Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Kad Ievu intervēju pirmoreiz, viņai bija tikai 15 – toreiz Džilindžers bija viņu pamanījis starp «Knīpām un knauķiem» izrādē «Īkstīte» un uzaicinājis Lolitas lomai izrādē pēc Vladimira Nabokova romāna. Arī tālāk viss notika tā brīnumaini – Ievu pamanīja režisors Romāns Kozaks un uzaicināja uz savu leģendāro teātra skolu Maskavā.
Pirms diviem gadiem Ieva salaulājās ar Nacionālā teātra aktieri Arturu Krūzkopu.
Aiva: Izrādē Kalpones būs fantāzijas, identitātes maiņa, iekāre, domas par noziegumu… Kāda tur ir tava loma?
Ieva: Esmu ļoti laimīga, ka pēc pauzes esmu teātrī atgriezusies šajā kompānijā un pie režisora Viestura Meikšāna. Mēs strādājām ar tādu baudu, un mēģinājumos ir ļoti daudz humora! Mēs arī daudz fantazējām un runājam par to, kā cilvēks spēj pats sevī radīt izjūtas, sevi novedot līdz diezgan histēriskiem un radikāliem lēmumiem, pavēršot sabiedrību pret sevi. Kad to sabiedrību redzi tādu, kāda tā patiesībā nav, un iedomājies, ka tā tevi padara par slikto, par ļaunu cilvēku un briesmoni, kaut gan patiesībā tā tev varbūt vispār nepievērš uzmanību. Kā cilvēka prāts pats spēj novest sevi līdz ārprātam. Ar mūsu, kalpoņu, lomām mēs domājam par mazajiem cilvēkiem, kurus dzīve nav apveltījusi ar tiem labākajiem apstākļiem.
Agrāk tev kā aktrisei piemita tāds bērnišķīguma sindroms, bet no bērnišķīguma mēdz izaugt. Kā tas notiek ar tevi?
Profesija man nemaz neļaus līdz galam aizmirst to bērnišķīgumu. Tas, ko mēs darām, pamatā ir spēle, un tam rotaļīgumam jābūt arī traģēdijās – ir jābūt atvērtai un jādauzās. Man patīk tas bērns manī. Agrāk ir bijuši brīži, kad tas mani iegāza – kad es ar to atvērto sirdi un nervu galiem esmu atļāvusi tur tikt klāt kādam, kuram tur nevajadzētu tikt klāt. Tāda sajūta man bija laikā, pirms aizgāju dekrētā, – ka es vairs nevarēju sevi savākt kopā. Darbu bija tik daudz un tik intensīvi, katrs tik ļoti piesātināts ar emocijām – gan labām, gan ļoti sliktām! Un ne pēc viena darba īsti nebija atelpas – uzreiz jāmetas nākamajā un nākamajā, bet tu vairs nespēj savākt ne sevi, ne domas. Ar prātu saproti, bet esi iekšā tajā ritenī, un nav iespējas apstāties.
Un paldies Dievam, ka liktenis mani neplānoti – tiešām neplānoti – apturēja. Jo vispār tas bija labākais, kas ar mani varēja notikt.
Pēc tam daudz domāju – kas būtu ar mani, ja es turpinātu skriet tajā ritenī? To, ka septiņus gadus – kopš sāku strādāt teātrī –, nebija neviena atelpas brīža, sapratu tikai tad, kad apstājos un sajutu sevī ārprātīgu mieru, un tāds manī bija visus deviņus mēnešus, kamēr nēsāju mazo. Tādu mieru nekad līdz šim nebiju jutusi. Es, kurai ikdienā pamatizjūta vienmēr bijusi neliels stress un panika, biju šokā par to mieru. Par to, ka man ir laiks domāt, saprast, redzēt, kas notiek apkārt. Redzēju, kā mainās gadalaiki, un par to biju tik laimīga!
