Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
PIETURZĪMES
- Skaistumkopšanas salonu Kolonna galvenā speciāliste.
- Dzimusi 1946. gada 11. septembrī.
- Beigusi Rīgas 49. vidusskolu, Rīgas 1. medicīnas skolu, strādājusi par vecmāti.
- Pēc tam apguvusi frizieres un kosmētiķes profesiju.
- Vairākkārt ieguvusi godalgotas vietas un medaļas starptautiskos kosmētikas konkursos.
- Kādu laiku profesionāli dejojusi varietē.
- Vīrs Vladimirs.
- Meita Ieva, mazdēli Artūrs un Adrians.
Tieši pirms sarunas ar Baibu man uz lūpas uzmetās liela, nejauka un nenomaskējama aukstumpumpa. Grūti iedomāties ko nejēdzīgāku dienā, kad jāintervē skaistumkopšanas leģenda! Bet Baiba man ne mirkli neļauj par to justies neveikli. Un es nodomāju, ka arī tas ir viens no viņas talantiem – iedvest cilvēkiem pašcieņu.
AIVA: Sarēķināju, ka skaistumkopšanas nozarē jūs darbojaties jau vairāk nekā 45 gadus. Kas pa šo laiku ir mainījies?
Citi lasa
BAIBA: Viss ir kardināli mainījies, jo tagad ir pārpilnība. Izvēle skaistumkopšanā pašlaik ir tāda, ka var apjukt – filleri, operācijas, procedūras. Reizēm domāju – kā sievietes vispār spēj izvēlēties?
Agrāk nebija nekā. Pirmajā salonā, kurā strādāju, nebija pat tualetes! Tā bija koka ēka Dzirnavu ielā. Visā Rīgā bija tikai četri ārstnieciskās kosmētikas kabineti.
– Taču sievietes arī tolaik tāpat bija skaistas?
– Sievietes, jo sevišķi Latvijā, sevi tāpat kopa! Kad sāka atvērties skaistumkopšanas kabineti, tie bija stāvgrūdām pilni. Piedāvājām masāžas, sejas tīrīšanas, likām grimu, pašas gatavojām krēmus. Es māku vārīt sejas krēmu! Bet veikalos gan nebija nekā. Dāmas, kuras varēja tikt uz ārzemēm, man veda grima krāsas.
Tā pārpilnība bija milzīgs lēciens. Taču visu laiku bija arī ļoti daudz jāmācās. Mana laime bija tā, ka šo nozari ne uz brīdi nepametu un visam varēju izsekot. Tas ceļš, ko izgāju, bija garš, bet manī bija spīts. Vispirms ieguvu vecmātes izglītību un trīs gadus arī nostrādāju par vecmāti, taču sapratu, ka alga pat ar visām nakts dežūrām ir tik maza, ka par tādu nevaru iztikt – 67 rubļi! Tāpēc aizgāju mācīties par frizieri, lai arī mans tēvs, arhitekts, bija kategoriski pret to. Man patika veidot frizūras un patika darbi, kas darāmi ar rokām. Pēc tam man piedāvāja mācīties kosmētiķu kursos. Tā tas palēnām sākās.
Man jāsaka paldies arī uzņēmējai Ievai Plaudei, kura vispirms man piedāvāja veidot grimus Operas izrādēm, bet pēc tam ierosināja atvērt kabinetu Lāčplēša ielā, un tā mēs sākām veidot Kolonnas salonu tīklu. Sākumā bijām līdzīpašnieces, tagad esmu galvenā speciāliste. Mācu, vadu un pati strādāju ar klientiem. Kolonna ir manas otrās mājas.
– Kas ir mainījies skaistumkopšanas filozofijā?
– Agrāk bija tādi, kā kosmētiķu valodā saka, salāti – paņēmām kaut ko no viena zīmola, kaut ko no cita. Tagad augstas klases speciālists neko kopā nejauc un paliek pie viena zīmola filozofijas, taču to apguvis līdz niansēm. Rīgā ir ļoti daudz labu skaistumkopšanas speciālistu, bet svarīgas ir arī nianses – sajust klienti, to, vai viņai telpā nav par aukstu vai karstu, vai gaisma nav par spilgtu…
– Kas jums pašai ir svarīgākais sava ķermeņa kopšanai?
