Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zīmols MM
Viņa pilnīgi droši ir visu laiku slavenākā kinoaktrise. Merilinu Monro zina ikviens, tāpat kā Kleopatru, Jaunavu Mariju, Žannu d’Arku un Māti Terēzi. Sanāk dīvaina kompānija, bet savā ziņā absolūti pilnīga: Karaliene, Svētā, Karotāja, Māte un Sieviete. Merilina Monro nav tikai vārds. Tas ir jēdziens modernajā kultūrā. Zīmols, aiz kura kārtu kārtām slēpjas Rietumu pasaules priekšstati par ideālu skaistumu, sievišķību un seksapīlu. Monro kults ir īsts brīnums.
Viņa nav vienīgā slavenība, kas mirusi jauna. Viņa arī nebija sava laika labākā aktrise, uz Merilinas naktsskapīša nenonāca neviens Oskars vai Palmas zars. Drīzāk otrādi – viņas profesionālās spējas biežāk tika apšaubītas nekā apjūsmotas. Jā, viņa bija skaista, bet nodēvēt viņu par skaistāko kinoaktrisi būtu bezgaumīgi un nevarīgi.
Kas gan aiz viņas ir palicis, izņemot skumju dzīvesstāstu, neatvairāmas fotogrāfijas un komēdiju Džezā tikai meitenes? Tās ir viņas allaž svētlaimē puspievērtās acis kā miegaina taureņa spārni. Lūpas, kas pavērtas tik platā smaidā, ka tas līdzinās smiekliem bez skaņas. Mēs visi gribētu tā smaidīt, it kā slīktu paši savā laimes izjūtā. Bet šo smaidu, tāpat kā acu skatienu, nevienam nav izdevies atkārtot. Tā ir izcilākā prieka, seksualitātes un viegluma falsifikācija pasaules vēsturē.
Aiz Merilinas Monro ir palikuši ģeniāli meli. Un nojausma, ka viņas dvēsele bija trauslāka par stikla trauku.
Taureņa spārni
«Man šķiet, ka esmu ļoti vientuļa – mans prāts kūleņo – es skatos uz sevi spogulī – uzacis izspūrušas – ja pieliecos tuvāk, redzu to, ko negribu redzēt, – spriedzi, skumjas un vilšanos. Acis duļķainas, manus vaigus izvago kapilāri, kas izskatās kā upes uz pasaules kartes. Mati krīt kā čūskas. Mana mute dara mani tik skumju – vēl vairāk kā mirušās acis…» Tas ir fragments no Merilinas dienasgrāmatas. No laika, kad viņa bija precējusies ar savu vienīgo īsto mūža mīlestību Arturu Milleru, kad viņa bija slavas virsotnē.
«Viena!!! Es esmu viena, vienmēr viena, lai tur vai kas,» vēsta viņas glītais, ieslīpais rokraksts. Merilina rakstīja bez pieturzīmēm, lietojot gandrīz tikai domuzīmes – vietā un biežāk nevietā –, rakstīja ar gramatikas un stila kļūdām. Viņa paklusām rakstīja arī dzeju. Bezgalīgi skumju, dramatisku. Tā ir patiesība par Merilinu Monro.
Viņas dzīvi un nāvi noteica četras lielākās dzīves traumas, kuras vienkopus reti kurš cilvēks spētu izturēt – viņa neizturēja.
Normas Džīnas māte bija šizofrēniķe, kas lielākoties mita psihiatriskajās klīnikās. Bērns dzima ārlaulībā no nezināma tēva un tūliņ tika nodots valsts aprūpē, mātei paturot tiesības tikties ar meitu. Bērnību Norma Džīna aizvadīja pārmaiņus bērnunamos un dažādās audžuģimenēs. Reizēm viņa īslaicīgi dzīvoja pie mātes. Vienā no šīm reizēm viņu izvaroja kāds mātes draugs. Viņa histēriskās elsās to pastāstīja mammai, kura iecirta bērnam pļauku un nekavējoties nosūtīja uz bērnunamu pāraudzināšanai.
