijā un doties uz Berlīni. Lai tiktu pie Vācijas pases, Roza tai pašā gadā, kad beidza augstskolu, divdesmit septiņu gadu vecumā, fiktīvi apprecējās ar savu Šveicē iegūto vācu draugu dēlu Gustavu Lībeku.
Viņš nespēja pretoties vecāku gribai, un, šķiet, laulību ceremonija bija pirmā un arī pēdējā reize, kad Gustavs un Roza redzēja viens otru.
Kaut arī pēc pieciem gadiem laulība tika šķirta, uzvārds un pase Rozai vēlāk palīdzēja politisko kampaņu laikā Vācijā, kad viņa viesnīcās mēdza slēpties zem vārda – doktora Gustava Lībeka kundze.
Pa vidu neskaitāmiem apcietinājumiem un aktīvai politiskajai darbībai Roza tomēr paspēja gan uzturēt mīlas dēku ar jau pieminēto Konstantīnu Cetkinu, gan visu mūžu turpināt mīlēt savu liktenīgo. Tas bija Leo Jogihess, kurš bija dzimis Viļņā un ar aktīvu marksistisko uzskatu paušanu zināms Lietuvas, Polijas un Vācijas zemēs. Roza satika Leo vēl pirms studijām, un viņu mīla, par spīti visām grūtībām un atšķirtībai, turpinājās līdz pat abu nāves dienai. Viņi kopā arī daudz strādāja revolūcijas labā, kur darbu sadalījums bija šāds – Roza izprātoja, bet Leo organizēja. Abi arī aizgāja no sociāldemokrātiem un pievienojās Klāras Cetkinas izveidotajai komunistu partijai.
Kad 1919. gadā Berlīnē notika strādnieku sacelšanās, kas vēsturē zināma kā viena no vardarbīgākajām, Rozai bija tikai 47 gadi. Arī Luksemburga devās ielās atbalstīt strādnieku centienus un aicināja uz revolūciju. Policijai vajadzēja vairākas dienas, lai šo pasākumu apspiestu, turklāt tas nenotika saudzīgi un miermīlīgi.
15. janvārī apcietināto vidū nokļuva arī Roza, bet pēc spīdzināšanas un pratināšanas viņa tika nošauta, ko vēlāk apliecināja lode sievietes galvaskausā. Pēc tam mirušās ķermeni iemeta Berlīnes Landvēra kanālā, un līķi atrada tikai pēc četriem mēnešiem.
Taču Luksemburgas nāvē bija daudz pretrunu, turklāt dažas no tām nav tikušas atrisinātas līdz pat mūsdienām, teju simt gadu vēlāk.
Arī toreiz Rozas mīļotais Leo centās izmeklēt mīklaino nāvi, taču izmeklēšana beidzās ar to, ka tajā pašā gadā noslepkavoja arī Leo.
Rozas Luksemburgas aiziešana viņsaulē četrdesmit septiņu gadu vecumā no policistu raidītas lodes padarīja viņu par komunistu svēto mocekli.
Gan Klārai, gan Rozai ir uzstādīti pieminekļi Austrumvācijas pilsētās, un abu ģīmetnes savulaik rotājušas Vācijas Demokrātiskas Republikas naudaszīmes. Berlīnē ir gan Rozas Luksemburgas laukums, gan metro stacija, kas nosaukta revolucionāres vārdā. Protams, viņu piemiņa īpaši godāta Vācijas bijušajā sociālistiskajā daļā, taču arī pēc valsts apvienošanas pieminekļi stāv, kur stāvējuši, un ielu nosaukumi tie paši vecie. Starp citu, arī Luksemburgā ir Rozai veltīts piemineklis, bet Barselonā viņas vārdā nosauktas apstādījumu terases.