– Nevaru sevi iedomāties bez sejas krēma un citas ikdienas kopjošās kosmētikas.
Rūpes par savu izskatu – tas man ir kā ēst, kā dzert, man tas ir nepieciešams un patīk. Protams, gadiem ejot, vajadzīgs arvien vairāk piepūles un naudas.
Pēc dabas varbūt esmu sievišķīga – tēvs vienmēr teica, ka es jūsmojot par katru nieku. Bet vispār jau, ņemot vērā visu, ko daru, esmu ļoti vīrišķīga! Pļauju ar trimmeri un zāles pļāvēju, pati tīru māju, strādāju, ceļā uz darbu un no tā katru dienu nobraucu simt kilometru. Starp citu, pati saprotu visus aizdomīgos trokšņus savai mašīnai, jo mans vīrs saka: ja gribi braukt, tev jāsaprot, kas tai mašīnai kaiš. Tikai reizēm brīvdienās man uznāk tāds – neko nedarīšu! Man daudzi prasa: nu kāpēc tu savā vecumā vēl strādā?
Pirmkārt, tāpēc, ka man tas patīk. Otrkārt, lai nebūtu nabaga un varētu kaut ko atļauties, – ar pensiju man ir par maz. Man nekas nav nācis viegli. Arī tagad – 73 gadu vecumā – strādāt garu darba dienu un braukt ar mašīnu uz darbu nav viegli. Bet man patīk. Es vēl tik daudz gūstu savā vecumā! Man visu laiku kaut kas jāmācas, jāapgūst tehnoloģijas, atlaides jau neviens man nedod.
Un vēl jau jāspēj labi apģērbties un labi izskatīties! Ejot sabiedrībā, velku apavus ar papēžiem un kleitas – to daru pati sevis dēļ, nevis kāda cita dēļ, man tas uzlabo garastāvokli. Un krāsoju sarkanas lūpas!
Bet veselībai man katru rītu ir pieci Tibetas vingrojumi, daudz staigāju, peldos līdz vēlam rudenim un cenšos domāt, ko ēdu.
– Jūs neslēpjat, ka jums bijusi plastiskā operāciju. Kāda ir jūsu attieksme pret plastisko ķirurģiju?
– Jā, man tāda ir bijusi. Esmu pamēģinājusi arī injekcijas. Kāpēc esmu to darījusi? Arī tāpēc, ka nevaru strādāt šajā profesijā, ja noliedzu plastiskās operācijas un skaistuma infekcijas. Kā es citādi par to varēšu stāstīt savām klientēm? Ar ko parasti sāk sieviete, ja nolēmusi izmantot plastiskās ķirurģijas iespējas? Ar augšējiem plakstiņiem.
Un pēc tam jau var saprast, kuru ceļu iet tālāk. Ja pienāk brīdis, kad sejas āda tiešām šļūk uz leju, un ja var atļauties, ja veselība atļauj, tad kāpēc to nedarīt! Zobus un nagus taču mēs liekam! Man jau liekas, ka tagad faktu, ka veikta plastiskā operācija, sievietes aizvien mazāk slēpj. Bet, protams, tas nav arī speciāli jāafišē. Man patīk, ja vecums sejā ir mazliet redzams – nav pilnīgi nogludināts. Vecums nav nekas skaists, bet sievietei piešķir zināmu šarmu.
– Kāpēc dažām sievietēm pēc plastiskās ķirurģijas tas nav manāms, bet dažām rezultāts ir tik uzkrītošs?
– Patiesībā pēc labas plastiskās operācijas tā arī vajadzētu būt – neko nevar pateikt, tikai sieviete izskatās kā ļoti labi atpūtusies. Ja tā nav – varbūt pārspīlēts, varbūt izdarīts par daudz.
– Esat piedzīvojusi, ka jūsu dzīvē kaut ko iespaido izskats?
