Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
33
-
0
-
0
-
21
-
1
-
1
-
3
-
Liepājas meitene
Inta ir dzimusi, augusi, mācījusies, iepazinusies ar vīru un apprecējusies Liepājā. Agri kļuva patstāvīga, jo laikā, kad citi pusaudži varēja nodoties tām muļķībiņām, kas nu šim vecumam piederas, Intai nācās domāt par izdzīvošanu. «Mani vecāki izšķīrās. Pēc tam tēvam sākās sava dzīve, bet mamma ļoti smagi saslima psihiski, un mana dzīvība, ja paliktu mājās, varētu kļūt apdraudēta. Tāpēc piecpadsmit gadu vecumā sāku dzīvot atsevišķi un pati pelnīt sev iztiku. Mani vecāki katrs savā veidā darīja labāko, ko tobrīd spēja, – citādāk viņi vienkārši neprata, » gluži mierīgi, pat lietišķi Inta stāsta par senajiem notikumiem.
Viens dzīves pavērsiens atnesa līdzi nākamo – Inta mācījās tehnikumā, lai apgūtu pārtikas un rūpniecības preču prečziņa profesiju un lai pēc iespējas ātrāk varētu sākt pilnvērtīgu, patstāvīgu dzīvi. Tieši mācību laikā mainījās likumi un, lai iegūtu vidējo izglītību, vajadzēja mācīties gadu ilgāk. Brīdī, kad šī izvēle bija jāizdara, Intai piedāvāja labi apmaksātu darbu būvmateriālu veikalā.
«Tobrīd man kā galvenajai kasierei maksāja deputātu līmeņa algu. Man vienkārši bija apnicis pārtikt no kartupeļiem un ūdens, tāpēc pieņēmu darba piedāvājumu un nolēmu, ka – gan jau kaut kad to gadiņu piemācīšos klāt un vidējo izglītību iegūšu, jo man vienmēr pakausī elpojusi doma, ka vēlos būt pirmā, kas ģimenē iegūs augstāko izglītību, » Inta stāsta un smaidot atzīst, ka, protams, šis gadiņš tā arī nekad neatradās.
.jpg)
Pēc tam Inta apprecējās un atbrauca līdzi vīram uz Rīgu, kur viņš studēja. Savukārt Intai uzreiz izdevās atrast labu darbu: «Sāku strādāt starptautiskā uzņēmumā, kas tirgo apģērbus. Biju galvenā kasiere, bet sevi labi pierādīju un drīz vien šajā pašā uzņēmumā tiku pieņemta par grāmatvedi, » atceras Inta.
Pirmais zaudējums
Kad pieteicās Intas pirmais bērniņš, jau pēc pirmās vizītes pie ārsta tapa skaidrs, ka Intu negaida vienkārša, priecīga grūtniecība.
«Man ir ļoti mazs dzemdes kakls, turklāt tas vienmēr ir atvērts, lai gan grūtniecības laikā tam vajadzētu noslēgties. Tāda vienkārši ir mana ķermeņa īpatnība. Tāpēc man gan šī, gan visas trīs pārējās grūtniecības nozīmēja to, ka manu dzemdes kaklu aizšuva un jau no paša gaidību sākuma man tika noteikts stingrs gultas režīms. Es tiešām pārvietojos tikai maršrutā gulta – tualete. Rēķinu, ka milzīgu daļu savas pieaugušā cilvēka dzīves esmu pavadījusi gultā, » stāsta Inta.
Lai cik uzmanīgi dzīvotu un cik regulāri veiktu analīzes, katru reizi Intai sākās infekcija. Ķermenis vienkārši atgrūda visu svešo, kas nebija nepieciešams izdzīvošanai. Arī gaidāmo bērniņu.
«Mūsu pirmais dēliņš piedzima pirms vienpadsmit gadiem. Viņš bija ļoti mazs un vārgs, un pediatrs izlēma, ka bērnu nav vērts inkubēt, jo viņš tik un tā neizdzīvos, bet inkubators ir vajadzīgs citiem bērniem, kam iespējas izdzīvot ir lielākas.
