Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
MĪLESTĪBA MŪŽA GARUMĀ
«Mēs esam liela dzimta gan no tēva, gan mammas puses,» saka Oregonā dzimusī un Losandželosā dzīvojošā komponiste Lolita Ritmanis, kuras komponēto mūziku klausās visā pasaulē. Viņa ir daudzu Holivudas televīzijas seriālu un animācijas filmu mūzikas autore, desmit reizes nominēta Emmy balvai un saņēmusi to 2001. gadā par mūziku animācijas seriālam Batman Beyond.
«Mani vecāki ļoti labā un laimīgā laulībā nodzīvoja septiņdesmit trīs gadus. Mēs ļoti pārdzīvojām, kad tētis pirms gada 17. augustā aizgāja. Mums bija ļoti smagi. Viņi ar mammiņu mums bija kā kalngals, uz kuru visi tiecāmies, kas mūs visus vienmēr sauca un turēja kopā, un tagad mammiņa palikusi viena. Mēs 17. septembrī svinēsim viņas deviņdesmit piecu gadu jubileju, un zinu, ka jutīsim to, cik ļoti mums pietrūkst tēta. Viņš bija ļoti labs ārsts, aktīvs sabiedrisks darbinieks, dziesmu vārdu autors, bet mums – vislabākais tētis. Kad vecāki apprecējās, viņi bija ļoti jauni. Tētim – astoņpadsmit gadi, mammai – deviņpadsmit.
Vecāki mums stāstīja savu mīlestības stāstu. Viņi abi bija Mežaparka bērni. Tētis vienmēr teica, ka viņi satikās 11. tramvajā. Stāstīja, ka, braucot uz skolu, ievērojis skaistu meiteni, kura kāpusi tramvajā pie Visbijas prospekta, un viņš nevarējis acu novērst, cik viņa bijusi jauka. Galvā ģimnāzistes cepure, mugurā gaiši zils mētelis ar pelēku krādziņu. Tētim licies, ka brīžiem viņa paskatās uz viņa pusi, bet tas arī bijis viss, un viņš izdomājis, kā ar šo meiteni iepazīties. Viņai bijusi draudzene, kuru tētis pazinis, un sarunājis, ka viņa savās mājās sarīkos ballīti. Tajā Andris beidzot iepazinās ar Asju, un sākās viņu draudzība. Abiem patikusi opera, pirkuši biļetes lētajā stāvparterī un, nodziestot gaismai, steigušies uz tukšajām sēdvietām.
Viņi viens otram bija pirmā mīlestība un zināja, ka tā ir uz mūžu. Sapņoja par nākotni un, veroties saulrietā Mellužu pludmalē, nešaubījās, ka tā būs brīnišķīga. Tētis gribēja studēt medicīnu, bet sapņus sagrāva padomju okupācija un karš. Tētis nonāca latviešu leģionā, kā sanitārs aprūpēja ievainotos karavīrus. Daudzi jauni puiši nesagaidīja kara beigas, bet tētim paveicās. Varbūt tā bija Asjas mīlestība, kas viņu sargāja. Mamma kopā ar abiem saviem brāļiem izbrauca no Latvijas, bet te palika viņu vecāki, kas gribēja, lai bērni ir drošībā, un viņi bija atstājuši Latviju ar sajūtu, ka drīz atgriezīsies.
Mamma nonāca Vācijā, kur tētis, dabūjis pāris dienu atvaļinājumu, Dancigā viņu uzmeklēja, un viņi salaulājās. Tūliņ pēc tam tētis atkal atgriezās savā vienībā, aprūpēja ievainotos, viņš sagaidīja kara beigas, varēja beidzot satikt savu sievu un sākt jaunu dzīvi. Eiropa bija kara izpostīta. Mani vecāki apmetās Gotingenē, un tur sākās Ritmaņu ģimenes stāsts.»