– Manas klientes saka, ka, skatoties uz mani, nebaidās novecot. Nekad tā īpaši sevi neesmu analizējusi, taču jaunībā man likās, ka esmu par tievu. Tagad skatos bildes – ak, tu muļķe, tik labs augums!
– Kāda vispār skaistumam ir nozīme sievietes dzīvē?
– Skaistums ir tāds abstrakts jēdziens, tāda nesaprotama ķīmija. Man liekas, ka visas ir skaistas, un tā dažādība ir skaistums. Protams, sievietei ir jābūt koptai – tas ir numur viens!
– Kādas ir svarīgākās sevis kopšanas gudrības, ko jūs ieteiktu citām?
– Pirmā – akcentēt ne tikai sejas skaistumu, ir jādomā par visu ķermeni! Turklāt tik daudz ko sevis labā var izdarīt arī bez naudas. Nedomāju, ka visām jābūt tievām, absolūti nē, daudzas formīgas sievietes ir ļoti skaistas. Bet vajag piedomāt, lai savu augumu nesabojātu. Otrs – stāja. To var izkopt ar dejošanu, ar vingrošanu, ar kustībām.
Trešais – jāsaglabā mīlestība pret dzīvi. Ja acis nemirdz, skaistuma nebūs!
Katrai jāatrod savs modelis. Novecošana ir neizbēgama, bet var to piedzīvot tā skaisti. Tas, protams, nozīmē arī labu veselību. Ja tās nav, tad neko negribas. Bet par to jāsāk domāt jau laikus, jo mēs pašas sagandējam savu veselību, daudz un nepareizi ēdot un nekustoties.
– Sievietes labsajūtu iespaido arī attiecības. Jūs ar savu Vladimiru esat kopā jau gandrīz 50 gadu, taču pati esat teikusi, ka abi visu laiku karojat. Kā var izturēt tik ilgus gadus kopā, visu laiku karojot?
– Laikam tāpēc, ka ir interesanti. Es nezinu, kā tas ir – dzīvot kā cimdam ar roku. Mēs esam dažādi. Jaunībā vīrs mēģināja mani locīt, bet mani nevar pakļaut. Tagad viņš ir samierinājies, un šis modelis, izrādās, nav nemaz tik slikts. Neviens jau nebūs ideāls, tāpēc nav jēgas visu jaukt un sākt no gala.
Es savu vīru mainīt neesmu mēģinājusi, jo uzreiz sapratu, ka tur nekas neiznāks, – viņš ir no Latgales, un tur ir tie kārtīgie raksturi. Viņam ir melns un balts, pa vidu nekā – kā vīrs saka, tā jābūt. Bet es redzu visādas nianses. Un mums joprojām ir pieslīpēšanās, jo daudz kas mainās. Tagad es strādāju, vīrs vairs ne – atkal viss ir citādi. Bet ir vērts izturēt grūtības. Izšķirties ir viegli.
Man nesen bija tāda krīzīte, bet tā nevarēja ilgi turpināties, jo es tādās reizēs nevaru gulēt. Tad man vienkārši jāapsēžas, sevi jāsakārto un jātiek tam pāri. Sevī visu izanalizēju un tiku pāri.
– Vai jums ir kādi savi iekšējie noteikumi par lietām, ko jūs attiecībās ar vīru noteikti neatļautos?
– Skaidri zināju, ka nevaru atļauties iziet viena sabiedrībā, jo vīram tas nepatiks. Komandējumi, protams, ir komandējumi. Bet, ja ballītes vai dāmu pasēdēšanas, tad vienmēr sarunāju, ka būšu mājās tikos un tikos. Mēs ļoti reti izejam atsevišķi. Varbūt tagad biežāk, jo vīram ir veselības problēmas. Un man pat nepatīk iet vienai. Kāda vēl padomās, ka gribu noņemt viņai vīru! (Smejas.)
Nevaru atļauties atstāt māju nesakārtotu – jā, vīrs piepalīdz, bet es uzskatu, ka tas ir mans darbs. Tāpat ēst gatavošana ir mans darbs. Toties vīrs ir inženieris, ļoti tehnisks cilvēks, un man mājās vienmēr viss ir salabots.