Ar vārdiem – «Māmiņ, laiks atvadīties…» – man iedeva manu bērniņu, un viss.
Tas notika pēkšņi, naktī, tobrīd man blakus nebija neviena tuva cilvēka. Vīrs pat nezināja, ka man sākušās dzemdības, jo viņam neviens nepiezvanīja. Es dzirdēju, kā blakus dzimst bērni, kā mazuļi raud, bet man rokās bija mans dēliņš, un es neko nevarēju darīt, kā tikai ļaut viņam iet. Paldies Dievam, ka Stradiņos ir kapelāne, kura no rīta atnāca pie manis, aprunājās un pastāstīja, ka bērniņu var kremēt un pēc tam apbedīt Eņģeļu dārzā.
Psiholoģiskā palīdzība? Nekā tāda tobrīd nebija. Tagad zinu, ka šādās situācijās pienākas valsts apmaksāta psihologa konsultācijas, bet slimnīcās par to bieži vien nepastāsta. Savukārt cilvēki, kas piedzīvo zaudējumu un ir ļoti apjukuši, par ko tādu pat neiedomājas jautāt. Un, atklāti sakot, vismaz man tas arī nebija palīdzoši. Stundu parunā ar psihologu, kurš apgalvo, ka saprot – es tagad jūtos briesmīgi, ka es tā drīkstu justies un ka ir jāraud un par šo zaudējumu jārunā, nevis jāizvairās. Tad iznāc no kabineta, atkal nonāc savās četrās sienās un nesaproti, kā vispār dzīvot tālāk. Ir sajūta, ka nav ne zemes, ne debess, es kaut kur peldu.
Sāp viss! Katri uz ielas pretimnākošie bērnu ratiņi, pamperu reklāmas, cilvēku labi gribētie, bet neveikli izteiktie mierinājuma vārdi vai – tieši pretēji – klusēšana un izvairīšanās.
Jo tā ir tik neērta tēma, neviens nezina, kā par to runāt. Arī es piedzīvoju situācijas, kurās draudzene, ar kuru vienlaikus gaidījām bērniņus, pēc tam uz ielas izlikās, ka mani nemana, un pārgāja ielai otrā pusē. Tagad es saprotu, ka viņa vienkārši nezināja, kā ar mani runāt, baidījās ar savu laimi mani sāpināt vēl vairāk. Bet arī šī bēgšana, it kā es būtu spitālīgā, mani ārkārtīgi sāpināja.
Cilvēkiem, kuri piedzīvojuši bērniņa zaudējumu, nepietiek, ka ar viņiem parunājas. Viņiem vajadzīgi reāli instrumenti un prasmes, kā ar tiem strādāt, kā likt tos lietā, lai izkļūtu no bedres laukā, lai nebūtu jātrūd purvā, no kura, šķiet, nav izejas. Es pati tur esmu atradusies četras reizes un zinu, ko tas nozīmē, ja šādu palīdzību sieviete nesaņem. Un es arī zinu, kā ir, kad palīdzība un atbalsts ir. Man ir neizsakāmi žēl to sieviešu, kuras gadiem dzīvo tajā tumsā un neuzzina, ka ārpusē ir laba, pilnvērtīga dzīve. Tieši tāpēc, ka esmu tam visam gājusi cauri vairākkārt un beidzamajā reizē iepazinusi, ka var būt arī citādāk, es varu ar pilnu atbildību apgalvot, ka TAS IR IESPĒJAMS. Dzīve pēc bērniņa zaudēšanas var būt laba, varbūt pat labāka nekā pirms tam.
Nav tā, ka es nekad neraudu par saviem bērniem. Nav tā, ka man tas vairs nesāp. Bet tas vairs nekad nav tik ilgi un tik sāpīgi kā agrāk.
