Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No Līgas par Kerkiru
Tas bija pirms aptuveni gada, kad Līga Graudiņa, sapratusi, ka nespēj sadzīvot ar vecāku doto vārdu, izlēma to nomainīt. «Vārds Līga man nav paticis, kopš sevi atceros. Tā mani nosauca, jo tētis ir Jānis, un mammai tā šķita brīnišķīga ideja – varēs taču vienmēr visi kopā svinēt Līgo svētkus. Mani vecāki gan izšķīrās, un sapnis par kopējām Jāņu svinībām nepiepildījās, taču vārds palika. Jau pieaugušā vecumā, kad izveidoju savu ģimeni, vārdu Līga it kā pieņēmu, jo tas ir latvisks, bet tik un tā īsti komfortabli ar to nejutos,» PDz stāsta Graudiņa. Laikam ejot un arvien vairāk izprotot sevi, viņa sapratusi – tomēr jāiet virzienā, kur sirds norāda. «Manai ugunīgajai personībai vārds Līga absolūti neatbilda. Pirms pieciem gadiem mēs visi ģimenē nokristījāmies pareizticībā, un, kad bija jāizvēlas baznīcas vārds, Kerkira man uzreiz iepatikās. Jutu – jā, tas ir mans,» saka šova Ģimene burkā dalībniece.
Pirms pasē ierakstīja sevi kā Kerkiru, viņa bijusi pat pie numeroloģes, lai noskaidrotu, kāds būs viņas stāsts, ja nomainīs vārdu. «Un apraksts bija tieši tāds, kādu to gribēju dzirdēt. Nu jau gadu oficiāli visos dokumentos esmu Kerkira,» priecājas viņa.
Mammai par notikušo prieka gan nav. «Viņa joprojām mani sauc par Līgu, vēl īsti nespēj pieņemt Kerkiru. Maigi sakot, viņa nav sajūsmā par to, ko daru. Un ne tikai saistībā ar vārda maiņu, bet arī par manu dalību šovā, atklātību plašas auditorijas priekšā… Viņai tas nav saprotams, bet es kā pieaudzis cilvēks nevēlos iet cita izvēlētu ceļu. Man pašai ir sava dzīve, kuru gribu nodzīvot tā, kā vēlos, nevis tā, kā to grib sabiedrība,» norāda viņa. Graudiņa piekrīt viedoklim, ka, mainot vārdu, cilvēks izmaina arī savu likteni.
«Manā dzīvē viss ir sakārtojies vienkārši megatroniskos ātrumos. Ar patīkamu satraukumu gaidu, kas būs tālāk.»
Spējas mantojusi no vecmāmiņas
Gada sākumā Kerkira uzsākusi mācības taro kāršu likšanā un pastiprināti interesējas par ezoteriku un ar to saistītām lietām. Viņa norāda, ka tas nav pēkšņs untums, aicinājumu tam viņa jutusi jau sen, vien baidījusies to atzīt. «Ilgi satraucos, kā citi reaģēs, ja es sākšu nodarboties ar zīlēšanu. Kad par ko kādam ieminējos, man parasti teica: «Ar to taču naudu nevar nopelnīt, kas tas vispār par darbu!» Taču, tikko sapratu, ka dzīve ir tikai mana atbildība, tā atkrita visas šaubas, bailes un nedrošība,» stāsta Kerkira.
Interese par kārtīm un zīlēšanu viņai bijusi jau no bērnības.
«Es redzēju to, ko citi neredzēja, spēju paredzēt nākotni.
Man bija un vēl joprojām ir spilgti izteikta intuīcija. Vienreiz par skaņām, ko dzirdēju mūsu vecajā lauku mājā, padalījos ar mammu, taču sekoja teksts, ka ar mani kaut kas laikam nav kārtībā. Sapratu, ka vieglāk ir nevienam neko nestāstīt, lai nekļūtu par apsmieklu objektu.» Kerkira teic, ka spēju zīlēt ir mantojusi no vecmāmiņas. «Viņa bija dziedniece un zīlēja ar kārtīm. Ome saredzēja tādas pašas spējas arī manī. Mammas radiem esot to pat teikusi, ka man acī ir melns punktiņš, kas par to liecina,» stāsta Kerkira.
Trīs naktis gulēja ar kārtīm zem spilvena
Šova laikā viņa pierakstījusies mācībām ar Symbolon kārtīm. «Taču pēc pāris nodarbībām jutu, ka mani no šīm kārtīm kaut kas attur. Un tad pēkšņi man uzrakstīja sieviete, kura piedāvāja apgūt zīlēšanu ar taro kārtīm. Ar prieku piekritu un uzreiz pasūtīju kārtis grāmatnīcā,» stāsta Kerkira. Kad viņa tās saņēma bija jāveic speciāls rituāls – trīs naktis bija jāguļ ar kāršu kavu zem spilvena. «Es pat pārvācos gulēt uz citu istabu, lai blakus nebūtu citu enerģijas,» atminas viņa. Jau pusgadu dāma apgūst zīlēšanas gudrības. «Joprojām kārtis lieku pēc apraksta un no tā nekaunos. Taču, stāstot klientiem, ko redzu, vados ne tikai no aprakstiem – ieklausos arī savās izjūtās un intuīcijā. Mēs katrs kārtis jūtam atšķirīgi,» norāda Kerkira.
Pirmais klients bijis viņas pašas vīrs. «Pēc tā gan uzreiz sapratu, ka ģimenes locekļiem vairs nezīlēšu. Piekrītu pasniedzējai, ka savējiem nevajag zīlēt, jo pēc tā būs tikai liekas problēmas un jautājumi. «Turklāt svešam cilvēkam var pateikt visu, kā ir, bet savējos cenšos pasargāt, līdz galam nepasakot, ko rāda kārtis. Pagaidām nelieku kārtis arī tuvām draudzenēm.»
Kerkira nedomā apstāties pie sasniegtā. «Nākotnē vēlos apgūt zīlēšanu ar rūnām un akmeņiem. Turpināšu pilnveidoties arī taroloģijā, jo zīlēšana ir arods, kuram jāmācās visu dzīvi. Esmu tikai pašā ceļa sākumā.»