Audzinātāja rāvās vaiga sviedros – pēra izlaidīgo, neķītro meiteni ar siksnu, nolādēja un lamāja rupjiem vārdiem. Naktīs Normu sāka mocīt murgi, kas vēlāk atkāpās, dodot vietu bezmiegam. Viņa visu mūžu negulēja. Klīnisks bezmiegs ir nespēja aizmigt vai palikt miega stāvoklī trauksmes dēļ – smadzeņu centri, kas atbild par veselīgu trauksmi dienā, naktīs neizslēdzas. Gan Norma Džīna, gan vēlāk Merilina Monro negulēja nedēļām, mēnešiem un gadiem ilgi. Talkā nāca barbiturāti, tā laika populārākās miega un nervu zāles. Tie radīja smagas blaknes, piemēram, atmiņas un uztveres traucējumus, palēninātas filmas efektu. Viņa kavēja visas tikšanās un filmēšanās vismaz divas stundas, jo nespēja atmosties.
Dzīves pēdējā gadā grimētājas viņu krāsoja guļošu…
Viņa nespēja iegaumēt pat vienkāršākos lomas tekstus, tāpēc katru ainu ar Merilinu nācās pārfilmēt desmit līdz piecdesmit reižu, novedot filmēšanas grupu un pašu aktrisi līdz pilnīgam izmisumam. Viņa tā satraucās par savām neveiksmēm, ka pirms filmēšanām vēma. Un vakaros bija tik uzvilkusies, ka vajadzēja aizvien vairāk tablešu, lai gulētu. Taureņa spārnu skatiens neprasīja piepūli. Zem pielīmētajām skropstām slēpās nomērdētas, aizmigušas acis, kurās tik viegli kļūdīties – nolasīt tajās laiskumu, koķetēriju, baudu un bezrūpīgu laimi.
Merilinas ķermenis
Ķermenis bija Merilinas lielākā dāvana un arī sodība. Sešpadsmit gadu vecumā viņas krūtis, dibens un kustību plastika bija tik sulīgi kā nobriedušai sievietei. Vīrieši nevaldīja pār saviem prātiem un rokām. Arī kārtējais audžutēvs, kurš viņai uzmācās. Lai meitene nebūtu jāsūta uz bērnunamu, audžumāte viņu izprecināja kaimiņu puisim. Šī laulība nebija laimīga un ātri izira, jo Norma Džīna vēlējās būt aktrise, nevis mājsaimniece.
Sākumā viņa kļuva par fotomodeli, bet drīz jau parakstīja pirmo kontraktu ar Fox filmu studiju. Izbalināja savus melnos, cirtainos matus. Iztaisnoja degunu zem plastikas ķirurga skalpeļa. Ielika zoda implantu.
Viņa pārdeva savu ķermeni bez tielēšanās un nožēlas, jo tas jau sen nepiederēja viņai.
Izģērbās un nofotografējās žurnāla Playboy vākam, un tā bija viņas pilnā loze – filmu studijas saprata, ka ar karsto putniņu nopelnīs milzu naudu. Un tā arī notika, Merilina tika pie kārotajām lomām. Viņa precīzi uzminēja, ko vēlas redzēt piecdesmito gadu vīrieši. Padumju, sirsnīgu un hiperseksuālu blondīni, kas savu mīlu sniedz dievišķā dāsnumā, neko neprasot pretim. Tādas bija viņas lomas. Tādu lomu viņa spēlēja arī ārpus ekrāna.
Vai zinājāt, kā tapa Merilinas slavenās apspīlētās kleitas? Arī tā, kurā viņa dziedāja apsveikuma dziesmiņu prezidentam Kenedijam. Tās bija tik šauras, ka aizmugures vīle tika aizšūta tikai uz aktrises auguma – Monro iešuvās katrā kleitā! Un ielika gumijas krūtsgalus, lai tie izskatītos izspīlēti nemitīgā uzbudinājumā.
Viņa zināja, ka slaidie, neparasti skaistie pirksti fotografējoties it kā neviļus jāpieliek pie lūpām. Lai lūpas šķistu pilnīgākas, viņa klāja trīs dažādus sarkanas pomādes toņus. Seksīgās blondīnes tēls kļuva par Merilinas lamatām, no kurām viņa nekad netika laukā. Dienasgrāmatas liecina par viņas apņemšanos mācīties, uzlabot savu profesionālo sniegumu un kļūt par īstu, nopietnu dramatisko aktrisi. Viņa apmeklēja aktiermeistarības kursus pie prestiža pasniedzēja Ņujorkā, bet tā arī neizlauzās no romantisko komēdiju šaurā rāmīša.