Turklāt es sev dodu kādu laiku šīm skumjām un tad apzināti kāpju no tām laukā. Tagad es uzskatu, ka visi šie mani zaudējumi ir vienlaikus arī manas dzīves lielākie ieguvumi, jo mana dzīve šobrīd ir daudz labāka, nekā tā bija, pirms es tos piedzīvoju. Tāpēc es ļoti vēlos visām tām sievietēm, kuras ir piedzīvojušas līdzīgas situācijas, vienalga, vai tas ir bijis aborts, spontānais aborts, mazuļa piedzimšana un zaudēšana pēc tam, vai jebkurš zaudējums, kad bērns ir aizgājis jebkādā vecumā, es gribu viņas aicināt paskatīties, ka šajā zaudējumā ir arī resurss, lai viņas turpinātu dzīvot. Jo tur, ārpusē, kad izkārpās no bedres, ir laba, pilnvērtīga dzīve, » stāsta Inta.
Septiņi tumši gadi
Septiņu gadu laikā Inta un viņas vīrs piedzīvoja ļoti līdzīgu scenāriju vēl divas reizes – ārkārtīgi sarežģīta grūtniecība, kas prasīja no sievietes milzīgu enerģiju un daudz paņēma no viņas veselības. Pēc tam straujas, priekšlaicīgas dzemdības, kas atkal beidzās ar mazuļa zaudējumu.
«Tas notika pirms trim gadiem. Mēs bijām tikko zaudējuši mūsu trešo bērniņu. Man tas bija ļoti zems brīdis dzīvē, es negribēju dzīvot, uzskatīju, ka esmu brāķis. Negāju uz darbu, gulēju dīvānā ar segu pāri galvai, pat televizoru neskatījos. Biju saklausījusies, ka sievietes augstākais uzdevums un dzīves mērķis ir dzemdēt bērnu, un vispār – divi jau nav nekāda ģimene. Man likās, ka visiem bez manis būs labāk.
Jā, es tolaik bieži domāju par pašnāvību. Domāju, kā es to varētu izdarīt. Domāju, ka vīram bez manis, nevērtīgā apgrūtinājuma, būs labāk, viņam būs cita, labāka, dzīve. Es vainoju sevi visā. Jutos kā nokaltis koks, kuram nekad nezaļos lapas.
Turklāt, nedod die’s, ja man kāds pajautāja, vai neesam domājuši par adopciju. Man kā ezim uzreiz saslējās adatas gaisā! Tas man lika justies vēl nevērtīgākai. Ļoti dusmojos par šādiem jautājumiem. Tagad es zinu, ka zem ikvienām dusmām ir bailes. Šobrīd es esmu atvērta šai iespējai un saprotu, ka reiz par savu varētu saukt ne tikai no manas miesas nākušu bērnu un sniegt viņam mīlestību. Mēs ar vīru esam nolēmuši nokārtot audžuģimenes statusu. Nezinu, kur tas mūs aizvedīs, bet mēs šo iespēju atveram.
Bet tolaik es vispār neredzēju nākotni. Reiz braucu mašīnā no Liepājas atpakaļ uz Rīgu un domāju, kurā brīdī es varētu atlaist rokas no stūres. Prātoju – ar vieglo nesaskriešos, tā es varu arī izdzīvot, ar smago būs drošāk. Atceros, kā pretī brauca viens kravas auto, otrs, un es ar katru no tiem gatavojos avarēt. Bet tad aizdomājos, un ja nu arī tā smagā auto šoferim kaut kas notiek? Viņam varbūt mājās ir ģimene, sieva, bērni? Viņi taču ne pie kā nav vainīgi. Tas bija vienīgais, kas mani piespieda veikt ceļu līdz mājām, noturot stūri.
Mans vīrs bieži ir komandējumos, viņš ceļ ēkas Zviedrijā. Toreiz, kad viņš pārbrauca mājās, stāstīju, cik šausmīgi jūtos. Mēs izmēģinājām psihoterapiju, bet mums šis gājiens sanāca galīgi neveiksmīgs. Tad kādā reizē vīrs internetā pamanīja sludinājumu, ka drīzumā Cēsīs notiks Ugunsskolas rīkota trīs dienu nometne sievietēm par viņu gaismas un ēnas pusēm. Viņš noteica – pamēģini! Nu, ja šis nepalīdzēs, tad nekas nepalīdzēs. Un es kaut kā šai domai ļoti pieķēros kā pēdējam salmiņam, » atceras Inta.