Profesionālā ziņā man bija daudz pārdomu – kāpēc ir iznācis tā, kā iznāca? Viss jau bija labi, man bija lielas lomas, viss notika. Bet bija sajūta, ka es sev neļauju pacelties un lidot un kaut kas mani piesit pie zemes. Šī tēma ir arī izrādē Kalpones – kad tu pats sev noliec griestus un sev pastāsti, ka esi slikts, ka nevarēsi. Apšaubi sevi. Un tas neļauj lidot. Bija konkrētas lietas, par kurām es sapratu: es atļāvu tam notikt! Un esmu vainīga, jo ļāvu. Un tad tajā vairs nebija prieka un baudas – kas ir, manuprāt, galvenā šīs profesija sastāvdaļa. Šajā pauzē es atcerējos, cik ļoti mīlu un cienu savu profesiju. Tagad esmu ļoti apņēmusies to neaizmirst un visu darīt ar prieku. Tā ir. Protams, tāda pauze, kad tevi pilnīgi izmet no tās dzīves ārā un iemet citā, – tā ir vislabākā. Tu esi te un tagad un baudi to, kas notiek. Bet jāmāk arī pašai ik pa brīdim apstāties.
Šobrīd tiešām izmantoju laiku maksimāli – ar prieku nāku uz pilnīgi visām izrādēm un no visas sirds izbaudu laiku mājās, laiku kopā ar bērnu. Man ir absolūti pazudusi iespēja lieki izšķērdēt laiku, un man tas ļoti patīk. Nav neviena brīža, kad es, piemēram, varētu paskatīties kādu dumju seriālu. Nē. Bet tas nav atkal tas ritenis, kas agrāk – cenšos visu darīt viegli un ar prieku. Visās jomās.
Šobrīd man tiešām ir sajūta, ka daru to, kas man ļoti, ļoti patīk.
Cik liels tagad ir tavs dēliņš?
Albertam Krūzkopam ir gads un pāris mēneši.
Viena lieta ir tas lielais miers, gaidot bērnu, bet, kad viņš nāk pasaulē, tas dzīvi sadala pirms un pēc.
Protams. Bet tas bija tāds piedzīvojums! Kādā brīdī sev pateicu, ka tas laiks paies tik ļoti ātri, tāpēc gribu izbaudīt visu pilnībā – arī tās nakts celšanās un to, kā viņam nāks zobiņi, visu. Mazais gan mūs saudzē, bet bijušas, protams, arī negulētas naktis. Taču tas, kas ar mani notika, kad parādījās bērns, bija neaptverama mīlestība – to sajutu tik fiziski un tik spēcīgi. Man nebija pēcdzemdību depresijas, bet bija pēcdzemdību laimes eiforijas lēkmes – kad sēdēju un raudāju aiz laimes. Pirmās trīs dienas vispār raudāju nepārtraukti – nespēju tikt galā ar tiem laimes hormoniem. Un manī tie ir joprojām. Skatos un neticu – vai tiešām man ir mans mazais cilvēks, kam es esmu devusi dzīvību?! Man tas liekas kaut kāds kosmoss. Esmu ļoti pateicīga, ka man ir iespēja to piedzīvot. Jo tās izjūtas nevar atrast nekur citur. Jā, man tas, kas notika, norāva jumtu, un tas bija lielākais piedzīvojums manā dzīvē līdz šim – pirmās dzemdības, pirmā satikšanās ar mazo cilvēku, pirmā pieskaršanās…
Bērna piedzimšana parasti liek citādi paskatīties uz vīrieti blakus. Vai tev bija jāparaugās citām acīm arī uz savu Arturu?
Man bija interesanti viņu vērot – mēs, aktieri, jau esam tādi vērotāji. Es šai tikšanās reizei gatavojos deviņus mēnešus, ļoti jutu mazo vēderā, un man pēc dzemdībām viss tikai turpinājās. Bet vīrietim tas sākas ar dzemdībām. Es redzēju Artura apjukumu par to, kā tagad mainīsies viņa dzīve. Bet tam ir jāiziet cauri, un pirmais pusgads ir pārbaudījums abiem vecākiem – kā jūs abi kopā tiksiet galā? Metīsim traukus pa gaisu vai sapratīsim viens otru? Mums izdevās. Viņš ir brīnišķīgs tētis.
