Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
DVĒSEĻU PUTENIS – LIELS GODS
«Mēs ar Marku esam daudz kopā strādājuši, un esmu laimīga, ka varam to darīt vērienīgajā latviešu filmā Dvēseļu putenis, kuru veido izcila profesionāļu komanda, ko sapulcinājis režisors un producents Dzintars Dreibergs. Dvēseļu putenis man ir tik liels emocionāls spiediens un sasprindzinājums, kāds nekad nav bijis, un tas ir jau mēnešiem ilgi, kamēr es pie šī darba strādāju un ar to dzīvoju. Tas stāsts ir tik skaists un reizē traģisks un spēcīgs, tas ietver mūsu tautas likteni un parāda mūsu Tēvzemes sākumu, notikumus tieši pirms brīvvalsts rašanās. Es nebiju lasījusi Aleksandra Grīna romānu, tikai fragmentus, bet mani vecāki bija lasījuši. Kad Dzintars Dreibergs atsūtīja man scenāriju, iedevu, lai pirmie to izlasa vecāki. Teicu, ka Latvijā uzņems tādu filmu un iespējams, es rakstīšu mūziku, bet tas vēl nebija simtprocentīgi norunāts un zināms. Kādās intervijās biju teikusi, ka es ļoti gribētu rakstīt mūziku kādai latviešu filmai, un pēkšņi – tāds piedāvājums!
Kad martā atbraucu uz Latviju satikties ar Dzintaru, man jau bija kāda saujiņa mūzikas fragmentu uzkomponēta, lai mums būtu sākuma punkts dialogam. Man bija jāuzmanās, lai ar savu mūziku nesalaižu dēlī labu, spēcīgu filmu. Esmu komponējusi arī kora dziesmas, popmūziku, bet pamatā esmu filmu mūzikas komponiste, un mans mērķis nav, lai skatītājs, skatoties filmu, domātu – vai, cik skaista mūzika! Mans mērķis ir, lai mana mūzika palīdzētu vest stāstu un filma kā vienots kopums publikai būtu piedzīvojums un pārdzīvojums, katram skatītājam ļoti personīgs pārdzīvojums. Es gribu, lai filmas laikā manu mūziku varbūt pat neievēro, bet pēc tam atmiņās skan kāda melodija. Varbūt tā būs filmas fināla mūzika, ko a capella dzied Akadēmiskais koris Latvija Māra Sirmā vadībā – lūgšana Dievs, dod mieru mūsu brāļiem! Tekstu tai ņēmu tieši no Grīna romāna. Tie ir vārdi, kurus galvenais varonis skaitīja romāna izskaņā, kad redzēja savus kritušos biedrus guļam sniegā.
Citi lasa
Tagad visa mūzika Dvēseļu putenim jau ir uzrakstīta un Latvijas Radio ierakstu studijā ar kori un orķestri ierakstīta. Kad mēs ar Marku aizbrauksim atpakaļ uz Losandželosu, viņš mūsu mājas studijā visu samontēs un saliks kopā. Šis darbs man nav naudas lieta. Esmu tajā ielikusi daudz savu līdzekļu un laika, bet man ir liels gods, ka tas tika man uzticēts. Visu laiku esmu ar to dzīvojusi. Vienīgi maijā, kad mums Dvēseļu putenī bija maza pauzīte, uz četrām dienām ar Marku aizbraucām uz Havaju salām, kur pirms trīsdesmit gadiem laulājāmies. Tur bija skaisti, mēs peldējāmies, bet, aizgājuši savā numurā, skatījāmies televīzijas seriālu Černobiļa. Satriecoša filma! Man vispār patīk televīzijas seriāli, un televīzijai ir milzīgs spēks. To skatās miljoni visā pasaulē. Esmu komponējusi mūziku vismaz divpadsmit dažādiem seriāliem, kur katrā ir simtiem sēriju. Mana mūzika ir skanējusi visā pasaulē, bet šajā laikā daudz esmu domājusi par savu tautu un zemi, par latviešiem. Man latvietība nav saistījusies ar zemi. Es nedzīvoju savu senču zemē, bet vienmēr apzinājos, ka latvietība manā sirdī ir tik dziļa, ka es cīnītos par Latviju, to neredzēdama un būdama no tās tālu prom. Un tā tas bijis daudziem jauniešiem, kas uzauga ārpus Latvijas. Viņi nebija redzējuši Latviju, bet juta piederību Latvijai. Ar to sajūtu mēs esam dzīvojuši, jo mums bija valoda. Zeme, saprotams, ir ļoti svarīga, bet valoda un kultūra, ko nesam tālāk, vienalga, kur mēs dzīvotu, arī ir ļoti svarīga. Domāju, ka valoda ir pirmā vietā. Mums jāapzinās – ja zaudēsim valodu, mēs zaudēsim visu.»