Atdzimšana caur uguni
«Tās bija trīs briesmīgas dienas manā mūžā. Es nespēju atstāstīt to visu, ko mēs darījām, bet tas bija darbs katrai ar sevi, izmantojot dažādas tehnikas ar dažādu speciālistu atbalstu – kustību terapija, meditācija un daudzas citas tehnikas. Tā kā es biju nolēmusi, ka šī nometne ir mana pēdējā iespēja, piedalījos ar simt desmit procentu atdevi. Es sevī jutu milzīgu līdzatbildību izkāpt laukā no savas upura lomas.
Manas rētas vēl bija ļoti jēlas. Mēs septembrī zaudējām bērniņu, un nometne notika novembrī. Nometnes pirmajā dienā es vienkārši visu laiku raudāju. Man ļoti paveicās, ka istabiņā biju viena, tāpēc brīžos, kad man šķita, ka tūlīt nomiršu, un man tiešām tā šķita, jo es sevi ārdīju laukā pa vīlēm, varēju aiziet uz mirkli atvilkt elpu. Man ļoti sāpēja galva, vēmu, es jutos šausmīgi. Tagad es uz to skatos kā uz attīrīšanās procesu.
Otrajā dienā man kļuva mazliet labāk, bet tik un tā jutos slikti. Toties trešajā dienā es saņēmu tik daudz komplimentu! Ka man acis mirdz, ka es staroju, ka izskatos brīnišķīgi. Un es tā jutos! Tas bija brīdis, kad sapratu, ka visus šos septiņus gadus pēc saviem trim zaudējumiem esmu dzīvojusi nenormālās bailēs, nenormālā tumsā, un pati to neapzinājos. Šajā trešajā nometnes dienā man beidzot pēc septiņiem gadiem gribējās dzīvot.
Es atgriezos mājās ar milzīgu pacilātības sajūtu. Vīrs teica – tu esi pilnīgi cits cilvēks!
Tas bija mans pirmais mazais solis uz atlabšanu. Un tā es iepazinos ar savu atbalsta grupu, kā es saku, savu uguns mūri – Ugunsskolu, ko vada Laura un Mišels Dennleri no Šveices, kas māca cilvēkiem, kā iespējams uzlabot savu dzīvi, kā dzīvot jaudīgāk, pilnvērtīgāk, un sniedz reālas tehnikas.
Man reizēm jautā, kas tā par sektu, kam esmu pievienojusies… Man nevienam nekas nav jāpierāda, bet man šāds traktējums liek pasmaidīt. Es šos Ugunsskolas cilvēkus uzskatu par saviem draugiem ar lielo burtu, tie ir cilvēki, kuriem varu uzticēties, kuru klātbūtnē atļaujos būt tāda, kāda patiešām esmu, un man nav jāizliekas.»
No sapņiem drīkst atteikties
Bet kur šajā stāstā parādās kūkas? Tūliņ jau būs! «Pēc nometnes Laura stāstīja par Uguns spēka piedzīvojumu, kas ilgst trīs dienas un kura laikā sievietes ierauga un apzinās savu spēka potenciālu, un, jā, arī iet pāri ugunij… Domāju – jā, es to gribu! Bet pirms šī notikuma man bija saruna ar Lauru, kurā viņa man jautāja par maniem sapņiem. Es uzreiz šāvu laukā: «Man nav!» – «Vai tiešām?» Laura turpināja, un tā, vārds pa vārdam, man paspruka, ka mans sapnis ir kafejnīca. Ka es gribu cept kūkas un taisīt šokolādi, ka tur nāks cilvēki, būs forša atmosfēra, viņi varēs lasīt grāmatas, mēs runāsimies. Runāju un pati brīnījos, jo acīmredzot manī šis sapnis bija, bet es nebiju uzdrošinājusies to pateikt pat pati sev. Jā, man vienmēr ir patikusi konditoreja, vienmēr, kad braucām ciemos vai uzņēmām viesus, es esmu cepusi kūkas un kūciņas, bet es nekad, tiešām nekad, nebiju domājusi par kūkām kā par savu iespējamo profesiju.