Tā interesanti, ka patiesībā jūs arī esat Romeo un Džuljeta – tikai katrs savā izrādē un savā teātrī.
Mēs par to nebijām ne runājuši, ne domājuši, bet vienā dienā izlasījām to presē un pasmējāmies.
Divu aktieru kopdzīvē var ienākt arī sāncensība? Un kā tas ir mājās, kad jums abiem teātrī ir nopietnas un smagas lomas?
Nespēju iedomāties, kā varētu dzīvot ar otru cilvēku, kurš nav aktieris. Starp mums valda tāda sapratne! Es saprotu, kāpēc viņš atnāk mājās un ir tāds, kāds ir, un tāpat viņš saprot, ka tuvojas pirmizrāde un man vajadzēs kādu laiku sev. Saskatu tajā tikai un vienīgi plusus. Mēs diezgan līdzīgi uztveram šo profesiju, mums abiem teātris ir otrās mājas. Man ļoti patīk ar Arturu runāt par teātri, man ir svarīgi par to runāt, mans hobijs ir skatīties citu izrādes, lai gan varbūt tas šķiet neaptverami, ja tu jau tā visu laiku dzīvo teātrī. Man tas viss sagādā baudu, un Arturs to zina, arī viņu nedaudz esmu uz to pavilkusi līdzi. Tāpēc mums ir viegli un nav sāncensības. Esmu neizsakāmi laimīga par Artura panākumiem – par to, ka viņš saņēmis Harija Liepiņa balvu, ka viņam ir loma, kurā es redzu jaunas šķautnes un izaugsmi. Un esmu arī laimīga, ka man tas sagādā tādu prieku – vairāk nekā pašai par sevi. Esam ar kolēģiem runājuši, kāpēc var parādīties sāncensība. Iespējams, viegli būt kopā aktierim ar aktieri tad, ja abi ir uz viena viļņa, abi ir pieprasīti un saņem labas lomas.
Visādi var būt, šajā profesijā notiek neparedzamas lietas. Bet visvairāk vari izdarīt tu pats – lai būtu pieprasīts un varētu augt. Jāprot sastrādāties ar cilvēkiem, jāmāk pielāgoties režisoriem – nepazaudējot sevi. Un nav svarīgi, cik liela loma, – viss jādara no sirds. Un tad es neticu, ka nebūs darba un ar tevi negribēs strādāt.
Taču nav jau tā, ka ar Arturu jūs saista tikai teātris. Kas tev šķiet būtiskākais jūsu attiecībās?
Reizēm saka, ka pretpoli pievelkas. Bet mēs abi esam ļoti līdzīgi. Dažreiz skatos, ko viņš dara, – es arī tāpat darītu. Bet ne visā. Arturam ļoti patīk daba, un viņš ceļo pa Latviju kopā ar velomūziku. Pirmajā gadā es teicu: ak Dievs, nekad! – bet tagad es arī gribētu to sajust. Mums ir ļoti maz konfliktu un diezgan liela harmonija mājas dzīvē. Tas ir miers, ko vajag iegūt, kad atnāc mājās pēc visa šī ārprāta, sevis plosīšanas un prāta izdegšanas – kad mēs viens otram varam iedot roku un iepilināt viens otrā mieru.
Tu esi teikusi, ka tavs ideālais pāris ir tava vecmāmiņa un vectētiņš.
Man nav viegli tagad par to runāt. Jo vecmāmiņa tagad iet no mums prom. Vienkārši jāpieņem, ka tā ir, bet man vēl neizdodas…
Mans vectētiņš bija apbrīnojams, viņā bija mīlestība pret dzīvi un tāds siltums un harmonija. Bet arī – kaut kas ugunīgs, un kaut kas no aktrises piemita arī manai vecmāmiņai.
Man ļoti iespiedusies atmiņā kāda epizode, un ko tādu es gribētu piedzīvot vecumdienās savā dzīvē, – omīte bija slimnīcā uz pārbaudēm, opītis viņai zvanīja un teica: tu tur ātri, jo man tevis pietrūkst, brauc mājās!
