Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jānis Vaivars:
- Studējis Bulduru Dārzkopības vidusskolā un Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultātē.
- Mūkot no sēdoša dzīvesveida, pastrādājis Dienvidāfrikā un Amerikā.
- Īpašnieks Skrīveru bioloģiskajai saimniecībai Ragāres, ko mantojumā atstājuši vecvecāki, lauksaimniecības leģendas – zinātnieki Jānis un Māra Vaivari.
- Saimniecība specializējusies garšaugu un ārstniecības augu audzēšanā, audzē arī tomātus, augļus un ogas.
- Jau sešus gadus kopā ar Jāni saimnieko dzīvesbiedre Elīna Skudra – arhitekte ar zaļajiem pirkstiņiem. Abu darba diena ir vidēji 16 stundu gara.
- Saimniecībā audzētās piparmētras tiek arī Skrīveru pārtikas kombināta gotiņkonfektēm ar piparmētrām.
- Nosaukums Ragāres ir Ilzes Kalnāres izgudrots un pārņemts no garstāsta Aktrise Ragārēs, kuram par pamatu ir notikumi ar pašu dzejnieci Skrīveru pagasta Barišu mājās.
– Abi ar vecmammu esat dzimuši vienā datumā – 2. martā. Varbūt tāpēc jums kopīga gudrība labi sadzīvot ar dabu un prasme ar to sarunāties?
– Vecmāmiņa paspēja daudz ko iemācīt. Es viņai bieži speciāli prasīju, lai izstāsta vēlreiz, jo, daudzkārt atkārtojot, informācija iesēžas galvā. Tā nu pirmos septiņus manas darbības gadus saimniecībā vecmāmiņa mani pieskatīja – ikdienā lika mieru, atļāva darīt, kā gribu, nejaucās, bet, ja man ko vajadzēja, zināja atbildēt, turklāt zinātniski un labāk nekā jebkurš Latvijā to varētu. Viņas padomos bija vērts ieklausīties.
Vecmāmiņas aiziešana dienu pēc manas 30. dzimšanas dienas bija pārbaudījums. Trīs dienas pirms tam viņa man iedeva sarakstu, ko Ragārēs vajadzētu darīt, un uzdāvināja 30 plūmju stādus, ko iestādīt. Sākumā bija grūti, taču domāju, ka manos gēnos ir kāda intuitīvā zināšana – ja jau atnācu darīt ko tādu. It kā gadu no gada viss atkārtojas, taču katrs izvēršas citāds, un tas, kā rīkoties, jāpielāgo ne tikai laikapstākļiem. Bet – šī būs skaista vasara Ragārēs!
– Kam bija jāpielāgojas pagājušajā sezonā?
– Audzējot papriku, mēģinājām aplauzīt zariņus, jo gribējām pārbaudīt, vai tā iespējams dabūt vairāk, taču svars bija tāds pats. Bet trakākais bija ar pelēm. Tās mums iznīcināja pusi ražas. Peles grauž nevis saknes, bet sēklu apvalciņus. Vienā naktī iegrauzās pat desmit paprikās! Izurbj caurumu, paēd baltumu un tad izspļauj. Šo kļūdu labojām, peļu izķeršanu vairs neuzticot kaķim. Izmantojām visas citas iespējamās metodes.
Paprikas šogad salikām daudz, arī čilīšus, sākot ar pavisam maigajiem Jalapeno un beidzot ar dullajiem Ghost, Habanero, Scorpion. Šīm kultūrām patīk svelme! Lai gan pagājušogad izauga labi, šoreiz dikti mocījās aukstajā pavasarī. Tomēr redzu, ka ir bijusi jēga kopš februāra par stādiņiem rūpēties, sildot un sauļojot zem lampām, ik dienu laistot, kurinot dubulto siltumnīcu. Nu priecājos par dažādajām šķirnēm, krāsām un formām – ir gari, apaļi, kantaini, sarkani, brūni, oranži augļi.
Tā sanācis, ka paprika un čili ir mūsu šā gada lielākā aizraušanās, jo uzturam vairāk nekā tūkstoš saldo papriku. Pa ziemu uzbūvējām un pilnībā aprīkojām vēl trīs siltumnīcas, un nu sanāk, ka kopā kopjam jau 1300 kvadrātmetrus. Atzīstu, ka ne gluži viss noticis, kā plānots, jo nav pieredzes darbam tādos apjomos. Bet paprika briest, daļu kaltēsim mūsu produktiem, jo bez tās nevar iztikt maigi asajā sālī, svilinošajā un rozā sālī, tāpat uguns zupās.