Pēc tam, kad nonācu Uguns piedzīvojumā sievietēm, par šo savu sapni pastāstīju arī publiski. Man bija ļoti bailīgi, bet es pastāstīju par savām kūkām. Īsi pēc tam es pirmo reizi piedzīvoju, kā ir, kad Visums sadzird pasūtījumu…» stāsta Inta.
.jpg)
Tā kā vēlme par kūkām nu bija izteikta skaļi, ik pa laikam te viens draugs palūdza izcept kūku jubilejai, te otrs – ballītei. Pamazām viss tā iegriezās, ka Inta aizgāja no sava pamatdarba, kurš it kā patika, kur bija labs kolektīvs, bet par kuru acis nedega. Aizgāja, lai ceptu kūkas.
Un tad nāca piedāvājums, pēc kura Inta ļoti skaidri saprata, ko nozīmē teiciens: rūpīgi apdomā, ko vēlies. Intai piedāvāja Liepājā iegādāties jau gatavas izremontētas kafejnīcas telpas, ar visām iekārtām un atļaujām. Atliek tikai ievākties un strādāt. «Biju aizbraukusi uz Liepāju paskatīties šīs telpas, pa tām staigāju un nespēju noticēt. Šī kafejnīca bija identiska tai, kādu es to biju iztēlojusies. Ar tādu pašu nosaukumu, tādu pašu mammu un bēbīšu stūrīti, tādas krāsas sienām un pat Imanta Ziedoņa citātu uz sienas, ko es biju ierakstījusi vienā no savām skicēm.»
Sākumā man šķita – jā! Tas ir mans, šī vieta ir radīta man! Bet, tā kā mums uzreiz nebija tik daudz naudas, gājām uz banku, runājām par kredītiem, mums bija mazliet laika par to padomāt, un tad vīrs kādā vakarā man pajautāja: «Vai tu to patiešām, patiešām gribi?» Un pēc ilgām pārdomām, plusu un mīnusu apsvēršanas, es sapratu – nē, es to negribu. Un ir O.K. līdz kaut kam nonākt un tad saprast, ka tas tomēr nav man. Tāpēc tu neesi slikts cilvēks vai vējgrābslis. Paskatīties brutāli godīgi – varbūt pat, nevis to, ko tu it kā gribi, bet – kas ir tas, kas tev ir vajadzīgs.
Es gribēju kūkas, radošo procesu, kopā sanākšanu, foršo sajūtu, ka ballīte notiek katru dienu, bet es negribēju ražošanu un visu pārējo, kas tam nāk līdzi.
Es gribu šo brīvību, nevēlos zaudēt radošumu. Man ir svarīgi katru kūku izcept ar baudīgu, kaifīgu izjūtu. Pirms katras kūkas cepšanas es dedzu savu balto sveci, pateicos Visumam, aprunājos, kā es saku, ar savu kūku dievu, ka viņš caur mani dod mīlestību cilvēkiem. Man ir svarīgi, no kādiem produktiem es savas kūkas cepu, man patīk visus ziediņus, ko lieku uz kūkām, pašai vākt un kaltēt. Ar kafejnīcas tempu tas nebūtu iespējams.»
Uguns par sevi
Sajutusies spēcīgāka, Inta pēc laika saprata, ka atkal ir gaidībās – bija pieteicies viņas ceturtais bērniņš: «Mana ceturtā grūtniecība bija ļoti pārdomāta, jo mēs zinājām – lai kāds būs rezultāts, visticamāk, šī būs pēdējā reize, kad iesim tam cauri. Mēs pēc pilnīgi vienādiem scenārijiem bijām zaudējuši trīs bērniņus. Ceturtajā reizē es cerēju, lūdzu augstākiem spēkiem, lai mums izdotos.
Vienlaikus no savas puses mēs izdarījām visu, kas ir mūsu spēkos, lai nodrošinātu labāko iespējamo, lai mums pēc tam nevarētu rasties jautājumi un šaubas – kā būtu bijis, ja mēs būtu darījuši tā, nevis citādi. Mēs konsultējāmies pie dažādiem ārstiem, ģenētiķiem, veicām analīzes, bijām izdomājuši, kā rīkosimies, ja notiks scenārijs a, un kā, ja b vai c. Un, jā, mēs arī paredzējām, ko darīsim, ja atkal dzemdības sāksies pirms laika.