To es gribētu novēlēt visiem – nodzīvot visu mūžu kopā un vecumdienās otram cilvēkam, kad viņš uz divām dienām aizbraucis prom, teikt: man tevis pietrūkst! Bet tas jau nav tā ieplānojams.
Tev ir īpašas attiecības ar tavu mammu?
Mamma ir mans balsts. Pateicoties viņai, esmu šeit un daru savā dzīvē to, ko mīlu. Un tas ir daudz. Mamma bija tā, kas mani aizveda uz Knīpām un knauķiem, vadāja uz nodarbībām un mūzikas skolu, un nevienu brīdi es nejutu spiedienu – ka man tas būtu jādara. Man vienmēr bija izvēles iespēja. Kad mamma juta, ka man tā vijole nepadodas, tad ļāva pusotru gadu pirms mūzikas skolas beigšanas aiziet un nepabeigt. Un es sajutu atvieglojumu. Arī tad, kad man bija jāizdara izvēle, jo Romāns Kozaks bija mani uzaicinājis doties uz Maskavu, uz MHAT teātra skolu. Biju ārprātā nobijusies – pat nebiju zinājusi, ka tāda skola ir, man tikai teica: tas ir kaut kas ļoti labs, un tev tas jādara. Ar prātu es to sapratu – pēc apkārtējo reakcijas. Bet tik un tā man ļāva izvēlēties. Nesen atcerējos, kā mums ar Kozaku bija norunāta tikšanās, kur man bija jāpasaka savs lēmums: došos uz Maskavu vai ne. Visi sēdēja pie galda, arī mana mamma, un gaidīja manu lēmumu. Tad es izspiedu no sevis: da. Jā.
Mamma ir teikusi, ka mani no pirmā brīža uztvērusi kā personību, kurai viņa ir blakus un rāda iespējas un dzīvi. Bet izvēle ir mana. Blakus man viņa ir bijusi visu laiku, un tagad ir blakus arī Albertam.
Tev liktenis kaut kā brīnumaini pavērsies – vispirms Džilindžers tevi, vēl skolniecīti, uzaicināja spēlēt savās izrādēs, tad Romāns Kozaks uzaicināja uz aktierskolu…
Esmu ļoti domājusi par to, ka liktenis ļāvis man būt tieši tajā vietā un satikt tieši tos cilvēkus. Jo tie pavērsieni manā dzīvē tiešām ir prātam neaptverami. Par ko tieši man piedāvājums braukt uz Maskavu? Par ko? Es kādu laiku par to domāju – kam lai jūtos par to pateicīga? Un Džilis… Es te vienkārši biju, skraidīju pa teātri, un viņš teica: nāc, tagad tu spēlēsi manā izrādē, tu spēlēsi Lolitu! Un tad Kozaks atnāk uz mēģinājumu, ierauga mani un izdomā, ka viņš grib mani mācīt. Un pasaka frāzi: iļi sevodņa, iļi ņikogda – šodien vai nekad. Tieši tā arī bija, jo viņš nomira, kad es mācījos 3. kursā.
Un arī tagad – liktenis lēma man palikt stāvoklī ar mazo brīdī, kad es jau jutu, ka jāapstājas, citādi kaut kas aizies greizi. Bet man neienāca prātā doma, ka tas varētu notikt tā. Brīžiem pat biedējoši, kā kāds to visu regulē. Un par ko man tās labās lietas?
Es zinu, ka nav jādomā – par ko. Ir jābauda un jāņem, ko dzīve tev dod. Nav jau tā, ka esmu laimes lutekle – bet es vienmēr cenšos uztvert tās labās sajūtas. Arī par skolas laiku. Nesen satiku Maskavas skolas kursa biedreni, un viņa teica: jā, un skolā kaut kas nebija pareizi – es pēc tam jutos tā, it kā neko nebūtu ieguvusi. Bet man tas bija viens no brīnišķīgākajiem laikiem dzīvē! Man skola ar Kozaku priekšgalā iemācīja mīlestību un cieņu pret šo profesiju. Tālāk tu ej pati un audz. Par aktieri vari kļūt visa mūža garumā. Es tur biju tik laimīga – ar visām mokām un asarām par to, ka pirmo gadu esmu projām no mājām – ārprāts, ārprāts, kā es izdzīvošu! Uz to es tagad skatos ar smaidu.
