Krievijas mūsdienu bēgļu pārstāvis Jevgeņijs Čičvarkins: Esmu absolūts rietumnieks

Šis visnotaļ ekscentriskais, interesantais cilvēks jau 12 gadu dzīvo emigrācijā un nebaidās aktīvi kritizēt Krievijas iekšējo un ārējo politiku.

1997. gadā Čičvarkins kopā ar Timuru Artemjevu Maskavā izveidoja uzņēmumu Euroset, kurš kļuva par lielāko mobilo tālruņu pārdevēju Krievijā. 2008. gadā uzņēmums nonāca kriminālās izmeklēšanas krustugunīs. Pēc Čičvarkina ieskatiem – tas bija pasūtījums, lai viņam atņemtu biznesu. Euroset varēja saglabāt, ja vien viņš drošībniekiem maksātu milzīgu kukuli. Čičvarkins nepiekrita – viņš pārdeva biznesu un 2008. gadā bēga uz Lielbritāniju.

– KLUBA vīna apskatnieks Aigars Nords pēc tam, kad pabija jūsu veikalā Hedonism Wines, teica: «Tas ir kā sapņu rotaļlietu veikals. Cilvēks uztaisījis Disnejlendu, uz kurieni brauc visa pasaule un noelšas. Te ir viss iespējamais.»

– Liels paldies, bet līdz Disnejlendai mums vēl ir tālu, ir jāstrādā. Mēs gribējām izveidot tieši šādu perfektu vietu, kur ir ļoti labs serviss, ļoti zinoši pārdevēji. Ideja bija – labot kolēģu, citu tirgus dalībnieku kļūdas, kuri nepārkārtojās līdzi laika prasībām.

– Jūs savu biznesu attīstījāt Londonā, kur ir ļoti spēcīgas tradīcijas. Turklāt vīna tirgus ir ļoti piesātināts. No kurienes jums radās pārliecība, ka Londonā jāattīsta tieši vīna tirdzniecība?

– Tirgus bija piesātināts, taču pēdējo 15 gadu laikā te atbraucis miljons jaunu londoniešu – no Āzijas, Tuvajiem Austrumiem, arī Baltijas valstīm. Daudzi ieradušies peļņā, taču ir arī bagāti ļaudis. Prasības pret servisu ir mainījušās, bet vietējie veikali bija ļoti tradicionāli, lēni – tie domāti citai mentalitātei, kad ļaudis ar ļoti tradicionālu gaumi nesteidzīgi pusgadu iepriekš pasūta vīnus. Mūsdienīgums prasīja pārmaiņas. Es pats biju klients, kuram nepatika šis serviss.

Mūsu veikalā ir 6800 vīnu un apmēram 3000 stipro dzērienu. Ja esat ieradies restorānā Hide un vēlaties kādu dzērienu, kura nav dzērienu kartē, no veikala to var saņemt pēc 10–12 minūtēm.  Tagad diemžēl pat ātrāk, jo kovida dēļ biznesa aktivitāte Maifērā ir neliela.

– Jūs esat vīna, ne degvīna baudītājs.

– Jā, ne visi krievi katru dienu dzer vodku. Man ir viena krievu diena ziemā, kad esmu saaukstējies un noteikti dzeru vodku un ēdu pelmeņus. Tā ir nodeva tradīcijai.

– Pirms sava restorāna izveidošanas jūs ar kolēģiem esat pabijis ļoti daudzos pasaules restorānos…

– Reiz centos saskaitīt Mišelina zvaigžņu restorānus, kuros esam bijuši kopā ar Tatjanu (Jevgeņija mīļotā sieviete – aut.). Sanāca vairāk nekā 200. Pats galvenais, ko pamanījām, – gandrīz visur klibo serviss. Daudziem tas ir īstermiņa darbs, cilvēki ne pārāk cenšas, viņiem tas nav tik svarīgi. Te ir milzīgs potenciāls, lai klientus apkalpotu labi. Mēs turpinām attīstīt savu servisa stratēģiju, tāpēc, ka tai ir nākotne.

– Vai starp tām vairāk nekā 200 vietām, kuras apmeklējāt, ir arī Rīga?

– Jā, mēs bijām Barentā. Tur svinējām mūsu meitas četru gadu jubileju, bija ļoti labi un garšīgi. Tur ir pareizs un kvalitatīvs piegājiens. Man gan grūti spriest, jo mūs atpazina un uzņēma ļoti draudzīgi, bet es domāju, ka tur serviss vienmēr ir labs.

Tā kā Tatjanai Jūrmalā ir māja, mēs ik pa laikam tur ierodamies un cenšamies iepazīt visu, kas ir apkārt. Nezinu, vai vēl darbojas, bet bijām arī 36. līnijā, vēl vairākās vietās, un jāatzīst, ka serviss bija labs.

Jūrmalā apmeklējām pāris vietas ar kaukāziešu virtuvi, tur gan bija mazliet nedraudzīga attieksme – «ko tu nervozē, mēs tevi tūlīt pabarosim…» Kaut kas no 90. gadiem.

