Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņš nāk man pretī pa Dzirnavu ielu liels, mazmazlietiņ salīcis plecos un melnās saulesbrillēs, no kurām arī pustumšajā kafejnīcā nešķiras visu sarunas laiku.
Manās acīs Varis Brasla liekams latviešu kino zelta plauktiņā. Kura no mums kādreiz nav pajokojusi parbankratu no Ezera sonātes vai Emīla ķibelēm? Viņš ir režisors arī filmām Aija un Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku, otrais režisors filmām Elpojiet dziļi, Ceplis, Vīrietis labākajos gados un citām. Un vēl Valmieras teātra režisors! Taču filma Vectēvs, kas bīstamāks par datoru Varim atnākusi pēc garas pauzes.
– Ko jums nozīmē tas, ka varējāt ķerties pie šīs filmas uzņemšanas?
– Dažādu apstākļu – gan kinouzņemšanas sistēmas, gan naudas aprites – dēļ kopš manas iepriekšējās filmas pagājuši četrpadsmit gadi. Bet ar kino jau saindējas. Tāpēc biju ļoti gandarīts, ka atkal parādījās iespēja uzņemt filmu.
Tie gadi bez filmēšanas jau nebija tik viegli. Es reiz pajautāju operatoram Mikam Zvirbulim, kurš arī ilgi nebija ticis pie kameras :«Ko tu tāds skābs?» Viņš teica :«Vari, es katru nakti stāvu pie kameras!»
– Jūsu bērnu filmas man patīk ar to, ka tajās ir dziļums. Ar ko atšķiras bērnu un pieaugušo filmu uzņemšana?
– Tā ir tā pati aktierfilma, tikai prasa lielāku pašdisciplīnu, jo tu visu laiku esi zem palielināmā stikla. Bērns visu redz un dzird, un analizē. Atliks man kādreiz ēdnīcā nenolikt savus traukus, un nākamajā dienā es nevarēšu teikt – Jānīt, noliec, lūdzu, tos traukus! Tā ir tāda smalka lieta. Un, ja neiegūst cilvēcisku uzticību – pat ar četrgadnieku –, tad nekas nevar iznākt.
Arī darbadiena ar bērniem nebeidzas ar dienas pēdējo Stop komandu. Pēc tam vēl daudz kas turpinās.
Vienmēr atceros epizodi, kad Kuldīgā filmējām Emīla nedarbus un dzīvojām viesnīcā Kursa. Beidzās filmēšana, un es savā numuriņā skatījos televizoru, bet abi žipčiki bija klāt, mazā Ida un Emīls. «Ko tu dari?» Skatos televizoru. Tur bija par notikumiem Čīlē, un trāpījās kadrs ar nošautiem cilvēkiem. Un tad nāca jautājums: «Varonkul, kas ir nāve?» Un melot nedrīkst. Es nezinu, kas ir nāve. Bet jāatbild ir noteikti. Vectēva vasara gan bija citāda, jo bērni dzīvoja citur.
– Kādi bija jūsu paša vectēvi? Viens jums bija poļu izcelsmes…
– Tēta tēvs ar poļu uzvārdu Bredovskis dzīvoja Kuldīgas pusē, viņam bija lielas mājas. Es viņu dzīvu neatceros, biju pārāk mazs. Viņam bijis sarežģīts raksturs un lielas ūsas. Labs saimnieks. Bet tāds uzstājīgs.
Arī mans tētis krita nežēlastībā, kad nepaņēma par sievu kaimiņu saimniekmeitu Trīni vai Minnu, bet aizbrauca uz Liepāju mācīties un apprecēja manu mammīti.
Otrs vectēvs, manas mammītes tētis, sākumā bija muižā kučieris, bet pēc tam strādāja Liepājā drāšu fabrikā. Viņam bija zirdziņš un māja Liepājas pievārtē. Es viņu labi atceros, liels būdīgs vīrs, nomira 90 gadu vecumā, kā latvieši saka – pie galda ar karoti rokās. Strādīgs, stiprs, zemes cilvēks. Liels ērgļa deguns. Pats taisīja tabaku. Daudz bērnu. Noprecēja sieviņu, kas strauji nomira, tad noprecēja viņas māsu, tā bija mana vecāmamma un mammītes mamma. Tā savukārt, šiverēdama pa dārzu, dabūja tetānusa vīrusu un nomira. Beigās viņš pa kārtai bija apglabājis trīs māsas.
