Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šeit saimnieko Helēna Zīlīte, Vilis Brūveris, dēli Marks, Filips, Tomass, Basenži sugas kucīte Luna un četri kaķi – Pēcis, Muris, Mario un Mazā.
Vilis un Helēna ir brīvmākslinieki, TUESI.LV un Vieta – Latvija iedvesmojošo videostāstu veidotāji, vēsturiskās ēkas Linmeijers īpašnieki, atjaunotāji un attīstītāji. Šogad laiduši klajā dokumentālo filmu Vienam? par četru jauniešu ikdienu Covid-19 pandēmijas apstākļos dažādās Latvijas vietās.
Ģimene stāsta, ka pēc iespējas vēlējušies atstāt māju tajā ietvarā, kāda tā bijusi senāk. Tāpēc saglabāta gan mājas forma, gan tradicionālais jumts, tā sauktais lāčpakaļas jeb divslīpju jumts ar nošķeltiem stūriem. Kā izrādās, šāda tipa jumti, kā arī garas un pamatīgas dzīvojamās ēkas raksturīgas kādreizējās Kazdangas muižas teritorijā esošajām saimniecībām.
Helēna ar lepnumu rāda albumu, kur fotogrāfijās no pēdējiem deviņiem gadiem apkopots Kalna Vajubu atdzimšanas stāsts. Kad apstājamies pie 2017. gada bildes, kur no dzīvojamās mājas redzams tikai manteļskurstenis ar lielu ķieģeļu kaudzi visapkārt, šķiet pat neticami, ka trīs gadus vēlāk šeit uz pastāvīgu dzīvi jau varēja apmesties Brūveru un Zīlīšu saime.
Helēna atceras: «Mums bija doma, ka esam ieradušies šo māju atjaunot. Bija skaidrs, ka sienu, kas izgāzusies, vajag pārmūrēt. Tā mēs pa metriņam gājām uz priekšu un pārmūrējam, līdz pienāca brīdis, kad sapratām – tam nav jēgas.»
Beigās manteļskurstenis bija vienīgais, kas no mājas palika.
Tā uz vecajiem pamatiem uzbūvēta jauna māja. Celtniecībā izmantoti gāzbetona bloki, kas no ārpuses apmūrēti ar vecajiem mājas ķieģeļiem, bet iekšdarbiem lietoti mūsdienās ražoti ķieģeļi, kas pārkrāsoti ar baltu kaļķa krāsu. Tādējādi ēka ieguvusi aptuveni septiņdesmit centimetru biezas sienas un no ārpuses saglabājusi senās mājas skatu.
Gaišs un plašs
Pirmais, kas iekrīt acīs, pārkāpjot mājas slieksni, ir milzīgas, vecas sijas, kas saglabātas no vecās mājas. «Es teiktu, ka sijas ir šīs mājas sirds un mugurkauls,» teic Helēna.
Ģimenei svarīga gaišuma un plašuma sajūta, tāpēc dzīvojamā māja iekārtota kā atvērta tipa telpa ar priekšnama, ēdamistabas, virtuves un dzīvojamās istabas zonām. Savukārt ēkas otrais stāvs paredzēts gulēšanai.
Kad ciemojamies Kalna Vajubos, mājā ir ļoti silti un omulīgi. Caur malkas plīts un kamīna stiklotajām durtiņām var vērot uguni un klausīties malkas sprakšķēšanā. Tas ir arī saimnieku izvēlētais apkures risinājums – malkas plīts virtuves zonā, kas vienlaikus sasilda vannasistabu, un kamīns. «Tas bija viens no noteikumiem – lai apkures sistēma ir vienkārša. Un malka ir resurss, kas mums pašiem šeit ir,» saka Vilis.
«Tā esam mazāk atkarīgi no elektrības, jo laukos tā mēdz pazust. Turklāt mums ļoti patīk dzīvā uguns,» papildina Helēna.
Mūsu sarunas laikā saimnieki vairākkārt uzteic savas mājas arhitektu Ivaru Šmitu, ar ko izveidojusies veiksmīga sadarbība. Helēna stāsta: «Kā teica mūsu arhitekts, viņam vislielākais gandarījums ir tas, ka, atrodoties šajā mājā, nav sajūta, ka tā būtu bijusi nojaukta, tikai atjaunota un uzlabota.»
Visu rakstu lasi žurnāla LAUKU MĀJA novembra numurā, kas pieejams preses tidzniecības vietās visā Latvijā!
