Satiekot Leilu, pirmajā brīdī bija pat jāapmulst – viņa šķiet gluži cits cilvēks, noteikti ne tā pati sieviete, kura bija redzama šova sērijā pirms pārvērtībām. Mainījusies ārēji un iekšēji. Ārējās pārvērtības viņai bijušas vajadzīgas, lai pārvērstos iekšēji, – nokārtotu rēķinus ar savu pagātni, piedotu gan senajiem pāridarītājiem, gan pati sev, pieņemtu sevi un beidzot justos laimīga. Pār Leilas dzīvi visu laiku melnu ēnu metusi bērnībā piedzīvotā seksuālā izmantošana. Un ar savu stāstu viņa grib dot drosmi citām, kuras piedzīvojušas ko līdzīgu, bet klusē.
Kas izbeidza bērnību
Leila nāk no Bauskas puses, bet nu jau daudzus gadus par mājām sauc Šveici, kur dzīvo mazā pilsētiņā kopā ar vīru itāli un trijiem bērniem – dēlu Džošua (16), meitām Šaniju (14) un Anabelli (11).
Bērnībā Leila dzīvoja laukos, ģimenē bija divi vecāki brāļi un viņa, jaunākā meitiņa, mīļi saukta par Peciņu. Ilgi tā bija laba bērnība. «Tas notika, kad man bija desmit gadu. Kā jau tas mēdz būt laukos, mājas durvis pie mums neslēdza. Tas vīrietis bija mūsu ģimenei labi pazīstams, un reiz, kad viņš vienkārši atnāca pie mums, tad tā kā caur spēlēšanos…,» Leilas balss aizlūst, un viņa uz brīdi noslēdzas sevī.
«Kad tev ir desmit gadu, tevi var viegli iespaidot, tu vispār nesaproti, kas notiek… Un tad bija arī citi gadījumi. Onkulis, kad biju aizbraukusi ciemos… Vispār bija trīs cilvēki, kuri bērnībā ir mani izmantojuši. Es nevienam to nestāstīju.
Baidījos, jo tie vīrieši man bija teikuši: ja tu kaut ko stāstīsi citiem, es teikšu, ka tā ir tava vaina.
Es kā muļķīte ticēju. Man bija bail, bija šausmīgs kauns, jutos netīra. Gāju uz skolu un domāju: bet kā ir citiem – vai tiešām arī citām meitenēm ir tāda dzīve? Es arī nemācēju pretoties un nespēju par kliegt un saukt pēc palīdzības. Kad sāku saprast, ka tas ir slikti, naktīs raudāju, bieži uzdevu Dievam jautājumu: ko es tādu esmu izdarījusī savos 10, 12 vai 13 gados – par ko man tas? Lūdzu, lai tas viss beidzas.
Vecākiem neko neteicu, jo bija bail, ka man neticēs. Sākumā bērnībā cēlu fantāzijas pilis par to, kāda man būs nākotne, bet pēc tam sāku domāt, kā visi uz mani rādīs ar pirkstu un smiesies,» atceras Leila. Neviens arī viņas pārdzīvojumus nepamanīja. Iespējams, tāpēc, ka ģimenē notika nelaime – kad Leilai bija 12 gadu, traģiski gāja bojā viņas tēvs.
«Skolā droši vien domāja, ka bēdājos par tēvu. Un es tiešām arī ļoti skumu. Man tēvs bija stiprs vīrietis ar stipru raksturu, viņš bieži teica, ka izaudzinās no mums kārtīgus cilvēkus.
Un tēvs man arī likās visskaistākais vīrietis pasaulē – tumsnējs, visu laiku saulē strādājis.
Viņu nobrauca mašīna. Turpat laukos uz ceļa, kur tēvs stopēja, lai aizņemtos benzīnu, jo tas bija beidzies. Nezinu, kāpēc auto viņam uzbrauca – varēja taču apbraukt, vietas tur pietika.