Esmu ārkārtīgi pateicīga Ugunsskolas Laurai, ka viņa mūsu daudzo sarunu laikā bija sadzirdējusi, tieši kāds atbalsts man ir vajadzīgs, un viņa man to noorganizēja, pajautājot, kuri ir tie cilvēki, ko vēlos sev redzēt blakus. Izvēlējos tos, par kuriem zināju, ka viņi spēs mani atbalstīt, nevis būs tik apjukuši, ka man pašai būs viņi jāžēlo.
Diemžēl šo palīdzību man vajadzēja. Tikko man sākās ceturtās priekšlaicīgās dzemdības, un šajā reizē tas bija ļoti smagi, jo tika apdraudēta arī mana dzīvība, man blakus bija cilvēki no mana uguns mūra. Viņi, esot līdzās, atbalstot, man deva spēku izvēlēties to, ko es gribu – es gribu iet uz priekšu. Un tieši tāpēc es neiekritu panikā un histērijā, un, lai cik tas varbūt savādi izklausītos, ņemot vērā, ka bērniņš neizdzīvoja, manas ceturtās dzemdības tomēr bija brīnišķīgas.
Man bija perfekta sadarbība un komunikācija ar ārstiem, es biju absolūti pārliecināta, ka ikviens no viņiem izdarīs labāko, ko viņš tobrīd varēs man un manam bērniņam. Arī to nedēļu, ko es pēc tam pavadīju slimnīcā, kad arī mūsu ceturtais bērniņš bija zaudēts, man divdesmit četras stundas diennaktī blakus atradās tuvi cilvēki. Es zināju, ka nedrīkstu palikt viena, jo visdrīzāk man tas maksātu dzīvību, šajās sāpēs es tiešām varētu sev kaut ko nodarīt, tāpēc jau iepriekš biju palūgusi atbalstu.
Sievietēm, kuras mani atbalstīja, bija grafiks, kā viņas mainījās, lai es ne mirkli nebūtu viena. Tas bija fantastiski. Es par to tobrīd vispār nedomāju, es to pat nespētu, viņas pašas visu organizēja, viņas man palīdzēja gan mentāli, gan fiziski. Iedomājieties, cik milzīga ir vēlēšanās palīdzēt, ka sieviete, kura nav man asinsradiniece, bija gatava noģērbties un nākt ar mani dušā, lai es pēc sešiem ar pusi mēnešiem gultā, ko es tur pavadīju, lai saglabātu grūtniecību, kad vairs nespēju pastaigāt, varētu normāli nomazgāties un izmazgāt matus.
Šīs sievietes, manas uguns māsas, man palīdzēja šo sāpju posmu izdzīvot savā labākajā versijā. Man gribējās bļaut – es bļāvu. Man gribējās ārdīties – es ārdījos. Un viņas man tajā bija blakus. Es esmu viņām un Laurai un Mišelam ārkārtīgi pateicīga par šo atbalstu.
Pēc tam man bija no jauna jāmācās staigāt, bija nepieciešama rehabilitācija. Un man bija atbalsts – viņas kopā ar mani lēnā garā caur asarām un sāpēm staigāja pa mežu, sniedza masāžas, vadīja meditācijas… Tas, ko es saņēmu, – tas bija kaut kas milzīgs un man ļoti palīdzošs.
Ātrums, ar kādu es atlabu pēc ceturtajām dzemdībām, bija vienkārši neticams, iepriekš man tas prasīja gadus. Tagad tie bija mēneši.
Un tas ir veids, kā es gribu kalpot citām sievietēm, kuras ir piedzīvojušas zaudējumus. Es vēlētos viņas aicināt paskatīties uz atlabšanu, kā uz ceļu, kura laikā viņas sevi dziedina un atjaunojas, nevis paliek upura lomā. Bet to var tikai katrs pats. Cilvēks blakus var būt pavadonis un parādīt instrumentus, kā to darīt.