Mans tētis Liepājā konservatorijā iepazinās ar manu mammu, kas nebija saimniekmeita, bet špidrilka, kas dziedāja un dancāja. Brauca savam tētim teikt, ka kāzas būs tad un tikos Liepājā. Zemes gāja pa gaisu! Poļu asinis.
Tad mans mammītes tēvs savā Liepājas namiņā bija uzrīkojis riktīgas kāzas uz trim dienām.
Un otrā dienā visi dzird zvārguļus – arī vecais Bredovskis, tēta tēvs, brauc ar izpušķotu pajūgu! Vectēvi man abi bija ar raksturiem.
Taču mans tētis nomainīja uzvārdu. Es esmu piedzimis Bredovskis un vienu gadu nodzīvoju ar tādu uzvārdu. Bet mans tētis toreiz strādāja Latvijas radio, un tas bija laiks, kad uzvārdus ļoti latviskoja, īpaši, ja tie kaut kur publiski parādījās. Vēl tētim bija kāds man nezināms konflikts ar savu tēvu. Tad viņš paņēma savas mammas meitas uzvārdu – Brasla.
– Toties jūsu bērnība pagāja teātra aizkulisēs?
– Es vienkārši citu vidi nepazinu. Mājās vecākiem katrs trešais vārds bija saistīts ar teātri. Nāca teātra ļaudis. Šaura pasaulīte, un tajā es biju.
Pēc kara mans tētis Žanis Brasla bija galvenais režisors Jelgavas, pēc tam Liepājas teātrī, vēlāk viņu pārcēla uz Rīgu, tur viņš pastrādāja arī kinostudijā pie dublāžām. Mammīte Valija Brasla arī aizgāja strādāt kinostudijā par asistenti.
– Vecāki bija priecīgi, kad aizgājāt viņu pēdās?
– Tētis to nepieredzēja. Viņš aizgāja, kad es sāku mācīties vidusskolā. Infarkts. No rīta pamodās un jutās slikti, bet vakarā viss bija beidzies. 46 gadu vecumā. Tēvs bija izgājis karu, un arī tas pēckara laiks viņam nebija viegls. Tēva cilvēciskais, vīrišķīgais un profesionālais uzplaukums bija pirms kara. Viņš strādāja profesijā, bija jauna, smuka sieviņa, piedzima bērns.
Un tad viņam, tādam cilvēkam, kurš nebija ticies ar ļaunumu un varmācību, nāca pāri melnais zābaks.
Pēc tam, es domāju, viņam iekšā šausmīgi rakās tas tārps. Tas viņu saēda.
Atceros, bija pie viņa atbraucis draugs no Liepājas, dzeja, sarunas līdz pieciem rītā. Bet sešos no rīta zvana: «Biedri Brasla, teātris deg!» Uz skatuves jau uzbūvētas dekorācijas tēta izrādei Mērnieku laiki. Dekorācijas apdegušas, bet ir Staļina konstitūcijas diena un pavēle no augšas: izrādei jānotiek! Mēs ar mammīti aizgājām, izrāde kavējās par stundu, deguma smaka, bet izrāde notiek. Tādi laiki.
Iekšēji jūtīgāku cilvēku tādas lietas agri vai vēlu pļauj.
Mammītei tēta aiziešana bija dubults slogs, jo puikam tētis ir ļoti svarīgs. Līdz ar to mans viedoklis tika ļoti uzklausīts. Arī tad, kad pateicu, ka gribu braukt uz Krieviju mācīties. Bija jau nežēlīgi atstāt mammu vienu, bet viņai bija darbs, kas viņai patika. Mamma ļoti palīdzēja arī materiāli, jo stipendija institūtā nebija liela.
Tajā gadā Latvijā konservatorijā režisorus neuzņēma, tāpēc es braucu uz Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu. Konkurss bija tiešām liels, un tā bija zināma avantūra. Skolā man ar krievu valodu gāja ļoti grūti, es vispār uz valodām esmu pilnīgs kretīns. Skolu beidzot, mani izvilka uz trijnieku. Pēc tam mans klases audzinātājs krievu valodas pasniedzējam bija izstāstījis, ka es braucu studēt uz Ļeņingradu. Viņš bija pārprasījis: «Uz kurieni?!»
– Jūsu mamma ilgi strādāja kinostudijā. Ko viņa teica par jūsu filmām? Un par apbalvojumiem, par Lielajiem Kristapiem?
