Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Iespējams, attiecību un piederības sajūta tev ir tik būtiska, jo tu agri zaudēji vecākus.
– Man bija tikai gadiņš, kad tētis aizgāja. Kad mamma – deviņi. Man šķiet, mamma nomira no bēdām, ka viņas mīļotā cilvēka vairs nav. Es spriežu pēc fotogrāfijām – no skaistas, smejošas sievietes viņa pārvērtās tādā, kas tikai šad tad viegli pasmaida.
Tēva nāvi es, protams, neatceros. Ir tikai stāsts, ka es esot bijis no ļoti mierīgajiem bērniem, kas gandrīz nekad neraud, bet tēta bēru dienā esot raudājusi bez apstājas.
Par laiku pēc mammas nāves man ir savādas atmiņas, droši vien zaudējums bija tik smags, ka psihē darbojas noliegums.
Man pat ir patīkamas sajūtas par to posmu, jo es biju uzmanības centrā. Tantes un onkuļi savu reizi mani pieskatīja, apciemoja, lai pārliecinātos, ka man viss ir labi. Mammai bija liela ģimene – viņa bija jaunākā no sešpadsmit bērniem Emmas un Jūlija Skaistkalnu ģimenē. Savukārt tētis bija vienīgais bērns saviem vecākiem. Satikās divi tādi cilvēki. Esot ļoti mīlējuši viens otru un mani.
– Tik kupla ģimene. Fantastiski!
– Tas ir brīnišķīgi, bet līdz brīdim, ko es sapratu tikai pavisam nesen. Kad vecmamma aizgāja, kā es teicu – ciltsmāte nomira, mēs vairs netiekamies. Agrāk augustā vienmēr bija jābrauc uz slavenajiem Alūksnes kapusvētkiem. Kaut vai lauzta kāja, jābrauc. Tur ir milzīgi kapi, iespaidīgi, gandrīz kā svētvieta. Tur satiekas dzimtu dzimtas un paaudžu paaudzes. Nu mēs vairs netiekamies. No otras puses – kas man liedz šo tradīciju atsākt?
Bet, runājot par bērnību, es biju mīlēts un uzpasēts savu vecvecāku bērns, patstāvīga, jo diezgan agri, kādos divpadsmit gados, sāku dzīvot viena Jēkabpils dzīvoklī. Vecmamma pie manis brauca reizi, divas nedēļā, un es pie vecvecākiem uz laukiem – brīvdienās. Bet darbdienās daudz biju viena. Bija vientulīgie brīži, bet bija arī jautrie. Draugi nāca ciemos, nevienam īsti nebija jāatskaitās, kur iešu un ko darīšu.
Agrāk neizjutu vecāku trūkumu, bet ar gadiem tas kļuva aizvien lielāks.
Ir Ziemassvētku vakars, sēžu ar savu meitu un viņas krustvecākiem un saprotu, ka te vajadzētu būt vairāk cilvēkiem. Iespējams, sākumā vienkārši neaptvēru to bēdu. Tas ir skumīgi, bet tas ir nemaināmi, es varu tikai veidot savu ģimeni un būt klātesoša savas meitas ģimenē. Pievērst tam uzmanību, nepalaist pašplūsmā. Tas ir līdzīgi kā ar draudzēšanos. Domāju, ka es nemāku draudzēties. Es mācos draudzēties. Tas prasa laiku. Es domāju par saviem draugiem un to arī saku: es par jums domāju, jūs man esat tuvi. Bet satikties sanāk tik reti… Man nav vienkārši dalīties ar savas dzīves notikumiem, šķiet – nu ko es ar savām lietām… Tikai nesen sapratu – ja nedalies ar saviem priekiem un bēdām, sāc kļūt par sociālo darbinieku, kurš piezvana, sirsnīgi vaicā, kā tev iet (un man arī tiešām gribas zināt, kā iet), bet, ja tu pats nestāsti, tad neveidojas pareizais līdzsvars.
Attiecībās ir jābūt uzmanīgam. Ja cilvēks ir paspēris soļus tev pretī un mēs esam satuvinājušies, ir ļoti jāpadomā, lai kaut vai jokojot viņu neaizvaino. Cilvēku attiecības ir trauslas, tas ziediņš var ātri aizlūst. Es saprotu, izklausās patētiski vai naivi, bet man tiešām vienmēr gribas, lai visiem ir labi, kas, protams, nav iespējams, tāpēc es apzināti mēģinu neradīt konfliktsituācijas un, ja tomēr tās ir radušās, varu atvainoties pirmā.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Santa jaunākajā numurā!