Maskavai tavā dzīvē bija lielu nozīme, un tev tur bija izveidojušās arī attiecības. Vai tu kaut mirkli iedomājies, ka varētu palikt Maskavā?
Arī par to mēs tagad ar kursabiedri runājām. Mana intuīcija toreiz spēcīgi teica, ka ir jābrauc mājās un uz Dailes teātri. Un situācija Maskavā šodien ir diezgan traka, tik daudzi mani kursabiedri vīlušies profesijā un teātros. Viņiem nav lomu, viņi ir dīkstāvē, nav, kur sevi apliecināt. Man uzreiz pirmajā sezonā piedāvāja Džuljetu un vēl pāris lomas, par kurām es zināju, ka tajās varēšu augt. Protams, pirmajā gadā tu domā – pastrādāšu šeit un tad braukšu atpakaļ. Bet ir tik svarīgi, ka pēc skolas ir iespējas un uzticība tev, pavisam jaunai aktrisei.
Dailes teātris man ir bijis tuvs no bērnības, esmu tam emocionāli piesaistīta. Esmu šīs mājas patriote.
Tu teici, ka esi mācījusies pasaulē labākajā teātra skolā. Ko tu uz skatuves dari citādi, nekā tie, kas nav tajā mācījušies?
Skola man deva plašāku redzējumu uz pasauli. Iespēja būt starp krievu māksliniekiem leģendām – viņi ir tepat.
Arī kinopasaulē tagad esmu kaut ko nedaudz padarījusi, un man ir paveicies. Esmu piedalījusies jau divos ārzemju projektos.
Viens ir amerikāņu un latviešu kopprojekts Welcome to Mercy, un otrs ir seriāls Heirs of the Night. Strādāju kopā ar cilvēkiem, kas darbojas Holivudā, un saprotu, ka tā iespēja ir viena lidojuma attālumā. Mēs visi dzīvojam vienā pasaulē. Un Heirs of the Night ir seriāls, kas domāts filmu kanālam Netflix – pirms tam man tas likās kaut kas tāls un neaizsniedzams! Tā ir fantastikas pasaku filma ar šausmu elementiem, galvenajās lomās ir bērni, bet mana loma ir no sikspārņa par cilvēku pārvērties radījums. Man bija grims, mani skenēja un taisīja vampīra zobus, filmējoties bija jālido ar trosēm – tāds vēriens! Fiziski tās dienas bija nenormāli intensīvas un smagas, bet par to visu pārāks bija prieks un sajūsma, ka es tur esmu.
Filmu Welcome to Mercy jau var noskatīties, un to rādīja Berlinālē – mani rāda uz ekrāna Berlinālē! Tur filmējās arī mūsu aktieri Dainis Grūbe un Toms Liepājnieks, un galvenajā lomā bija aktrise no Holivudas. Tas ir psiholoģisks trilleris ar šausmu filmas elementiem.
Un teātrī pēc Kalponēm tevi jau gaida jauna pirmizrāde?
Nākamais darbs būs ar režisoru Janu Villemu van der Bosu. Man bija brīnišķīga loma izrādē Vakariņas ar Elvisu, un Janu aktieri ļoti mīl – arī es. Tā ir izrāde Bīstamie sakari, un mana loma ir Sesila, kas no nevainīgas meitenītes pārvēršas par īstu dzīves baudītāju. Un tagad es sajūtu, cik nenormāli strauji mēs te dzīvojam – četras dienas pēc Kalpoņu pirmizrādes sākas mēģinājumi nākamajai izrādei. Un man jāmāk sevi saturēt kopā šajā intensīvajā procesā un jāmāk noraut to rokasbremzi – stop! Citādi tas vairs nevienam nebūs vajadzīgs. Es domāju, ka neļaušu sev vairs iekļūt tur, kur biju, – jo man bija laiks saprast, kāpēc es tur biju. Un tagad varu sākt no tīras lapas. Ar prieku.
