AMERIKĀ GABALIŅŠ LATVIJAS
«Vācijā tētis iesāka studēt medicīnas augstskolā, 1947. gadā piedzima Brigita, un vecāki, domājot par nākotni, meklēja iespēju tikt uz Ameriku. Tam vajadzēja galvotāju, un tētis Amerikā atrada ārstu, kurš solīja viņam nodrošināt darbu Ņujorkā. Tēta vecāki un brālis Zigurds arī bija Vācijā, un neilgi pirms izbraukšanas uz Ameriku pēkšņi ar sirdstrieku nomira viņu tēvs. Vectēvam bija tikai četrdesmit deviņi gadi. 1949. gadā mani vecāki ar mazo Brigitu, onkulis Zigurds un vecmamma izbrauca uz Ameriku. Viņi ieradās Ņujorkā ar lidmašīnu, bet izrādījās, ka tētim solītā darba tomēr nebūs. Tad viņi sēdās vilcienā un pāri visai Amerikai devās uz Rietumkrastu – Oregonas pavalsti, jo mana vecmāmiņa ļoti negribēja dzīvot Kalifornijā. Viņai likās, ka tur nekas nav tā, kā Latvijā. Rietumkrastā, lai arī daba drusku dramatiskāka un tur ir lielāki kalni, klimats tomēr līdzīgāks Latvijai.
Viņi apmetās Oregonas galvaspilsētā Salemā, kur bija latviešu sabiedrība, kas cits citu atbalstīja. Arī mākslinieki un rakstnieki. Tur bija Anšlavs Eglītis, Voldemārs Kārkliņš, dzejniece Zinaīda Lazda. Mans onkulis Zigurds krāja rakstnieku autogrāfus, un tie mums ir saglabāti. Salemā bija labi, bet tētim vajadzēja no jauna atsākt medicīnas studijas, jo Amerikā neatzina hitleriskajā Vācijā iegūto izglītību un tur gandrīz pabeigtās medicīnas studijas. Viņš iestājās Oregonas Universitātē Portlendā, un ģimene pārcēlās uz turieni, nopirka nelielu mājiņu. Tā bija pilnīga oāze Portlendas vidū, tieši blakus Universitātei, bet neviens to negribēja pirkt, jo trīs akru lielais zemes gabals bija īsti džungļi. Mēs, latvieši, to vietu gribējām. Zinājām, ka varam to sakopt. Vecmāmiņa iestādīja lielu dārzu. Tur bija ābeles, ķiršu un plūmju koki. Atceros, kā bērnībā es iesēdos ķiršu kokā un ēdu ķiršus. Mums bija avenes, zemenes un mellenes. Vēl tagad tajā mājā dzīvo mans brālis. Alberts piedzima 1950. gadā, kad bijām jau Oregonā.
Uz lielā zemes gabala blakus mājā dzīvoja vecmāmiņa un onkulis Zigurds. Viņiem bija pagrabiņš, līdzīgi, kādi ir Latvijā, – ar smiltīm saknēm domātajos nodalījumos, un es kā bērns dažreiz tur paslēpos. Kad 1962. gadā es piedzimu, grūtākais laiks ģimenei bija aiz muguras. Tētis jau bija atzīts ārsts, bet vecāki man stāstīja, ka sākumā Portlendā smagi strādājuši, lai nopelnītu naudu studijām un uzlabotu savu dzīvi.
Citi lasa
Mammiņa mācījās par zobārsti, tētis studēja medicīnu, un pēc divpadsmit stundu darba slimnīcā amerikāņu fermās lasīja pupas un zemenes.
Bērnus tikmēr pieskatīja vecmāmiņa.»