Ne filmu studijām, ne publikai nebija vajadzīga gudra, dramatiska Merilina Monro, kura vairs negroza dupsi, nesmejas un nesūta gaisa skūpstus.
Nācijai tā būtu lielāka vilšanās nekā viņas nāve, un nācija tika saudzēta – Merilina nomira, nepaspējusi sarūgtināt publiku kā Mēdeja vai Anna Kareņina. Līdz pēdējai dzīves dienai viņa bija blondais, grēcīgais eņģelis ar žilbinošo smaidu. Un šis tēls strādā joprojām. Nekādas feminisma, dzimumu līdztiesības vai seksualitātes mainīgās definīcijas nav spējušas mainīt faktu, ka Merilina Monro ir ideālās sievišķības simbols. Viņu gleznoja Endijs Vorhols un daudzi citi mākslinieki. Viņa iedvesmojusi tik daudz grāmatu, popdziesmu, filmu autoru un modes mākslinieku! Jo Merilina iemieso to, ko iekāro arī mūsdienu vīrietis. Viņa ir stila ikona arī mūsdienu sievietei.
Mulsinoša atskārsme, vai ne? Krekliņus ar Monro portretu aizvien tirgo visdažādākie modes zīmoli gan par dārgu, gan lētu naudu. Tos vienmēr izpērk. Nav krekliņu ar Merilas Strīpas (viens vīrs, četri bērni, deviņpadsmit Oskara nominācijas un trīs iegūti Oskari!), Elizabetes Teilores vai Sofijas Lorēnas attēliem. Neviena cita nav kļuvusi par tik spēcīgu zīmolu kā Monro.
Meitene
Merilina Monro raisīja īpašas jūtas gan vīriešos, gan sievietēs – aizbildnieciskumu, glābšanas instinktu. Jo viņa tiešām bija glābjama. Pazudis bērns, kas izmisīgi meklē tēti, mammu un mīlestību. Patiesi kautrīga un nedroša par sevi, par spīti profesionālajai seksualitātei.
Dienasgrāmata atklāj, ka Merilinai sekss sagādājis maz prieka un vēl mazāk orgasma. Sāpinātā meitene neizauga par sievieti. Visi Merilinas slavenie izteikumi ietver vārdu meitene. Piemēram, «prātīga meitene skūpsta, bet nemīl, klausās, bet netic un pamet, pirms viņu pametuši». Vai arī: «Meitenei nevajag vīrieti, kam viņa nav vajadzīga.» Nevienu no šiem meiteņu noteikumiem viņa neievēroja.
Viņa mīlēja, pieķērās un nekad nepameta – vīrieši vienmēr pameta viņu. Viņa atdevās vīriešiem, kam Merilinu pilnīgi noteikti nevajadzēja, ja nu vienīgi kā spožu gultas trofeju.
Viņu nevajadzēja ne prezidentam Kenedijam, ne Frenkam Sinatram vai Marlonam Brando un daudziem citiem brašuļiem, kuri pēc Monro nāves nekautrējās dižoties ar to, ka viņu ieguvuši.
Iespējams, puse piemeloja. Merilinai it kā bija dzelzs aknas, tomēr viņa nekādi netika galā ar dzīvi un tvēra pēc rokām, kas viņu pieturētu. Vijās kā tītenis ap cilvēkiem, alka justies mīlēta, atdeva sevi bez prāta un bez procentiem. Iespējams, tieši tas ir Merilinas Monro zīmola un nemirstības noslēpums – šīs alkas pēc mīlestības un pilnīgi neaizsargāta atvērtība mīlestībai. Veselīgs cilvēka prāts uz to nav spējīgs, veselajiem ir bremžu un aizsardzības sistēmas. Bet šajā absolūtajā atvērtībā mīlestībai ir kaut kas ļoti skaists, tīrs un gandrīz svēts.