Ja man kāds prasa, vai man ir bērni, es saku: jā, man ir četri bērni. Tas, ka viņiem nebija lemts dzīvot un ka es nepiedzīvoju, ka viņi iemācas smieties, staigāt, iet bērnudārzā, skolā, tas nenozīmē, ka viņu nav. Es nekad nekaunos teikt, ka man ir četri bērni, bet viņi nav dzīvi. Vīrs mani vienmēr apsveic Māmiņdienā. Tas, ka viņi nav varējuši dzīvot, nenozīmē, ka mēs viņus neesam piedzīvojuši.
Es varu ar pilnu atbildību apgalvot, ka mana dzīve šobrīd ir daudz labāka, nekā tā bija, pirms es piedzīvoju šos zaudējumus. Šie mani smagākie zaudējumi vienlaikus ir arī mani lielākie ieguvumi. Tie ir mani resursi. Katrā no mums deg milzīga uguns, un ir jāiemācās to dedzināt nevis pret sevi, bet par sevi. Tas ir iespējams, un es gribu to darīt.»
Inta iesaka arī tev
- AUKSTAS PELDES.
Kā pie tām pierast? Sākumā kādu mēnesi no rītiem gāju kontrastdušā, mainot silto un auksto ūdeni. Kad jutu, ka man ar to nav gana, pārgāju tikai uz aukstu dušu. Vēl pēc laika – aukstu dušu lēju arī uz galvas. Un tagad es visu gadu peldu jūrā. Mantas sniedz mundrumu, enerģiju un tonusu gan mentāli, gan fiziski.
- GRĀMATAS
Cilvēkiem, kam grūti pieņemt nāvi kā tādu, es ieteiktu izlasīt Maikla Ņūtona grāmatu Dvēseļu ceļojums. Man pēc tās izlasīšanas atkrita daudzi jautājumi.
- BĀKUGUNS
Cik tik iespējams, satikties ar cilvēkiem, kas iedvesmo. Tas sniedz tādu draivu un iedvesmu – ja viņš var, tad es taču arī varu!
- MOSTIES AGRI NO RĪTA
Es katru rītu ceļos 5.20, un tad man sanāk laiks gan aukstai dušai vai peldei, gan pastaigai ar suni, gan kafijas tasei pilnīgā klusumā, kas man palīdz noskaņoties dienai.
- ĻAUTIES TAM, KAS NĀK
Ja nāk slikts garastāvoklis, ja nāk asaras – tad lai nāk. Jo pretojoties tiek patērēts daudz vairāk enerģijas nekā tad, ja tam atļauj notikt un – aiziet. Es šādā veidā atvairu arī galvassāpes. Jā, sāk sāpēt galva, nepatīkami, bet, lai nāk, jo, ja es galvassāpes dzīšu prom, būs vēl grūtāk.
- JAUTĀJUMI
Kad kaut kam grūti saņemties vai māc bailes, ir vērts sev uzdot jautājumu – kas ir sliktākais, kas var notikt? Labi. Un tālāk? Šādi var aizrakties līdz pašiem pamatiem, no kā man patiešām ir bail, un tad reizēm saprast – hm, pašlaik notiekošais nemaz nav tik traki, tas mani nenogalinās.
- SUNS
Protams, es nevaru sacīt, ka katram tagad jāņem suns, jo tas vienkārši būtu bezatbildīgi. Bet mūsu mājās Jasmīna ienāca, kad es grimu depresijā un negribēju iet laukā. Tāpēc mēs paņēmām suni, jo bija skaidrs, ka viņas dēļ es celšos un vedīšu pastaigāties. Tā pie reizes izvedot laukā arī sevi.
- NEĒST VISU ZILONI UZREIZ, BET – PA GABALIŅAM
Tas ir teiciens, ko sev ik pa laikam atgādinu. Lielas lietas ir grūti izdarīt uzreiz, bet tās var sadalīt pa mazam solītim un darīt pakāpeniski. Kas ir pirmais gabaliņš, kas mani var tuvināt veselumam?