– Mamma bija ļoti askētiska vērtējumos, bet viņai noteikti bija gandarījums.
Viņa bija kinostudijā nostrādājusi ilgus gadus. Mammīte pati aizgāja no darba, viņu neviens neatlaida, jo viņa bija veca kinostudijas mēbele un labi strādāja. Bet pienāca štatu samazināšana, tur bija kolēģītes jaunās mammiņas, mammīte jau bija jau pensijā, un viņa teica :«Kā es tur sēdēšu, kad citas paliks bez darba!»
Bet viņa pie tā rata bija pieradusi, un bez darba viss sāka iet uz leju. Taisni tajā laikā Emīla nedarbi dabūja Kristapu. Mamma gultā sēdēja, es rādu un stāstu. «Jā, dēliņ, jā.» «Tu nemaz nepriecājies?» «Es priecājos, dēliņ.» Taču viņai jau bija atnācis tāds dzīves nogurums un kaut kas pazudis no dzīves garšas.
Tie apbalvojumi ir tikai grabuļi – ka tāds un tāds dabūjis tik un tik Oskaru vai tik un tik Grammy!
– Ļeņingrada bija arī tā vieta, kur jūs satikāt savu nākamo sievu Vizmu Kalmi?
– Jā, mēs satikāmies teātra institūtā. Es jau beidzu, bet viņa mācījās pirmajos kursos. Vizma pēc vidusskolas divus gadus strādāja Nacionālajā teātrī un tikai tad aizbrauca uz Ļeņingradu, bet es aizbraucu uzreiz no skolas beņķa. Tur mācījās vēl dažas latviešu meitenes, kas bija uzzinājušas, ka režijas fakultāti beidz viens latvietis, un Vizmai bija dots uzdevums pasniegt man puķītes.
Pēc tam Vizma vēl mācījās Ļeņingradā, es sāku vandīties pa Latviju, Valmieras teātrī gatavoju diploma izrādes. Mēs vēl satikāmies vasarā, bet kādu laiku katram bija savas takas, kamēr satikāmies otrreiz.
Vizma jau bija vienreiz paguvusi apprecēties. Un tas, ka es neapprecējos, nenozīmē, ka es dzīvoju mūka dzīvi.
Tagad mēs esam gandrīz 50 gadus kopā, apprecējāmies 1957. gadā. Bet tad ir jābūt nezin kādiem paradīzes cilvēkiem, lai varētu visus tos gadus dudināt bez nevienas domstarpības.
– Kā tik ilgi var noturēties kopā? Ar visu to, ka jums abiem ir radoša vide apkārt, kas nav tie visideālākie apstākļi laulībai?
– Tās cilvēciskās vērtības jau pa īstam parādās tad, kad tas jaunības vētru un dziņu laiks ir garām. Profesija jau arī vieno. Un ļoti svarīgi, kad mājās var parunāt ne tikai par to, kādu maizīti pirksim vakariņām.
Mums tāda sava ligzdiņa nav nemaz ilgi. Es pie sava dzīvokļa tiku tikai 40 gadu vecumā, līdz tam man Rīgā bija kopējs dzīvoklītis ar mammu, bet Vizmai istabiņa Valmierā. Tādi laiki bija. Turklāt darba apstākļi – viens tur, otrs tur.
Es domāju, ka ļoti būtiski, lai otrs cilvēks negribētu tevi turēt stingros grožos.
Tā individuālā brīvības apziņa man ir ļoti būtiska. Ja suni liek pie ķēdes, tad, ticis vaļā, viņš aizskries.
– Vēl jau jūsu sieva ir saņēmusi speciālbalvu par brīnišķīgu humora izjūtu!
– Tā ir mana pārliecība – kad slēdz laulības līgumu un atrunā mantas stāvokli un citas lietas, tad ļoti būtisks punkts ir humora izjūta.
– Vizma ir Valmieras teātra aktrise. Kāpēc jūs savai sievai nedodat galvenās lomas?
– Tā ir sāpīga lieta. Kad bija kāda loma teātrī vai kino, kas bija Vizmai piemērota, tad es viņai to devu. Bet citādi tā ir sarežģīta situācija, kad ansamblī ir sieva, kura spēlē galveno lomu.
– Savulaik jūs esat bijis dendijs? Sieva jūs pirmoreiz ieraudzīja rūtainā žaketē pa kāpnēm nākam.