Nu jau bija izveidojies izejvielu deficīts, jo cilvēki ik gadu prasa arvien vairāk. Paprika, būdama ar C vitamīnu bagātākais augs, pat izkonkurē aktinīdijas un upenes. Čili savukārt ir ne tikai garšaugs, bet arī ārstniecības augs, īsta vitamīnu un minerālvielu bumba. Vērtīgi, ka mūsu platuma grādos izaudzētajā ražā vitamīnu ir vairāk nekā no dienvidiem ievestajā.
– Par papriku balsī jūtu lepnumu. Par ko vēl prieks? Kā šosezon ar melonēm un tomātiem? Tie pagājušajā gadā bija tik dažādi!
– Tas, ka Jāņos bija gatavas jau pirmās paprikas, ir kaifs. Gala rezultātā tonna būs. Gatavojas arī tomāti, arbūzi, melones, tiešām viss skaisti. Vienā siltumnīcas pusē, kur paprikas un tomāti apkārt, būs arī kafejnīca, jo ik pa brīdim kāda grupiņa piesakās atbraukt. Pieteikties vajag noteikti. Tad cienājam ar zupām, smūtijiem. Visu gatavojam no tā, kas tai brīdī aug apkārt. Var tējas nogaršot. Prieks par to, ka šogad būs laba raža – knapi paspējam visu izdarīt, bet process notiek un izdodas.
Ir daudz jaunumu – lielāka apstrādātā platība, no jauna sastādītas kazenes, oranžās avenes. Lielās upenes ir daudz un skaistas, zelta jāņogas šogad apputeksnējās kā trakas. Tās nav ierastās gaišās jāņogas, savvaļā aug Amerikā un no radniecīgajām upenēm un jāņogām atšķiras ar savu lielo augumu, arī ziedi izmantojami pārtikā, mēs ar tiem dekorējam salātus, smūtijus, saldos. Kad ziedēja, pastāvēt blakus bija īsta smaržu terapija. Ogas ir palielas, tiesa, paskābas, bet ēdienos fantastiskas.
Ar melonēm šoreiz gāja ļoti grūti, un nevaru atbildēt, kāpēc. Bijām izaudzējuši labus dēstus, tos salikām siltumnīcā, kur zemenes. Pagājušajā sezonā melonēm izdevās zemenes pāraugt, bet šogad aukstuma dēļ diemžēl nepaspēja. Dažas ir. Arī fizāļiem, kas pa vidu sastādīti, vajadzēja izaugt krietni augstākiem, bet vienā brīdī tie nolēma, ka jāsāk ražot, laikam domāja, ka nekas labs vairs nebūs. Tā nu man katrs augs pielāgojas apkārtējiem – noskatās, dara un domā.
Šķiet, ka šogad melonēm labāk patīk āra vagā saulainajā nogāzē, kuru iekopām no jauna. Tur man arī arbūzi, par tiem Elīna sapņoja. Apakšā meloņu un arbūzu rindai uzliku bioplēvi – tā pēc trim mēnešiem pati izkusīs. Pirmo arbūziņu putni notiesāja, bet viņus nevar biedēt prom, jo daudzus kaitēkļus apēd. Balansēšana, protams, sanāk milzīga.
Tomāti būs arī krāsainie un melnie. Pirmie gan nosala, riskējām, par agru iestādot. Es vainīgs, Elīna varēja mani bārt. Lai gan – katram kas var notikt sausuma vai slapjuma dēļ. Taču kopumā gads būs labs. Pagājušogad jūlijā vasara izslēdzās, un viss labais gads beidzās. Bet, kā būs šogad, to lai saka Toms Bricis. Es nebaidos, jo mums ir liela dažādība, tāpēc mēs pielāgosimies. Tas arī ir mūsu stāsts – ja puse no dārza neko nedos, otra dos. Mums taču ir vismaz simt dažādu augu sugu.
– Tavā laikā saimniecība ieguvusi vairākus laureātu nosaukumus – Bioloģiskā lauku saimniecība, Senču aicinājums, Veselīgas pārtikas ražotājs. Nu esi profesionālis?
– Mēs esam lieli amatieri. Lai gan ir sanācis arī ko iemācīties. Taču kultūru mums tik daudz, ka visu mācēt nevar nekad.
– Kas vecajā vecvecāku būvītē?