Vīram arī nepatīk, kad es sāku tā briesmīgi šiverēties. Tad viņš kādreiz saka: tu atmet to savu frizētavas toni, runā ar mani normāli! (Smejas.)
– Kad pirms tiem daudzajiem gadiem apprecējāties ar Vladimiru, viņš slikti runāja latviski. Kā jums ir izdevies viņu latviskot?
– Vladimiram māte bija latviete. Tēvs bija krievs, taču viņš aizgāja bojā, un māte dēlu audzināja viena. Tomēr viņš nerunāja latviski, lai arī pēc pases skaitās latvietis. Tad es viņu integrēju! Sākumā mums ar vīru dažos jautājumos bija pilnīgi dažādi uzskati. Mans tēvs bija leģionārs, bet Volodjas māte – partijas darbiniece, un tā bija lieta, ko mēs nekustinājām. Bet tagad Vladimirs ir ļoti integrējies – kārtīgs latvietis. Valoda mums mājās ir latviešu, un tāpat kultūra.
– Kad satikāties, Volodja jūs gandrīz kārtīs esot iespēlējis. Kinostudijas puiši pludmalē gaidījuši mākoņus, spēlējuši kārtis, un zaudētājam likts iet ar jums iepazīties. Kas jūs tādā puisī uzrunāja?
– Viņa mērķtiecība. Volodja bija sadomājies, ka es būšu viņa sieviete. Bet bija interesanti. Bija praksē – mani aizsūtīja vecmātes darbā uz Ludzu. Teicu Vladimiram: mēs tagad netiksimies, man jābrauc uz Ludzu. Viņš atbildēja: es arī braukšu, man tur mamma dzīvo! Izrādījās, ka Volodja ir no Ludzas. Nesen bijām uz koncertu, dziedāja Zigfrīds Muktupāvels, pie klavierēm Raimonds Pauls. Un pirms koncerta Zigfrīds manam vīram teica, ka viena dziesma mums sevišķi patiks. Un koncertā pēkšņi skan Tev, mana labā – vīrs man to dziedāja kāzās: «Paldies, ka tu līdzās man nāc…»
– Esat stāstījusi, ka tēvs jūsu laulības neatbalstīja.
– Tāda milzīga spiediena jau nebija. Tomēr sākumā tēvam tiešām bija grūti to pieņemt. Tēvs agri nomira, drīz pēc mūsu kāzām. Un pirms aiziešanas mūžībā jau bija pieņēmis. Bija jau piedzimusi meitiņa, un tēvs, viņu ieraudzījis, teica: tā ir mūsējā! Ieviņai ir brūnas acis – tāpat kā manam tēvam.
Es jau vispār esmu tāda stūrgalvīga – gan precoties, gan profesijas izvēlē. Bet tas bieži palīdz. Vīrs man kādreiz teica: tu nekad nebrauksi ar mašīnu! Es domāju: kā – nebraukšu!? Man bija daudz jābraukā pa Kolonnas saloniem, tad viena dāma mani aizveda uz kursiem, es izmācījos, iekāpu mašīnā, un – tā arī visu laiku braucu!
– Kad sākāt braukt ar auto, jums jau bija krietni pāri 40. Ko vēl jaunu esat iemācījusies beidzamajos gados?
– Pļaut ar trimmeri. Manā apkaimē neviena sieviete nepļauj ar trimmeri, es pļauju, viss ciems skan. Esmu arī iemācījusies peldēties aukstā jūrā. Agrāk man sala, bet tagad peldu līdz oktobrim. Katru rītu vingroju – agrāk to nedarīju.
– Jums vispār kādreiz ieslēdzas tāda iekšējā bremze: pagaidi, pagaidi, tas vairs nav tavam vecumam?
– Nē. Nekad. Varbūt tas nav normāli, ka man tās nav?
– Kad iepazināties ar Vladimiru, jūs vēl bijāt precējusies, taču jūsu pirmā laulība bija ļoti īsa.