– Nu varbūt jaunībā! Tīņa vecumā kājās porgas un mati ar breolīnu, un dzeltena šalle. Bet tagad nē, tagad uz tā pamata mums ar sievu ir diezgan daudz domstarpību, viņa domā, ka es pārāk maz uzmanības pievēršu savam izskatam.
– Jūsu lielā vājība ir pīpēšana. Vai ir bijušas arī kādas citas?
– Bohēma prasīja savu laiku, bet tas ir pagājis. Smukas meitenes patīk visiem normāliem cilvēkiem. Laba mūzika patīk visiem normāliem cilvēkiem. Makšķerēšana. Ar to mans tētis mani saindēja.
Bet, kad esmu ilgāk prom pie dabas, tad kaut kas rauj atpakaļ pie tiem trokšņiem, putekļiem un kafijas.
Tagad ar kapitālismu ir panīkusi bohēma labā nozīmē. «Nevaru, nevaru, jāiet, darbs!» Daudz kas kļuvis pārāk racionāls. Kaut kas zudis no tās labās bohēmas.
Kādreiz ļoti populārs bija Andžeja Vajdas aktieris Zbigņevs Cibuļskis. Es biju režisora asistents Noktirnē, kur spēlēja poļu aktrise Pola Raksa, jauna un skaista tajā laikā. Mēs par daudz ko runājām, un viņa teātrī bija strādājusi kopā ar Cibuļski.
Pola raksturoja, ka viņš ir nenormāli atvērts pret cilvēkiem. Ļoti maz lasījis grāmatas, bet savu aktiera izglītību ieguvis caur sarunām. Ar visiem līmeņiem – dzelzceļnieks, sētnieks, palaistuve… Un arī daļēji bohēmā. Ja bohēma nepārkāpj robežas, tad cilvēki ļoti atveras. Tas ļoti sacementē un ļauj saglabāt vienotu garu. Jo šodienas kapitālisma apstākļi to zvērīgi sagrauj – ar cilvēku aizņemtību, ar naudas varu, ar konkurenci. Kapitālisms dzen cilvēkus pa pieciem darbiem. Bet vecos laikus es negribētu atpakaļ ne sekundi.
– Jūs pieminējāt poļu aktrisi. Taču jums pašam jaunībā bija mīlasstāsts ar meiteni no Čehijas. Kas jūs izšķīra?
– Teātra institūtā mācījās divas čehu meitenes, viena teātra zinātniece un otra režisore. Tajā laikā Polijā un toreizējā Čehoslovākijā važas tomēr bija savādākas un domāšana cita, tāpēc mums bija ļoti interesantas sarunas. Ne jau tikai, bijām jauni cilvēki, un tas bija skaists brīdis manā mūžā.
Biju gatavs braukt projām pie viņas. Taču tolaik aizbraukt projām nozīmēja – sveiki! Atpakaļ vairs netiktu. Vismaz ne tik viegli.
Es nevaru dzīvi uz visiem laikiem iedomāties bez savas zemes. Es par to ļoti daudz un gari domāju.
Kad visas robežas bija ciet, es, pateicoties Emīla nedarbiem, nokļuvu uz pāris nedēļām Zviedrijā. Tur mūs aizveda uz Ēlandes salu, kur dzīvoja arī latvieši, kas tur nokļuvuši kara laikā. Jau veci cilvēki. Viņi izvairījās no kontaktiem ar mums. Tad es aizgāju uz salas galu un ūdens malā domāju – tepat pāri 300 kilometrus tālāk ir Latvija. Ūdens, kurā es te skaloju rokas, varbūt aizskalosies uz turieni. Bet tie cilvēki uz turieni tikt nevar. Tā ir šausmīga izjūta.
– Tomēr lēmums jums bija grūts. Jūs zināt, kas ar šo sievieti notika tālāk?
– Pirmkārt, viņa, kad atbrauca uz Ļeņingradu, jau bija precējusies. Tas arī bija zināms šķērslis, bet ne galvenais. Viņas vīrs bija viena teātra vadītājs, viņa pati teātra zinātniece. Vēlāk viņa laida pasaulē divus bērniņus, bet pirms gadiem desmit pati nomira ar vēzi.
– Jūs veidojat brīnišķīgas bērnu filmas. Bet savu bērniņu jūs ar Vizmu pazaudējāt priekšlaicīgās dzemdībās. Kā jūs toreiz tikāt tam pāri?