– To izmantojam kā multifunkcionālu telpu. Maļam garšvielas, šobrīd tur arī saldētava, plānojam te sakārtot tā, lai var mikrozaļumus audzēt. Sulu tvaicēšanu tad pārcelsim uz jauno šķūni. Lielās bumbieres, nenormāli ražīgas, ir vecvecāku stādītās. Tāpat lazdu dzīvžogs, ceriņu dzīvžogs, kur katru gadu ziedus savākt. Pirtiņa, aka ar garšīgu ūdeni, arī dažas vecās ābeles. Visu to izmantojam.
– Jums patīk eksperimentēt. Sīrupi ir viena no jaunākajām idejām.
– Jā, šogad pamēģinājām sīrupu gatavot ne tikai no kļavas, bet arī no bērza sulas. Kļavas sīrups ir salds un gards, bet bērzu sulas sīrupam garša ir kā balzamiko. Tas labi saderēja ar pirmajiem kressalātiem no siltumnīcas. No litra sulas gan tvaicējot paliek vien mazā karotīte ar sīrupu. Mums ir iegādāts sīrupa tvaicētājs, kā es smejos, tāds beisika variants. Var visu dienu vārīt, un labāk to darīt palēnām, nesteidzoties, lai gan teorētiski ar maksimālo jaudu var pustonnu stundā pārstrādāt. Vajag 120 litru bērza sulas, lai dabūtu vienu litru sīrupa. Kaifs, tāpēc jau ņemamies.
Gribētu tikt arī līdz plūškoka sīrupam. Pagaidām no savējiem izmantojam ziedus un ogas. Plūškoki gan patīk laputīm, bet mums katrai laputij pretī ir mārīte. Pagājušogad mēs arī paprikās laidām iekšā lapsenes, nopirkām tādas, kuru kāpuri apēd laputis. Bet tik ļoti visam nav laika! Lielākā komandā savukārt katram būtu jābūt tikpat dullam kā es.
– Saprotu, ka Ragāres nav tikai darbs – tas ir dzīvesveids. Vai vēl skrien? Esi taču lielas distances pieveicis.
– Ragāres nu simtprocentīgi ir visa dzīve. Maratonus skrēju jaunībā, tas bija tā posma trakums, kad bija laiks vēl kaut kam. Ja darbu Ragārēs salīdzinu ar dzīves universitāti, es varētu būt vidusskolā ticis. Kad būšu šai skolā līdz doktorgrādam nonācis un zināšu, kā no kvadrātmetra dabūt vislielāko ražu, diez vai kāds ļausies, lai komandēju.
– Arī Elīnu noskatīji čaklu kā skudriņu?
– Nu, kurš tad uz to skatās! Elīnas pienesums ir milzīgs, viņa ir patriots.
– Tik garas jums mētru rindas šogad! Tur taču vajadzīgi daudzi palīgi, lai novāktu tējām! Nāk?
– Nāk palīgi, paši mūs atrod, pat vēlu vakarā piezvana – rīt būšu. Protams, es samaksāju. Palīgi gan iztur kādas sešas, astoņas stundas. Bet kopumā ar mētrām viegli negāja. Īpaši švaki šogad klājas stiprajai piparmētrai, kuru vajag visvairāk. Bija sastādītas vēl, bet, uznākot aukstumam, visi plāni mainās vienā naktī. Savukārt ķimeņu mētra, krūzmētra, Ēģiptes mētra, dažādās kaķu mētras gan aug kā aptrakušas. Pat laistījām, lai nenodzeltē un ir izmantojamas visas lapas.
Citronmelisas esam iemācījušies noskūt ar mašīnīti. Sākam ar ātro ravēšanu, kas nozīmē – izraujam tās nezāles, kas sadomājušas augt cauri lapiņām. Pēc tam ar mašīnīti nogriežam minidzinumus – pāris lapiņu ar mīksto kātiņa daļu dažu centimetru garumā. Lai nav veco lapu un kātu. Pēc tam es ņemu trimmeri un nopļauju dobes, lai viss paliek maksimāli vienāds un atkal uz nākamo reizi vienlaikus nogatavotos.
Pēc tam izbraucu rindstarpas līdz pašiem mētru krūmiņiem – uzlieku frēzei šauro aizmuguri, kas sasmalcina un samaisa visu 28 centimetru platumā un 20 centimetru dziļumā. Tā zemē iestrādājas visas izravētās nezāles un sasmalcinātie atlikumi, sanāk savdabīga mulča, kas ļauj neiztvaikot mitrumam. Vienlaikus saknēm pienāk gaiss un zeme nesacietē. Tad pāris nedēļās var atkal saaugt jaunie dzinumi.