Pagājuši jau 27 gadi, kopš tēva nav. Četrus gadus ļoti raudāju, domās lūdzos, lai tēvs man parādās vismaz sapnī vai dod zīmi, ka kaut kur vēl ir. Pāris reižu viņu arī redzēju sapnī, un tad bija tāds atvieglojums! Sākumā glabāju tēva kreklus, lai sajustu viņa smaržu. Ar gadiem aizmirstas pat izskats, labi, ka ir bildīte.»
Kad viss vienalga
Leila paaugās, un seksuālā izmantošana beidzās, bet visa tālākā dzīve savērpās diezgan bezmērķīga, bez kārtīgas izglītības, ar juceklīgām attiecībām. «Man bija sajūta, ka nav jau ko zaudēt, viss bija vienalga. Esmu par to daudz domājusi – nevainība ir kaut kas tik ļoti skaists, es to būtu taupījusi ilgi. Bet man to atņēma 10 gadu vecumā.
Mana pirmā mīlestība bija briesmīga. Man bija 14 gadu, biju dumpiniece, nevienu neklausīju, gribēju tikt projām no mājām, un man izveidojās attiecības ar vecāku puisi, viņam bija 18. Atbrauca dzīvot pie tēva no Rīgas. Iemīlējos viņā, bet viņš bija dzērājs. Un sāka pret mani pacelt roku. Atceros, vienreiz gribēju viņu aizkavēt, lai nebrauc projām, jo zināju, ka tur atkal piedzersies. Tad viņš man ar dūri trīsreiz iedeva pa galvu tā, ka viss nokrakšķēja. Es kā muļķīte pēc tam tāpat paijāju viņa galvu. Akla mīlestība. Sevi biju nostādījusi tā, ka vīrietis ar mani var darīt, ko grib. Bija vajadzīgs laiks, lai es atjēgtos un viņu pamestu. Bet pēc tam atkal pieļāvu tādas pašas kļūdas.»
Pēc kāda laika Leila iepazinās ar citu puisi – romantiķi un labu cilvēku. Jau pēc trim mēnešiem viņš zvanīja Leilas mammai un lūdza meitas roku. Leila apprecējās, bet nejutās savā ādā. Abi ļoti drīz izšķīrās, un tagad Leila domā, ka pēc bērnībā piedzīvotā nav bijusi gatava attiecībām ar labu vīrieti.
To viņai teikusi arī psiholoģe – ka pēc visa, kas noticis, Leila pati meklējusi vardarbīgus vīriešus.
Viss šķitis tāds bezjēdzīgs, un Leila devusies līdzi draudzenei uz Šveici. Tur strādājusi par auklīti, par viesmīli. Pēc kāda laika apprecējusies. Ar bērna ieņemšanu īsti nav veicies, tāpēc ginekoloģe viņai izrakstījusi hormonu preparātus. Leila uzskata, ka tas noticis diezgan pavirši – bez analīzēm, neiedziļinoties –, varbūt vienkārši neņēma nopietni Austrumeiropas meiteni. Tad pieteicās bērniņš, bet, kad Leila ar vīru bija atbraukusi ciemos uz Latviju pie mammas, sākās asiņošana un notika spontānais aborts.
Pēc trim dienām, Kad Leila atgriezusies Šveicē, aizgājusi pie ārsta, bet tur gaidīja pārsteigums – viena sirsniņa vēl pukstējusi! Zaudēts bija dēla dvīnis. Patiesībā Leilai šķiet, ka bijuši pat trīs embriji, un viņa vēl šodien uzdod sev jautājumu – zaudējusi vienu vai trīs bērniņus? Dēliņš piedzima ar ķeizargriezienu. Klāt nāca vēl citi pārdzīvojumi – iespējams, pavirši izrakstīto hormonu dēļ Leilai, laikā, kad ēdināja mazuli ar krūti, padusēs izauga kaut kas, par ko viņa ļoti kaunējās, – divi lieli, sāpīgi izciļņi, piena dziedzeri, pilni ar pienu, kā vēl divas krūtis. Tie pēc tam atauga katrā grūtniecībā.