– Dzīvē mēdz būt arī tā, ka kāda prieka vai kāda dramatiska notikuma apjomu apjēdz tikai pēc laika. Sākumā viss ir jēls un sāpīgs, bet to lielāko notikuma nozīmi tu saproti pēc tam. Tas man uzlika kaut kādus jaunus filtrus attiecībās ar Vizmu, jo sievietei tā nav joka lieta.
Tas, ka esmu pieaudzis un par kaut ko atbildīgs, man pielēca ļoti lēni. Es ilgi jutos kā puišelis. Lai gan darba situācijās biju par daudz ko atbildīgs, es to darīju, un viss gāja uz priekšu.
– Jums ir tik daudz filmu, kuras skatītāji pazīst un pat citē no galvas. Kuras filmas tapšana jums pašam atmiņā kā visspilgtākais laiks?
– Kad mēs uzņēmām Aiju, tur filma sākas ar to, ka pie Aijas ar ziņu brauc zirdziņš ar ragavām un krīt sniegs. Mēs filmējām Taurenē, un bija skaudra ziema bez sniega. Aizbraucam uz turieni, uzliekam kameras – un sāk snigt. Kā scenārijā rakstīts. Lēnas pārslas. Tās pāris stundas, ko mums vajadzēja, sniga.
Es neesmu mistiķis, bet ir pierādīts, ka, lasot grāmatu, starp rindām ir tās rakstītāja enerģija.
Teātrī ir arī tā enerģija, kas aizkulisēs. Un ķinītī paliek tas, kas bijis apkārt uzņemšanas laukumā.
Ideāla grupa bija Emīla nedarbos. Kinostudijā strādāja ar kino saindēti cilvēki, un tad var strādāt, jo zini, ka viss būs! Noktirnē bija īpaši apstākļi, jo tur lielākā daļa bija ļoti jauni cilvēki, kuriem tā bija pirmā filma, – plēsāmies uz velna paraušanu, nerēķinoties ar laiku un veselību.
– Ir bijusi kāda filma, kur, gluži otrādi, viss sakrīt neveiksmīgi un iet kā pa celmiem?
– Es desmit gadus nostrādāju par otro režisoru. Aloizs Brenčs apbrīnojami riskēja ar darba lietām, tas nebija patīkami. Taču man patika strādāt ar Rolandu Kalniņu pie Četriem baltiem krekliem, tā bija bauda, un Rolands man daudz uzticēja. Un grupā bija ticība režisoram.
– Mazā Ida jums jautāja par nāvi. Esat kādreiz aizdomājies – kas tā īsti ir?
– Es cenšos nedomāt un tomēr domāju. Es neesmu baznīcas cilvēks. Drīzāk tāds senču cilvēks, kas tic ozolam, saulei, lietum, vējam un dabas apritei. Un nāve pieder pie dabas aprites. Tāpēc tā ir jāpieņem.
Varbūt tā ir neapzināta sevis saudzēšana. Tāpēc man nekad nav patikuši tie īsti melnie darbi literatūrā.
– Drīkst jautāt, kāpēc jūs nenoņemat melnās brilles pat šeit telpās un pustumsā?
– Tā ir tīri nejaušība. Man ir otras brilles, savukārt, staigājot saulē, bez šīm es ienācis jūs pusstundu neredzētu. Ķinītī agrāk bija tie lielie lukturi. Vēlāk parādījās hameleonu brilles, bet tās bija grūti dabūt un dārgi maksāja. Atnāc uz filmēšanu gaišās brillēs, un – čikt! – ieslēdzas lielais lukturis. Acis man ir sabojātas.
– Ir kas tāds, ko jūs vēl noteikti gribētu pagūt izdarīt?
– Mēs ar Alvi Lapiņu un vēlāk arī ar operatoru Gvido Skulti ilgus gadus gribējām uzņemt kino Gunāra Janovska Sōlu. Vēl deviņdesmitajos gados, kad Gunārs bija šaisaulē, sākām meklēt atbalstu šeit, pēc tam Īrijā un Anglijā. Neizdevās. Nezinu, kāpēc to šeit neatbalstīja.
Sōlā Gunārs, būdams pats prom no dzimtenes, tik precīzi atspoguļojis sāpi pēc Latvijas, esot tur, Anglijā. Tik skaudri, tēlaini un jūtīgi. Kad pirmo reizi lasīju, tas man bija kā pa pieri. Par to man tāda neizdarītā darba sajūta.
Intervija publicēta žurnāla IEVA 2017. gada 34. numurā.
