Samtainā balss
Viņa piedzima pavsarī, bet aizgāja no šīs pasaules aukstā janvāra dienā – tikai 55 gadu vecumā. Jaunā Rīgas teātra aktrise Maija Apine – jūtīga, ļoti cilvēciska, ikvienā lomā iedziļinājās līdz kaulam. Viņas dzīvību 2017. gadā idzēsa ļauna slimība. Daudziem uz mūžu atmiņā palikusi Maijas zemā, dziļā un samtainā balss. Kolēģi sacīja – Maija bija brīnišķīgs, gudrs un ar lielisku humora izjūtu apveltīts cilvēks. Taču vienlaikus viņa bija arī neizdibināmi dziļa, neaizsniedzama un vienpate. Aktrises talanta pazinēji viņai piedēvēja īpašu maģiskumu, eleganci un savdabīgumu.
Laikabiedri Maiju Apini atceras ne tikai kā Jaunā Rīgas teātra aktrisi, bet arī kā 90. gados likvidētā Jaunatnes teātra aktrisi. Vēl tagad daudziem atmiņā ir Apines tēlojums šī teātra vadītāja režisora Ādolfa Šapiro izrādēs «Trešās impērijas bailes un posts», «Sniegotie kalni», «Dzīvais ūdens». Jaunā Rīgas teātra skatītājiem Maija saistās ar lomām izrādēs «Arkādija», «Margarēta», «Latviešu stāsti», «Revidents» un citās.
Televīzijas skatītāji aktrisi atcerēsies kā Enijas māti un Mirgas vecmāmiņu no slavenās LTV daudzsēriju videofilmas «Likteņa līdumnieki»
, bet kinomīļi – no filmām «Viktorija», «Labās rokas», «Baiga vasara» un citi. Aktrise bija arī talantīga režisore, sacerēja dziesmas, dziedāja un muzicēja dažādos projektos.
Dīva no Šapiro kursa
Aktrises vīrs un meitas Almas tēvs Igors Ziemelis bija aktieris no tā paša Šapiro kursa. Viņas kursabiedru vidū ir daudz talantīgu cilvēku, arī tagadējais Dailes teātra direktors Juris Žagars. Pēc Maijas nāves viņš žurnālam «Privātā Dzīve» sacīja – Maiju zināmā mērā varēja pieskaitīt pie aizejošās paaudzes, jo viņa bija viena no retajiem māksliniekiem intelektuāļiem.
«Viņa jau studiju laikos ļoti atšķīrās. Jau tad viņa bija absolūta zvaigzne.
Arī Jaunatnes teātrī pie Šapiro viņa bija prīma, un Šapiro viņu kā aktrisi ļoti mīlēja. Maija vienmēr dzīvoja ārpus standartiem. Savdabīgu, īpatnēju savu dzīvi. Viņa maz pievērsa uzmanību tam, ko par viņu runā apkārt, principiāli ieturot savu konsekvento kursu, neieejot nekādos kompromisos,» atcerējās Žagars. «Maija bija kristāltīrs cilvēks, nevaru atcerēties viņai nevienu reizēm aktieriem piemītošu sliktu rakstura īpašību – nenovīdību pret cita panākumiem vai patmīlību. Vienmēr runājām, ka jāuztaisa kāds kopējs projekts, jo kopš Šapiro laikiem nevienā projektā kopā nepiedalījāmies. Un vienmēr – te es, te viņa – bijām aizņemti…»
Žurnālists un grāmatu autors Ivars Kleins savā grāmatā «Iemiesošanās» Maijai Apinei veltīja veselu nodaļu un raksturoja viņu kā aktrisi ar savu sūtību, viengabalainu būtību un atbildību par savu darbu Dieva priekšā. «Gribi negribi, jāatzīst, ka cilvēkam Maijas Apines garīgās attīstības stadijā aktrises profesija nav pats labākais zieds, kurā nolaisties un vākt ziedputekšņus, jo tie var izrādīties par smagu viņas lidojuma trajektorijā,» atzina viņš.