Melisai, piemēram, tie ir zaļi un bez bojājumiem. Uzreiz liekam kaltē, daļu pirms tam nedaudz sasmalcinām tēju smalcinātājā, viss atkarīgs no tā, kur to plānojam izmantot tālāk. Tam mums tagad ir pielāgotas iekārtas. Arī tas ir jaunums, jo agrāk griezām un darījām visu ar rokām, tas prasīja laiku, un nāca miegs. Ziedos augt atstāju tikai vienu kaķumētru, kas nav garšīga. Bet bitēm patīk, smuki izskatās un der pušķiem.
– Kā šogad klājas persikiem? Sāk saprast mūsu klimatu? Aktinīdijas un citronliānas laikam labāk piemērojušās?
– Lielais persiks šovasar pilns ar pūkainajiem augļiem. Tā paēnā līgošanas ugunskurs trīs diennaktis dega. Šis eksemplārs labs sanācis, ir gudrs koks, jo pats nomet mazos auglīšus, zina, cik var panest, un lielākos atstāj. Tā vienmēr – mazie auglīši jānolasa, lielākie jāatstāj. Tāpat ar plūmēm, jo, kad būs lasīšanas laiks, man nebūs laika šķirot mazās un lielās. Persika koks pirms astoņiem gadiem iestādīts vienas vecās bumbieres paēnā. Redzot augļus, domāju – riktīgā štelle!
Nākamos persikus liku saulītes ielokā, bet tie ātri vien aizgāja ar vīrusiem. Pirms pieciem gadiem iestādījām jaunu rindu, tie arī praktiski visi ir nost. Cimperlīga augļu koku tauta. Laikam lielu aizvēju vajag. Taču līdzīgi arī plūmes izdomā katru gadu kādu iemeslu, lai neaugtu. Pagājušajā gadā uz to ziedēšanu bija slapjš, auksts, lietains, bites netika iekšā, pēc tam bija karsts – atkal nepatika, sabruka iekšā kaitēkļi, koks spēkus nesaņēma. Šogad, lai gan ziema bija gara un grūta, saņēmās, būs raža – gan agrās, gan vēlās plūmes.
Par aktinīdijām jeb kivi augļiem arī šogad milzīgs prieks. Viss vienās ogās, būs laba raža. Tās pārdodam svaigā veidā. Tukšumi ir vien tur, kur pagājušogad un vēl arī šogad lūza trīsdesmitgadīgie žogi, jo arī aktinīdijas Ragārēs aug no laika gala. Daļu žogu atjaunoju. Pagājušogad iestādīju arī asās aktinīdijas, jau pirmie ziedi ir. Nu jau atjaunojies vecais stādījums, tas būs vēl skaistāks nekā iepriekš. Ģimenē šis augs jau bijis no septiņdesmitajiem gadiem, ir audzēts klons Anda, un ražojis tas ir katru gadu ar retiem izņēmumiem, augot un vairojoties ir pieradis pie Latvijas klimata.
Tā ir savulaik Latvijā no Dienvidķīnas nākusi augļu ģints. Augs ir ideāli stādāms pie augstajiem žogiem. Saknēm jābūt ēnā, galiem saulē, bet ēnu var daļēji aizstāt, zemi pie saknēm mulčējot. Esmu pārliecinājies, ka krūmu mulčēšana ir simtprocentīga nepieciešamība. Mums viss ir zem biezas mulčas kārtas, tāpēc nav jālaista. Kad odziņas nāk gatavas, zem krūmiem paklāj agrotīklu un tas katru dienu piebirst pilns ar ogām. Tās ir zaļas un plānu miziņu, bet ar kivi raksturīgo aromātu un sēkliņu rakstu vidū.
– Tikpat populāras kā aktinīdijas ir jūsu citronliānas un avenes!
– Lielais aveņu lauks bija jādabū gatavs līdz jūnija beigām, tas arī izdevās. Kā robeža tam vienā malā jau desmit gadu smuki zied galegas – tās veido jaudīgu zemi. Avenes mums ir ļoti apmīļotas, vajadzēja apravēt, atsiet, lai var sākt laistīt un galu galā augs izaug garāks par mums pašiem, un var lasīt ogas. Jau pa ziemu pirmais, ko tās dabūja, bija pelni, kas sakrājās, apkopjot mežus. Kad tie iesūcās, vedām zirgu mēslus, tie ar jūnija ravēšanu tika papildus iestrādāti zemē. Sākot ravēt, vēl katrai vagai sabirdinājām virsū slieku humusa maisa apjomu. Tas patiesībā ir nepatīkamākais darbs, kas mums ir, – ravēt avenes.
