Aiva: 4. maijā saņemot no Valsts prezidenta rokām Triju Zvaigžņu ordeni, jūs teicāt, ka Čikāgas piecīšu ziedu laiki jau pagājuši un tagad jums ir cita dzīve. Kāda ir šī cita dzīve?
Lorija: Ikdienā mana dzīve dalīta starp Rīgu un Ventspili. Rīgā es trešo sezonu strādāju ar Prezidiju konventa vīru kori, bet jau četrpadsmit gadu vadu Ventspils vīru kori. Tikko mums bija skaists koncerts Ventspilī – Laura Jēkabsone uzrakstījusi ļoti ventspilniecisku jaundarbu, kuram atradusi Ventspilī un apkārtnē pierakstītus dainu tekstus. Es biju pieaicinājusi arī savu Prezidiju konventa kori, un bija tāds stereoefekts, kad vieni dziedāja zāles dziļumā, otri priekšā. Beigās mēs muzicējām kopā ar Pērkonu – Juris Kulakovs pirms desmit gadiem uzrakstījis kantāti vīru korim un rokgrupai ar Veidenbauma tekstiem.
Vīru kori Latvijā vispār ir saudzējams retums. Kad jaunībā strādājāt skolā, netikāt galā ar puikām – kā jūs tiekat galā ar divu vīru koru vīriem?
Es nevaru lielīties, ka manos koros valda laba disciplīna. Reizēm gribas būt stingrākai, bet es saprotu, ka vīriem tā ir arī atpūta un izklaide. Reizēm es gribu strādāt, bet viņi vēl grib stāstīt anekdotes un nevar rimties. Tad nākas pacelt balsi. Bet es cenšos to nedarīt. Jo tie, kas nāk, ir zelta gabaliņi. Uz viņiem var paļauties.
Vēl es individuālās nodarbībās mācu dziedāt bērniem Ventspils Bērnu mūzikas skolā un Rīgā privātā mūzikas studijā Sanctus.
Tagad jūs pati vairs nedziedat?
Skatuve mīl jaunus cilvēkus. Un ir jāsaprot, kad jāiet prom. Es neesmu aizgājusi prom, tikai pamazām atkāpjos. Tagad man ir cits dzīves posms, diriģēju un bērnus mācu dziedāt.
Jūs Latvijā esat nodzīvojusi gandrīz 23 gadus. Vesels jauna cilvēka mūžs. Vai vēl jūtaties arī kā amerikāniete?
Pilnīgi noteikti. Amerika ir mana dzimtene, tur dzīvo manas māsas ar bērniem, mani vecāki. Tomēr šī saite ir izbalējusi. Kad es braucu ciemos, redzu, ka tur sabiedrība ir mainījusies un sašķēlusies, rasu attiecības pasliktinājušās, sevišķi – kopš Tramps ir prezidents.
Pirms četriem gadiem ieguvu Latvijas pilsonību, un tās man bija ļoti pacilātas emocijas. Pirms tam biju pastāvīgā iedzīvotāja ar visām tiesībām, bet nevarēju balsot. Dzīvojot te tik ilgi, gribas piedalīties vēlēšanās! Tagad mani ļoti uzlādē tas, ka varu piedalīties ar savu balsi.
Žēl, ka vēlētāju aktivitāte ir tik zema, sevišķi Eiroparlamenta vēlēšanās. Tajā tiek pieņemti lēmumi, kas reāli skar mūsu dzīvi.
Un nevar pukstēt par Eiropas regulām, ja nevaram spiest uz saviem deputātiem, lai mūsu vajadzības celtu gaismā.
Nekad neesat savu pārcelšanos nožēlojusi vai domājusi braukt projām?
Nekad neesmu to nopietni apsvērusi. Krīzes laikā divas reizes samazinājās ienākumi, un bija jādomā, kā tikt galā ar kredītiem. Bet man ļoti patīk tas, ko daru, un nav garantijas, ka es ar to varētu nodarboties citā valstī. Darbs ar kori nav tāds, kur tu vari teikt: es tagad kādus gadus pastrādāšu citur un tad nākšu atpakaļ!
Un tas ir arī kopējs lēmums. Ja vīrs vai sieva strādā ārzemēs, bet otrs paliek šeit, tas ir nevajadzīgs stress attiecībām.
Visu interviju lasiet žurnāla IEVA 22. maija numurā
Numurā lasi: