Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Inetas Meimanes raksts tapis 2021. gadā žurnālam «Santa».
-
Mumiņš varējis uz līdzenas vietas pazaudēt brilles, varējis braukt ar velosipēdu, basģitāra uz pleca, apstāties, nolikt ģitāru, lai sašņorētu kurpi, un braukt tālāk jau bez ģitāras.
-
Patiesība izrādījās skaudra. Kāds autobusa pasažieris Jelgavas šosejas malā, kūdras purvā aiz jaunajiem bērziņiem, pamanīja mašīnu. Mumiņu policija atrada metrus piecdesmit no tās.
-
Gadiem puiši par to klusēja, nu runā – Mumiņš cietis no nervu sistēmas traucējumiem.
Jelgavā joprojām ir nelielā divstāvu māja, kur mita upju kuģniecības darbinieku ģimenes, tur reiz dzīvoja arī Mumiņš, jo kuģniecībā strādāja viņa vectēvs. Mamma – ļoti noslēgts cilvēks, jaunāks brālis, vecākā māsa, kura dzied baznīcas korī… Un kurš gan nezina, kā sākās Prāta vētra, – pieci skolasbiedri no Jelgavas 1. vidusskolas nodibināja mūzikas grupu. Mumiņš – klusākais no viņiem.
Aizgāju uz šīs skolas muzeju, ieskatījos skolēnu pētījumā par Prāta vētru. Uz jautājumu par savu labāko rakstura īpašību Gundars tur atbildējis: «Mierīgums, nosvērtība, nerunīgums.» Atzinis, ka vislabprātāk izbauda naksnīgas pilsētas vērošanu, ka baidās no «šaurām, slēgtām telpām» un ka garšo biezpienmaizītes. «Sapņos smejos, skaļi dziedu.»
Laimīgā kārtā internets glabā arī Prāta vētras pirmā singla video no tālā 1992. gada – maigo Jo tu nāc. Idejas autors – arī Mumiņš, viņa brilles zib senajā ierakstā. Kaspara Rogas mamma Inta man sacīja: «Kad puiši mūsu mājas neapdzīvotajā galā rīkoja mēģinājumus, Mumiņš reizēm atbrauca pirmais. Atceros, kā viņš sēdēja virtuvē pie plīts un izmēģināja savus basus. Vēl nodomāju – kā var mēģināt, ja svešs ir klāt, process taču tāds intīms. Basi tik skaisti skanēja…»
Mumiņš pirmais no Prāta vētras puišiem sāka dzīvot atsevišķi no vecākiem, un pārējie bieži ciemojās viņa jaunajā mājvietā. Gundara mamma strādāja kulinārijā un rītos tad nesa dēlam gardumus, cienāja visus.
Mumiņam arī pirmajam no visiem uznāca lielā mīla, parādījās stabila draudzene.
«Ļoti interesanta tumšmate. Precējušies nebija, bet – visīstākā ģimene.»
Jā, un Mumiņš studēja LLU pārtikas tehnologos neklātienē – par mājturības skolotāju. Studiju biedri atceras – Gundarā bijis liels gribasspēks, enerģija un arī kas maigs, pazemīgs un aizkustinoši komisks. Eksāmenos viņš ļoti satraucies, kaut arī labi sagatavojies; reizēm nespējis pateikt ne vārda, svīdis, sarcis. «Cilvēks, kuram grūti kontaktēties.»
Guna Zučika, bijusī Prāta vētras starptautisko attiecību menedžere, uzsver, ka tieši tādam Mumiņam bija vieta grupas harmonijā. «Nomierinošais elements, asumu izlīdzinātājs. Bez vārdiem – vienkārši ar esību. Atceros viņa plato smaidu, mazliet bezrūpīgo. Trakoti aizmāršīgs viņš bija – tāds sapņotājs, planēja savā pasaulē, un tas, kas ir uz zemes, nešķita pārāk svarīgs.» Jā, Mumiņš varējis uz līdzenas vietas pazaudēt brilles, varējis braukt ar velosipēdu, basģitāra uz pleca, apstāties, nolikt ģitāru, lai sašņorētu kurpi, un braukt tālāk jau bez ģitāras.
Kad par Mumiņu reiz jautāju Renāram Kauperam, viņš atbildēja: «Bija ļoti svarīgi, ka kāds māk piekāpties, māk paklusēt un tādā veidā radīt un atbalstīt grupas kopējo virzību. Savā ziņā pat upurēties un spēlēt ko tādu, kas pašam varbūt nemaz tik tuvu pie sirds neiet. Tajā pašā laikā viņam bija ļoti skaidra muzikālā vīzija un pozīcija.
Gundaram ļoti patika neatkarīgais mūzikas vilnis no Sietlas – Nirvana, Pearl Jam –, un mūsu otrais minialbums Vietu nav bija stingri šī virziena ietekmēts.»
Mumiņš piedzīvoja kopīgos panākumus Eirovīzijā, kad dziesma My Star ieguva trešo vietu. Viņš vēl bija tepat, kad dziesma Maybe tapa par grupas galveno hitu. Viņš vēl piedzīvoja arī brīdi, kad hitparāžu augšgalā iekļuva Скользкие улицы…
· · ·
Tad pienāca 2004. gada 22. maijs, sestdiena. Mumiņš nesen bija pārcēlies uz dzīvi Rīgā, līdz diplomdarba aizstāvēšanai palikusi astīte, mīļotā Karīna aizceļojusi uz Itāliju. Tovakar viņš kopā ar pārējiem Prāta vētras puišiem svinēja Mumij troļ koncertu Dzintaru koncertzālē. Jau pēc dažām dienām svēta relikvija būs Antona Korbeina pēdējais uzņemtais foto, kurā ir Mumiņš, – Roga priekšplānā vaibstās, aiz viņa smaidīgs Gundars, tālāk smīn Jubalts.
Guna Zučika: «Es biju starp tām meitenēm, kuras pēc koncerta Mumiņš aizveda līdz Rīgas centram. No mašīnas izkāpām netālu no kluba Essential, bet Gundars aizbrauca uz Jelgavu.»
Pēdējais, ko zina Mumiņa draugi, – viņš vēl iegriezās paēst Lido. Tad brauca pa Jelgavas šoseju. Un pazuda.
Guna Zučika: «Nākamajā un aiznākamajā dienā neviens viņu nevarēja sazvanīt. Es arī zvanīju daudzreiz. Izrādījās, ka Jelgavā viņš nav bijis.» Satraukums pieauga, puiši apzvanīja slimnīcas un morgus. Kāds paspēja iztaujāt arī zīlnieci, kura teikusi, ka redz Mumiņu staigājam «kaut kur pie ūdens»…
Patiesība izrādījās skaudra. Kāds autobusa pasažieris Jelgavas šosejas malā, kūdras purvā aiz jaunajiem bērziņiem, pamanīja mašīnu. Mumiņu policija atrada metrus piecdesmit no tās.
Kājas ļima, zeme šūpojās, kad Jubalts, Mumiņa māsa un brālis devās mirušo atpazīt. Mammai nebija spēka.
Policijas slēdziens bija skaudrs: laikā no vieniem līdz diviem naktī Mumiņa vadītais Audi 80, braucot Jelgavas virzienā, pēkšņi griezies pa kreisi, šķērsojis pretējo joslu un, apmetot kūleņus, ielidojis kūdras purvā. Nāve iestājusies smagas galvas traumas dēļ. «Debesīs būšu lidotājs» – daudzi pēkšņi atcerējās Mumiņa reiz kādā intervijā sacītos vārdus, atbildot uz dumju jautājumu, ar ko viņš gribētu nodarboties pēc nāves. Mumiņš taču bija filozofs. Domas, ko viņš izsacīja par dzīvi, mēdza būt tādas… aizpasaulīgas, par laiku, par mūžību.
Todien un turpmākajās naktīs Jelgavas šosejas 11. kilometrā dega svecītes. Nāca puiši ar ceriņu zariem, un pamazām izauga ziedu paklājs.
Iztēloties nevar, ko juta Mumiņa vecāki, Karīna un puiši, kuru kopā saaugušajām dvēselēm viena nu atplēsta nost. Pāri visam klājās smacējošs jautājums – kas notika? Iespējams, plīsa auto riepa vai pēkšņi uz ceļa izskrēja dzīvnieks. Audi ātrums bijis vismaz 126 kilometri stundā; vadītājs nav bijis piesprādzējies, bet auto kūleņojis… Varbūt Mumiņš pie stūres iesnaudās. Baumoja, ka lietojis arī ko reibinošu, taču pierādījumus neatrada. Arī mīts par pašnāvību neiztur kritiku: grūti to iedomāties tik klajā vietā. Skaidras atbildes nav.
Gadiem puiši par to klusēja, nu runā – Mumiņš cietis no nervu sistēmas traucējumiem. To, ka ar draugu nav labi, kolēģi pirmoreiz pamanījuši ierakstu studijā Vācijā. Kā publiski sacījis Kaspars Roga: «Viņš uz Marlboro bloka kastes kaut ko raksta maziem burtiņiem, un, kad lasi, tad saproti – diezgan liels bezsakars. Iespējams, tā bija veģetatīvā distonija smagā formā.» Vēlāk, pēc Prāta vētras Sibīrijas koncertturnejas, šie traucējumi skāruši arī Rogu, pēc tam – Renāru. Mumiņš iekrita pirmais, diemžēl toreiz, pirms 17 gadiem, par šo slimību Latvijā vēl sabiedrībā nerunāja. Drosmīgi kļuva vēlāk.
Guna Zučika: «Ekspektācijas, īpaši pēc Eirovīzijas, grupai bija augstas, dzinulis ļoti intensīvs, turnejās spriedze ir galēja, nenormēts darbalaiks. Nekad jau nezini, kas kuram notrigerē. Mūzikas industrijā tas skāris daudzus, tikai mūslaikos kopā ar psihologiem to labāk atpazīst. Arī es jutu, ka Gundaram negribas intervijas, kaut kādas bailes viņu māc… Bet tu jau esi bez pieredzes, nezini, ko tas nozīmē, garīgās veselības problēmas neatpazīsti.»
Tomēr draugi sapratuši, ka Mumiņam vajadzīga atpūta. Uzdāvinājuši viņam biļetes uz Kanāriju salām, lai brauc kopā ar meiteni un kārtīgi atslēdzas. Bet tieši tajos pašos datumos pirmajai fotosesijai ar Prāta vētru piekrita slavenais zvaigžņu fotogrāfs Antons Korbeins, un Mumiņš nolēma braucienu atcelt un piedalīties – tik svarīga iespēja. Nervu sistēmas atpūtu viņš atkal iemainīja pret darbu…
· · ·
Jelgavas Baložu kapsētā Mumiņu pavadīja simtiem cilvēku. Atbrauca arī Antons Korbeins. Draugi Mumiņam līdzi ielika bumbu, cigaretes un citrona ezi – tas bijis viņa pēdējais joks, par ko puiši ļoti smējušies.
Guna Zučika: «Pirmoreiz mūžā pieskāros kādam, kurš aizgājis. Gandrīz vienaudzim.
Pieskāros mīļajam Mumiņam atvadoties, bet atrāvos – no saltuma. Prāts to atteicās pieņemt.»
Mumiņa mīļā sporta skolotāja Ruta Šķiliņa pēc tam man sacīja: «Sēdēju līdzās Renāram pie zārka, un abi raudājām. Pavadītāju trīs saujas smilšu aizpildīja kapu līdz malām.»
Mumiņa aiziešana vienmēr būs brūce, bet viņš dusmotos, ja Prāta vētra beigtos. Puiši lēma, ka tālāk būs tā: «Grupā paliekam četri,», bet basģitāru turpmāk spēlēs pieaicināti mūziķi – kā grupas draugi, bet ne Mumiņa vietā. Basģitārists Ingars Viļums Prāta vētrā ir garus 17 gadus – dziesmu līdzautors, aktīvi piedalās mūzikas radīšanā. Tomēr – vienīgi algotnis, nevis grupas dalībnieks. Renārs man reiz to komentēja šādi: «Esam viņam ļoti pateicīgi par draudzību un arī muzikalitāti, jo patiešām bieži, īpaši radot ko jaunu, kādā neskaidrā jautājumā par akordiem, minoriem un mažoriem mūsu galvas pagriežas pret Ingaru, un tieši viņš ir tas, kurš izšķir daudzus strīdus. Ingars ir Prāta vētras labākais draugs un faktiski jau sen grupas pilntiesīgs loceklis. Bet publiski turamies pie Jelgavas 1. vidusskolas pamatiem, pie tā piecnieka, no kura viens jau visu vēro no mākoņa maliņas.»
Stāsts nebūtu pilnīgs, ja nerunātu Ingars. Noķeru viņu Maskavā – gaidīšanas režīmā pirms koncertiem, kas Prāta vētrai sāksies pēc nepilnas nedēļas. «Tāda dīvaina diena,» viņš smaidot saka. «Redz, kā iegriezies, negaidīta WhatsApp saruna par Mumiņu… Toreiz spēlēju Time After Time, bet ar Vētru man bija garāmskrienošas attiecības. Pēdējoreiz Mumiņu satiku Muzikālajā bankā. Izgāju ārā no Ventspils halles, un pie ieejas viņš smēķēja. Draudzīgi aprunājāmies kādas frāzes, viņš, kā allaž, bija ļoti laipns, dziļu, tālēs vērstu skatienu. Arī kinostudijā tikāmies mēģinājumu telpā, kad Vētra gatavojās tūrēm. Es tur iemaldījos, un mēs tehniski parunājām par basģitārām un skaņu.»
Drīz pēc Mumiņa aiziešanas Ingaram piezvanīja no Prāta vētras menedžmenta un lūdza augustā aizbraukt līdzi grupai uz Jekaterinburgu Krievijā. Viņš iemācījās dziesmas un aizbrauca, tomēr koncertā ļoti uztraucās. «Atbildība, kas tobrīd pār mani gūlās, bija smaga. Jā, daudz biju spēlējis, bet ne tādos mērogos – pilsētas laukums, tūkstošiem cilvēku… Aizskatuvē ienāk pazīstami mūziķi no Krievijas, Bi2 sastāvs… Tas viss radīja papildu emocionālo spriedzi, bet nospēlēju, izturēju. Pēc tam puiši aicināja arvien biežāk.»
Emocionālais strāvojums, to var saukt arī par Mumiņa garu, ir jūtams. «Tiešā veidā ne, bet redzēju, kā puiši mēģina aizēnot sāpes, skaidri un tieši nepieminot. Redzēju, cik šis pārdzīvojums ir dziļš. Ierakstot albumu Četri krasti, jutu, ka Mumiņa gars piedalās, – muzikāli pie daudzu ideju sākotnējās radīšanas bija darbojies arī Mumiņš. Piemēram, dziesmas Četri krasti ievadpartija, ko spēlē bass, bija ņemta no Mumiņa ideju lādītes. Caur savām rokām izspēlējot šīs partijas, ir klātbūtnes sajūta.»
· · ·
Jā, albums Četri krasti bija Prāta vētras dzīvošana tālāk. Faktiski – turpmākās dzīves manifests, spēcīgākais albums. Robežšķirtne. Uz diska vāciņa – četras krūzītes… Koncertā skanēja dziesma SpaceMuminsh. Ļoti apgarota un vienlaikus smeldzīga. Mans e-pasts glabā šādu Renāra Kaupera stāstu par to: «Bija 2002. gads. Vācijā, nelielā pilsētiņā Neitraublinga, ierakstījām albumu Dienās, kad lidlauks pārāk tāls. Tas arī bija pēdējais Prāta vētras albums, kurā piedalījās Mumiņš. Tieši Mumiņš nāca klajā ar ļoti skaistu, melodisku basa līniju, kas kļuva par pamatu šai meditatīvajai dziesmai. Ar to arī izskaidrojams dziesmas nosaukums, kas sākotnēji bija darba versija, bet vēlāk pie tās arī palikām. Ieraksta process bija ļoti skaists – vakars, studijā esam izvietojušies aplī viens pret otru un dzīvajā SpaceMuminsh arī ierakstām. Vēlāk iedziedāju savu daļu, un dziesma bija gatava.»
· · ·
Nu jau šo Mumiņa iedvesmoto kompozīciju grupa atskaņo viņa piemiņai. Vien daži īsi, klusināti teikumi Renāra balsī… Hug me, embrace me/ Love me, erase me… (Apskauj mani/ mīli mani/ aizmirsti mani…)
Ingars: «Emocionāls bija brīdis, man šo gabalu spēlējot Četru krastu turnejā, apzinoties, ka uz lielā ekrāna tobrīd rāda videomontāžu ar Mumiņu.»
Spēlēt bija grūti visiem.
Turnejas noslēguma koncerts Mežaparkā bija īpašs, tā ieraksts glabā kadru, kurā puiši raud.
Par savu pozīciju grupā Ingars ilgi neuzdeva jautājumus: ar viņu neviens par to nerunāja. Ingara nav ne uz koncertturneju afišām, ne grupas oficiālajās fotosesijās, ne grupas intervijās. Kad žurnālisti jautā, kur ir basģitārists, puiši atbild, ka aizņemts vai ka viņam jābūt kādās viesībās.
Ingars: «Tāda spēle notiek – es pļaujot zāli vai griežot rasolu savai dzimšanas dienai, vai esmu apmaldījies… Tad domāju, kā šo ziņu uztver cilvēki, – kas ir šis piektais? Man saslēdzās, ka tas rada nepatiesu ainu par mani kā cilvēku. Jo esmu taču ļoti atbildīgs – pret darbu, pret intervijām. Kad mans emociju katliņš bija piepilējis, teicu puišiem – nepadariet mani par vainīgo! Formulējiet godīgi – ka man nav tur jābūt, ka tas nav mans statuss. Viņi atvainojās. Jā, neesmu iekļauts grupā, bet… Mīlu šo darbu. Spēlēt kopā ar šiem cilvēkiem ir laime, liels pagodinājums. Tāpēc skumjā sajūta brīžiem izlaužas, brīžiem iekapsulējas… Esmu gaidījis kādu zīmi no Mumiņa – sapnī vai nomodā kāda liela saviļņojuma brīdī, pirms koncertiem… Bet tās nav bijis. Tad atradu atbildi – Mumiņš ir apmierināts. Arī tāpēc, ka mūzika skan, taču viņa vieta joprojām ir brīva.»
Piemiņa ir tik dziļa, pārpasaulīga, un līdz šai dienai nekas nav mainījies. Mumiņa māsa savas luterāņu draudzes avīzē ierakstījusi: «Ir kāda lieta, ko es gribētu lūgt Dievam. Patiesu prieku. Tādu, kāds ir bērniem. Tagad mans prieks ir sastindzis. [..] Un es zinu, kad mans prieks sastinga. Tad, kad mans brālis aizgāja bojā. [..] Kopš tās dienas es nespēju tā pavisam īsti priecāties. [..]»
Bet dzīve rit tālāk, mīļotā Karīna ir laimīgi precējusies, paliek Mumiņa fotogrāfijas, mūzika… Un tēlnieka Gļeba Panteļejeva radītais piemineklis, tik lakoniski skaists, – granīta bloks kā basģitāras skanda ar pulēta nerūsējošā tērauda laukumu. Uzspīd tam saule kā dievišķs pieskāriens, un granīts gaiši iemirdzas. Kā Mumiņa talants. Akmens apmalē iegravēts citāts no dziesmas Māsa nakts: Viens tālāk vēlos es doties/ Krist un celties, celties un krist/ Tu man novēli, novēli nepadoties…