Gandrīz desmit kubikmetru nezāļu izvedām uz komposta kaudzi! Izravētās atsējām pie mietiem, tos dzenam iekšā zemē katru gadu no jauna. Jā, pēdējos gados pa ziemu tos ņemam laukā, lai vieglāk var nopļaut, visu sasmalcināt un lauku apkopt. Tā var labi ar frēzi izbraukt pa virsu avenēm. Mietus rindu atsiešanai vajag, un avenēm jābūt atsietām, jo pabarotas tās izaug par garu, sakrīt. Ja ir atsietas – tik ej un vāc ogas. Tas ir mūsu ritms – ar visiem darbiem entos mēnešus iepriekš sagatavoties tam pēdējam brīdim.
Citronliānu arī cilvēki iemīļo arvien vairāk, sapratuši, ka tā paceļ enerģijas līmeni, izturību. Mēs sarkanās odziņas kaltējam – tas arī ir to senākais izmantošanas veids – un maļam pulverī, kas ir uz izķeršanu. Izmantojam arī tējā – jaunos dzinumus un lapas Rīta tējā. Starp citu, citronliānas aktīvā viela šizandrīns tiek iekļauta arī vairākos ārzemju enerģijas dzērienos kofeīna vietā. Ogu garšas buķete ir fantastiska – priedes rūgtums un sveķainums mijas ar citrona skābumu. Tā ir kultūra ar milzu potenciālu. Ja pa ogai apēd dienā, kad trūkst enerģijas, kad zems asinsspiediens, kļūst labāk. Un citronliāna ir arī dekoratīvs vīteņaugs – veidojas blīva siena.
– Ravēšana tātad ir nepatīkamākais darbs? Skatos, ka starp selerijām, mētrām tik skaistas atstarpes un nevienas nezāles. Kā to panākat?
– Visu saimniekošanas laiku esmu bijis riteņkapļu fans, jo nekas nevar būt labāks kā traktora nepieblietēta, pašā virspusē uzirdināta zeme ar nogrieztām nezālēm. Nav jātērē degviela un gaiss nepiesārņojas. Ar šo darbarīku panākamas tīras rindstarpas, var efektīvi saglabāt mitrumu. Kad atklāju gudros instrumentus ar mazajām frēzītēm, sapratu – iespējams izbraukt pat caur mazākajām rindiņām. Viens kapļveida rīks man zemi uzrušina un tā nomāc nezāles, otrs rīks iziet kā ar pirkstiņiem starp augiem un tā nogalina nezāles.
Ir arī vairāki naži, kas visu nogriež pie zemes virsas. Tie ir gudri instrumenti, tiesa, vajag muskuļus. Rīki der jebkam stādītam – pirmā gada piparmētrām, ārstniecības augiem, pētersīļiem, puraviem – un arī sētajām kultūrām – kliņģerītēm, pūķgalvēm –, taču tur pagaidām jāveic pirmā ravēšana. Re, meitene laukā plūkā no zemes mazo kosu, tā ir veselīga un forša nezāle, kas labi der tējai, kāpēc gan to mest ārā? Pēc tam iznīcināšu saknes.
– Vai arī šogad iekopi tā saukto indiāņu dārziņu? Tas pats labi izcīnās ar nezālēm, vai ne?
– Indiāņu dārziņš ir, tikai šogad to bija vēl grūtāk izveidot, jo ziema bija nebeidzama un pirmais piegājiens ar kukurūzas ielikšanu podiņos šogad bija garāks. Kukurūza ir, kabacis ir, pupas arī. Dienvidamerikā šāda tipa dārziņu veido sarežģītāk, viņi pat zivis fosforam ierok zemē zem stādiem. Es katru gadu mēģinu optimizēt mūsu apstrādes tehnoloģijām atbilstoši. Šogad sastādījās slīpumā, varēju viegli izbraukt un izravēt nezāles. Kad kabacis paaugas, tad nezāļu vairs nav, bet līdz tam brīdim jāparavē, lai kukurūzu ātrāk garāku dabūtu un pupai ir, kur pieķerties, lai augtu uz augšu. Pupas jāliek vēlāk, kad redzams, ka kukurūza jau tāda, ka pa to var vīties augšup. Ja kukurūza nav izaugusi, tad tā pupa paliek, pa zemi vārtīdamās.