– Apprecējos pilnīgi neapdomīgi, jo mans tēvs bija ļoti stingrs un es tiecos tikt ārā no mājām. Pirmais vīrs bija 12 gadu vecāks, un, kad iepazināmies, man bija tikai 17. Muļķa meitene, kas pilnīgi nevajadzīgi sabojāja dzīvi otram cilvēkam! Pēc diviem gadiem es izšķīros. Sapratu, ka tā turpināt nevar. Un spīts jau arī! Tāpēc jau mani nosūtīja strādāt uz Ludzu. Vīrs sarunāja – cerēja, ka nosūtījums uz tik tālu rajonu mani pāraudzinās…
– Kad piedzima meita Ieva, jūs jau bijāt sākusi savu karjeru. Vai tādēļ neiznāca kaut ko palaist garām meitas audzināšanā?
– Man vispār nebija dekrēta atvaļinājuma. Es piedzemdēju un atkal strādāju, skrēju mājās pabarot bērnu. Man ir sarežģītas attiecības ar meitu. Bet ne jau karjera vainīga. Es laikam nezinu, kā ir pareizi audzināt bērnus. Reizēm man liekas, ka ar savu mīlestību metos iekšā par daudz.
Esmu laimīga, ka man ir ļoti labas attiecības ar vecāko mazdēlu Artūru. Un man jau gandrīz divus gadus ir otrs mazbērniņš – Adrians!
– Bija brīdis, kad jūs uz lāpstiņām noguldīja slimība, smags ērču encefalīts. Ko jūs toreiz sapratāt?
– Tie ir tie sitieni, kurus neviens negaida. Tāpēc arī vienmēr saku, ka pats svarīgākais ir veselība. Gulēju pilnīgi bez spēka trīs nedēļas, nedrīkstēju pat sarunāties, un dzīve bija apstājusies. Tādos brīžos novērtē, ka tev ir vīrs un īsti draugi. Man tādi ir, viena kolēģe nāca katru vakaru! Un pēc slimošanas sapratu, kāda tā laime, ja vari kustēties un strādāt kaut visparastāko darbu. Laikam jau mani tajā brīdī vajadzēja apstādināt – jo nevar visu laiku skriet.
– Esat teikusi, ka sievieti laimīgu dara māja. Jums jau 20 gadu ir māja.
– Padomju laikos, kad es augu, ģimenē dzīvoja kopā vairākas paaudzes. Tā īsti mājas sajūtu ieguvu tikai tad, kad ar vīru palikām divi vien savā mājā. Sajutu, ka tā ir pilnīgi mana un es to varu veidot. Māja man ir svētvieta, kur varu paslēpties. Tā mums ir Inčupē netālu no jūras – jūru redzu pa logu un varu peldkostīmā iet nopeldēties. Esmu piepildījusi tēva sapni – viņš tur bija ieguvis gruntsgabalu un gribēja, lai katra meita uzceļ savu māju.
Kad eju peldēties, reizēm uz jūru nāk līdzi mūsu kaķi. Kāds paziņa teica, ka cienot mani par to, ka nevis pērku dārgus šķirnes dzīvniekus, bet paņemu mājdzīvniekus no ielas. Tā tiešām ir. Mums ir bijuši pieci no ielas paņemti dzīvnieciņi – četri kaķi un suns, kurš pieklīda, kad uzcēlām māju. Arī bērnībā man vienmēr bija dzīvnieki. Reiz bija pilna māja ar strazdiem, kurus izglābām no sala, ir bijuši zaķi, truši, pat ūpis ieklīda, bijušas arī baltās pelītes, tās gan izmuka, un kaimiņi brīnījās, kādas viņiem mājās jocīgas peles uzradušās.
– Īpašība, kuru nevar nepamanīt, runājot ar jums, ir pašcieņa. No kurienes jums tā?
– Es atkal vienmēr esmu domājusi, ka tieši pašcieņas man trūkst un esmu pārāk bikla. Varbūt tas nāk ar gadiem?
– Jūs atklāti runājat par savu vecumu. Bet kā ar novecošanu – vai par to daudz jādomā?
– Protams, jādomā. Bet labāk lai par mani saka: cik viņa savā vecumā labi izskatās! Nevis otrādi: cik viņa izskatās veca! Tāpēc uzreiz pasaku, cik man gadu. Bet galvenais – man patīk dzīvot!