Laime
Merilinas otrā laulība bija kļūda uz deviņiem mēnešiem. Bet par viņas trešo laulību smīkņāja visi, kam Dievs devis lūpas. Blonda seksbumba un sirmojošs ģēnijs, izcilais dramaturgs Arturs Millers! Kaķēns un pūce, smēja amerikāņi. Bet viņai tā bija vienīgā īstā dzīves mīlestība. Arturā Millerā viņa atrada visu – tēvu, vīru, draugu. Dažus gadus viņi bija laimīgi. Merilina centās būt pietiekami gudra sieva intelektuālajam Arturam. Viņa lasīja Hemingveju, Kantu un Džoisa Ulisu, ar kuru pat gudrinieki izlauž zobus. Apmeklēja psihoterapeitu, lai atbrīvotos no bērnības traumām un būtu labāka sieva un aktrise.
Taču bezmiegs viņu nepameta, un vienā no bezmiega naktīm viņa savā meitenes muļķībā slepus lasīja Artura Millera dienasgrāmatu. Tajā bija vairāki ieraksti, ka viņam sabiedrībā ir kauns par Merilinu savu inteliģento draugu priekšā. Ka viņa ir apgrūtinoša. Ka viņš ilgojas būt viens. Tā bija Merilinas dzīves otrā trauma – viņa likusi Arturam vilties! Viņu atkal nemīlēja, atgrūda, viņa nebija laba un vērtīga savam tuvākajam.
Monro izmisīgi gribēja bērnus no Millera, taču piedzīvoja tikai ārpusdzemdes grūtniecības un spontānos abortus. Tā bija trešā trauma, pēc kuras Merilina vairākkārt pārdozēja miega zāles, iespējams, apzināti. Tam sekoja nervu sabrukums. Psihoterapeits viņu nosūtīja uz klīniku, kas izrādījās arhaisks trakonams. Viņu sasēja piedurknēs un ieslodzīja istabiņā ar polsterētām sienām.
Uz Merilinas izmisīgajiem lūgumiem pēc brīvības ārsts mehāniski atkārtoja: «Tu esi ļoti slima meitene. Tu ļoti slikti uzvedies.»
Viņa izbaudīja visu – elektrošokus, ledainas vannas un līdzīgu palīdzību. Tā bija pēdējā, lielākā Merilinas Monro dzīves trauma. Zinot ģimenes sieviešu garīgās slimības, Merilina visu apzināto dzīvi šausmīgi baidījās sajukt prātā. Te nu viņa bija – trakā. Pēc iznākšanas no slimnīcas viņas mūžs vairs nebija garš.
Mūsu draudzene
Par Merilinas Monro nāvi runāts vairāk nekā par viņas dzīvi. Pašnāvība vai slepkavība? Konspirācijas teorijas uzmirdz, dziest un atkal tiek iedegtas. Kādu nakti savā dienasgrāmatā Merilina rakstīja: «Pasaule guļ. Ak, miers, kā man tevi vajag…» Mēs nezinām, vai nemirstīgie iegūst mieru.
Tagad Merilina būtu ideāla sociālo tīklu zvaigzne – arī tāpēc viņa ir tik mūsdienīgs tēls.
Aiz seksualitātes slēpās ievainots jūtīgums. Aiz žilbinošā smaida – tukšums un vientulība. Bet viņa vienmēr saņēmās. Pat būdama tuvu nemaņai no tabletēm un neirozēm, viņa foto un kino kameru priekšā spēja veikt maģiskās darbības: pasliet zodu un degunu augšup un pavērt muti apskaužamos smieklos bez skaņas. Acis palika puspievērtas – no laimes, kādu mēs katrs sapņojam piedzīvot… Bet visvairāk pēc laimes alkst tie, kuri to nespēj just.
Merilina Monro bija vienkārša meitene, kurai laime neskaitāmas reizes pagāja garām, lai kā viņa centās darīt laimīgus citus. Viņa iemiesoja divas spēcīgākās cilvēku emocijas – bailes un cerības. Dzīves laikā viņai nebija gandrīz nevienas īstas draudzenes, jo dāmas saslēja spuras greizsirdībā. Pēc nāves par Merilinas draudzenēm kļuva visas sievietes. Arī tā ir interesanta viela pārdomām par mums pašām. Tāpat kā vienkāršā atziņa, ka cilvēka ārējais skaistums kļūst nemirstīgs vien tad, ja aiz tā slēpjas kas daudz lielāks – ne tik skaists, bet ļoti nozīmīgs. «Mīlestība ir retums. Dzīve ir dīvaina,» rakstīja Monro.