Katru gadu ir izdevies labi kopā saaudzēt kukurūzu, pupiņas, gurķus un kabačus. Ir leģenda, ka tā to darījuši Amerikas indiāņi, kas to saucot arī par triju māsu dārzu. Un mācība ir tāda – uz kukurūzas vijas garās pupiņas, bet pa zemi rāpo ķirbji. Kukurūza dod balstu un pamatu pusdienām, pupiņas papildina un vēl piedevām atjauno zemi ar slāpekli, lai kukurūzai labāki augšanas apstākļi, bet ķirbji nosedz zemi, saglabājot mitrumu un neļaujot aizaugt ar nezālēm. Mums ar Elīnu ķirbji negaršo, tos pa gadiem esam aizvietojuši ar gurķiem un kabačiem. Šāds dārziņš sanāk labu labais, pupu pākstis arī galu galā viegli nošķinamas.
– Ko teiktu cilvēkam, kas no nulles izdomātu sākt veidot bioloģisko saimniecību? Vari nosaukt trīs plusus?
– Negaidīt supermilzīgo peļņu. Kļūdas maksā. Jo vairāk dari, jo vairāk maksā… Pirmais pluss – ja mums uzbrūk kādi kaitēkļi, atrodas trīs citi, kas tos apēd. Otrais – zeme ir tik veselīga, ka aug viss. Ir pilns ar sliekām. Trešais – gala produktā nav pesticīdu, un, skaties, kā gribi, nav arī pesticīdu noārdīšanās atliekvielu. Un tāpēc burkānam nav obligāti jābūt šķībam, vienkārši ir par to jāparūpējas.
– Zinu, ka pats labprāt brauc uz tirdziņiem, lai parunātos ar pircējiem. Ko cilvēki visvairāk prasa no Ragāru produkcijas?
– Neko neprasa, ierauga un ņem! Bet kopumā ir vairākas grupas. Ir tādi, kas nāk pēc konkrētas tējas, citi nāk pēc zaļā sāls, bet citi ņem visu, kas ir. Pasūtītāji arī ir dažādi – ir regulārie, kas ņem reizi nedēļā, kas reizi mēnesī, kas reizi gadā un daudz tēju un garšaugu maisījumus. Vīrusu dēļ atkal paredzu dīvainu ziemu, bet Ragārēs arvien varam justies fantastiski, dzīvojam dārzā svaigā gaisā un jebkurā laikā starp cilvēkiem, kas atnāk pastrādāt vai lasīt ogas, reālā distance ir 50 metri. Un galvenais – viss, ko gatavojam un piedāvājam, ir imūnsistēmu stiprinošs.
AUGI, KO JĀNIS IESAKA TĒJAI
PEONIJAS
Peoniju ziedlapiņas ir mūsu Vakara tējas vissvarīgākā sastāvdaļa – kopā ar vīgriezēm un apiņiem. Kādreiz ziedlapiņas no peoniju galvām plēsām, līdz radās ideja, ka var griezt.Tam vajadzīgas labas šķēres un pusplaucis zieds. Visu ziedu nevar kaltēt, sanāk pļeka vien. Ziedlapas pirms nonākšanas kaltē uz neilgu laiku tiek izklātas uz palagiem. Tā kā peoniju ziedi patīk ne tikai cilvēkiem, bet arī kukainīšiem, šo brīdi tie izmanto, lai dotos tālāk savās gaitās. Tie, kas nepaspēj, paliek uz palaga pēc ziedlapu noņemšanas.
ASINSZĀLE
Asinszāli vāc, kad ir pirmie pumpuri un tikko nāk vaļā pirmie ziedi, jo citādi kaltējot tā sanāk jau noziedējusi un veidojas neglīta tēja. Asinszāles Ragārēs sasējušās šur tur un netiek ravētas laukā. Arī raudene jāvāc, tiklīdz ziedi sāk vērties vaļā.
PLOSTBĀRDIS
Plostbārdis ir pļavas augs, kas zied tikai no rītiem. To nogriež, kamēr jauns. Lai ieviestu Ragārēs, sēklas speciāli ievāktas Aizkraukles pilskalnā. Tagad tas labi ieaudzies. Tā kā dabiskās pļavas ir modes trends, plostbārdis ir reģiona īpatnējais augs. No šādas galvas var jau ievākt sēklas un iebirdināt savā pļavā. Tāpat var darīt ar citiem pļavu augiem.