Arī attiecībās negāja labi. Dēls vēl bija pavisam mazs, kad Leila atkal izšķīrās un satika savu tagadējo vīru Stefano. Tas sācies ļoti romantiski – Stefano karaokē ļoti izjusti dziedājis dziesmu Zilā roze, un Leilai tas trāpījis kā zibens spēriens – šī dziesma viņai ir tik mīļa, ka sev pat uztetovējusi zilo rozi. Varbūt zilā roze pat simbolizē Leilu pašu – vēsa un atturīga.
Rūgtums un neapmierinātība
Attiecībās ar Stefano Leila drīz jau gaidīja bērniņu. Vispirms bija sāpīga vilšanās – ārpusdzemdes grūtniecība. Pēc tam atkal grūtniecība, un – par laimi – viss labi, un piedzima meita. Tad atkal jaunas cerības un atkal ārpusdzemdes grūtniecība. Un visbeidzot vēl viena meitiņa. Pēc tam Leila izlēma, ka vairāk bērnu viņai nebūs. Atlika tikai audzināt bērnus un būt laimīgai. Bet viss sagriezās greizi.
«Es nezinu, kāpēc, bet beidzamajos gados ļoti bieži sāku atcerēties to, ko piedzīvoju bērnībā. Vīrs teica: tu vienmēr esi tik neapmierināta un skābu seju, vispār nevelti man uzmanību.
Pēc jaunākās meitiņas piedzimšanas man krūtis kļuva tik plānas, ka es sevi vairs neuzskatīju par sievieti un vīru vairs nelaidu sev klāt.
Nemitīgi čīkstēju par savu dzīvi un dzīvoju kā tāds robotiņš – uztaisīt ēst, sakārtot māju, aizvest bērnus uz skolu un bērnudārzu… Vakarā apsēžos pie vakariņu galda – un neko negribu,» Leila atceras.
«Sapratu, ka neesmu tikusi pāri bērnībā pārdzīvotajam, tāpēc sāpes atgriežas un ir vēl trakākas nekā tolaik. Slēpjot un klusējot jau netiek pāri sāpēm – tas ir tāpat kā ar daudzām zālēm, ar kurām slimību neizārstē, bet uz kādu laiku noslēp. Tā bija ar mani, es vienkārši staigāju tādā kā maskā. Tā nebiju es. Un tad vēl sākas kovids, karantīna… Man arī tuvojās 40 gadu vecums, un es sapratu, ka pienācis laiks beidzot kaut ko darīt pašai sevis dēļ. Tad ieraudzīju šova anketu, un vārdi jauna dzīve mani tā uzrunāja! Anketu aizpildīju, pat nedomājot, kā tikšu uz Latviju, jo tobrīd robežas kovida dēļ vēl bija slēgtas. Vīrs mani atbalstīja, viņš arī ļoti grib, lai es sāku smaidīt.
Apzinājos arī, ka būs jābrauc projām no ģimenes, bet es to pieņēmu,» stāsta Leila. Un piebilst, ka iecerējusi uzrakstīt grāmatu – par bērnībā notikušo un par savu dzīvi: «Gribēju to izdarīt jau sen, bet kaut kā biju šai iecerei atmetusi ar roku – dzima bērni, nebija laika. Bet tagad atkal esmu sākusi domāt par grāmatu. Uzskatu, ka par šīm lietām ir jārunā – ne tikai sevis, bet arī citu sieviešu dēļ, un ir taču arī vīrieši, kas piedzīvojuši seksuālu izmantošanu.»
Visa drebēju un trīcēju
Viegli nebija: «Šova atlasē trīcēju un iekšēji visa drebēju, likās, ka manī kāda balss saka: ej projām – ko tu te dari, tu neko nevari! Visgrūtākais bija pateikt, ka esmu bērnībā seksuāli izmantota. Kad sāku par to runāt, vienā brīdī man bija jāsaka: nē, es vairs nevaru! Bet par to ir jārunā! Pirms tam to zināja tikai mans vīrs, labākā draudzene un mamma, vēl arī daži paziņas ārzemēs,» stāsta Leila.
Savā šova atlases kārtā viņa uzvarēja, un Leilai tika veiktas vairākas operācijas. «Esmu laimīga. Eju garām skatlogam un jūtos skaista sieviete,» viņa atzīst. Bet liekas, ka tas iekustinājis arī kaut ko daudz lielāku. Pieņemti svarīgi lēmumi un atziņas par savu dzīvi un attiecībām. Tie mēneši vienatnē bez ģimenes brīžiem bijuši skumji, tomēr ļoti vērtīgi.
Leila krustām šķērsām izdomājusies par savu dzīvi, sapratusi daudzas lietas savās attiecībās ar vīru un daudz ko centusies mainīt pati sevī: «Mēs abi ar vīru esam daudz ar sevi strādājuši, arī viņš ir ļoti mainījies. Vīrietis spēj mainīties! Uz labu.
Un es mācos izrunāt visu, kas man iekšā, – kopš desmit gadu vecuma visu biju krājusi sevī, un tad kādā brīdī tas sprāgst kā bumba…
Vīrs un bērni mani atbalsta. Līdz šim viņš vienīgais zināja, kā es jūtos, un ticēja, ka manī mīt laimīga sieviete, kas pilna ar mīlestību, lai gan to neizrāda un aizvien dziļāk grimst depresijā. Tagad vīrs saka, ka iekšēji esmu mainījusies par 180 grādiem, ka no manis izstaro laime. Es tiešām smaidu un esmu mierīga.»
Vasarā meitas uz kādu laiku bija atbraukušas padzīvot pie mammas, bet tagad Leila ļoti sailgojusies pēc ģimenes! «Es jau redzu, ka vīrs lūst, jo nevar vairs bez manis,» viņa nopūšas. Šonedēļ Leila dodas uz mājām. Vīrs to zina, bet meitām mammas ierašanās iecerēta kā pārsteigums! Ko tālāk? «Tagad meklēšu darbu. Kovida dēļ tas nebūs viegli. Ja neizdosies, pagaidīsim, lai meita pabeidz 9. klasi, un pēc tam varbūt pārcelsimies uz Latviju, nopirksim te mājiņu – esam ar vīru jau par to runājuši.»
Kā piedot?
Taču arī pēc ārējām pārvērtībām nebija viegli tikt galā ar seno pāridarījumu – tas urdīja un urdīja. Bet Leila jaunu dzīvi gribēja sākt bez tā smaguma, kas visu laiku gulēja kaut kur dziļumos un joprojām reizēm lika justies vainīgai un netīrai par to, kas noticis bērnībā. Leila daudz par to domāja, bet risinājums nenāca. «Sākumā nebiju gatava piedot. Neesmu atriebīga un zināju, ka liktenis viņus kaut kā sodīs. Tā notika arī ar cilvēku, kurš nobrauca manu tēvu, – pēc desmit gadiem ar viņu pašu notika kaut kas līdzīgs. Negribējās tikai, lai ciestu šo cilvēku ģimene (viņi ir precēti un ar bērniem), kas taču ne pie kā nav vainīgi.»
Pēdējo punktu pielikusi kāda liktenīga saruna. Rīgā, braucot taksometrā, Leila sākusi runāties ar taksistu – runājuši arī par piedošanu, un Leila jautājusi: kā es varu piedot, ja man ir tik ļoti nodarīts pāri? Un sarunbiedrs teicis: «Tu jau sev nodari pāri ar to, ka nepiedod.
Tas nav jādara personiski, vari vienatnē apsēsties, padomāt par to un iekšēji no sirds piedot to, kas tev nodarīts.
Pamēģini piedot un skaties, kas notiks pēc dažām dienām.» Un Leila pamēģināja.
Jau pēc dažām dienām viņa Rīgā uz ielas satikusi vienu no senajiem pāridarītājiem. Viņš pats sācis sarunu, no kuras Leila sapratusi – kādreizējie notikumi viņam visu mūžu guļ uz sirds kā nasta. «Domāju, ka līdzīgi ir arī abiem pārējiem, kas man nodarīja pāri. Un sapratu, ka varu viņiem piedot. Tam, kurš atnāca, pateicu acīs: es tev piedodu. Un pēc tam man palika tā mierīgi un viegli. Jūtos tā, it kā būtu uzziedējusi. Jūtos sevi atbrīvojusi no tās nastas, ko vilku.»