Vēl bijām vienā vietā Latvijas rietumos – jāpaskatās, es neatceros nosaukumu, man tur ļoti patika… jā, tā ir Kuldīga un restorāns Goldingen room. Ļoti labs, pareizs eiropeisks serviss.

– Ir zināms, ka attiecībā pret publiku, kura apmeklē jūsu veikalu un restorānu Londonā, jūs ieturat konfidencialitāti.         

– Ja cilvēki paši ieraksta sociālajos tīklos, ka bijuši pie mums, tad nē.

Žozē Mauriņju mēs pamanījām presē, domāju, ka viņš nebija priecīgs par to, ka viņu nofotografēja pēc veikala apmeklējuma. Bet Deivids Bekhems pats lika savos storijos, tātad par to var runāt. Savukārt Boriss Bekers ir teicis, ka Hedonism Wines ir viņa mīļākais veikals.

Pie mums nāk ļoti dažāda publika. No studentiem, kuri bijuši uz manām lekcijām Kijevā, līdz sešām karaliskajām ģimenēm, kuras apkalpojam.

Ir bijuši ne mazāk kā desmit cilvēku, kuri ir visbagātākie savā valstī.

– Pats dārgākais dzēriens, kurš atrodams jūsu veikalā, maksā vairāk nekā 200 000 britu mārciņu.

– Tā bija viskija pudele – Macallan Lalique, pirmais izlaidums, bet to jau pārdevām. Šobrīd veikalā dārgākā pudele maksā apmēram 150 000 mārciņu – tas pats Macallan Lalique.

– Restorāna Hide tuvā apkārtnē atrodas 42 restorāni ar Mišelina zvaigznēm.

– Tagad jau mazāk. Kādi pieci, seši kovida dēļ jau ir slēgti. Kovids devis spēcīgu triecienu. No 22. marta līdz 4. jūlijam arī mūsu restorāns bija slēgts.

– Jūs pats pieņēmāt lēmumu?

– Nē, Boriss Džonsons.

– Jums ir paša uzņemts video, kurā redzams, kā protestu Black Lives Matter dalībnieki Londonā aiziet līdz amerikāņu supermārketam, bet piebrauc autobusi ar policistiem, un grautiņi izpaliek.

– Jā, nejauši biju tam liecinieks. Jāuzslavē britu policijas pretterorisma vienība, viņi lieliski nostrādāja – uzreiz lika saprast, ka nebūs nekāda dialoga, viņus vienkārši izmētās pa cietumiem.

– Tas nozīmē, ka policijai Lielbritānijā un ASV ir dažāds piegājiens.

– Jā, Londonā principā nevar būt nekādu dzelteno vestu. No grautiņiem, kas bija 2010. gadā, briti izdarīja secinājumus. Viņi saprata, ka policijas attieksme bijusi pārāk mīksta. Ja protesti ir miermīlīgi, policija tos apsargās, kaut vai katru dienu, bet, ja sāksies grautiņi, vairs nebūs nekādu ceremoniju…

– Kāpēc uzskatāt, ka vienīgais kārtīgais vecis Eiropā ir Angela Merkele?

– Tāpēc, ka tikai viņa, kad vajag, var uzriet Putinam. Makrons ir ļoti dīvains. Sākumā viņi neko nedarīja ar dzeltenajām vestēm, pēc tam ar stekiem izdzenāja tos, kuri izgāja ielās kovida laikā. Tad bija nulles reakcija, kad ziemeļafrikāņi sarīkoja apšaudi ar kaukāziešiem. Atjēdzās tikai tad, kad skolotājam nogrieza galvu. Dīvaina, man nesaprotama lēmumu pieņemšanas nekonsekvence.

– Jūs Eiropas Savienību uzskatāt par vāju?

– Politiķus – jā. Es neieredzu sociālismu, sociālistus nekādās izpausmēs. Eiropa pārāk koķetē ar sociālismu, tā vienkārši guļ uz kreisā sāna.

– Kur jūs saskatāt sociālismu?

– Tajā, ka otrā paaudze var nestrādāt vai strādāt maz. Valsts ļoti iejaucas, saka, ko darīt, ko ne. Piemēram, tu esi saražojis vīnu, bet nevari to parādot tam, kam vēlies. Tev tas jāpārdod īpaši kompānijai, kura pārdos tālāk. Ir daudz nejēdzību, kas nopietni ietekmē ekonomisko attīstību.

– Un Skandināvija?

– Kā jebkurā veiksmīgā modelī, tur ir savi plusi un mīnusi. Kārtīgums, godīgums, darba mīlestība, cieņpilna attieksme pret dabu – tās, bez šaubām, ir pozitīvās iezīmes, kas ietekmē arī Baltiju. Bet lielie nodokļi un tas, ka valsts par tevi lemj, man nav tuva paradigma.

Es kvalitatīvu civilizāciju redzu pilnīgā individuālā brīvībā.

– Brexit – jā vai nē?

– Jā, protams. Ar visiem jāvienojas un jātirgojas atsevišķi. Kā jau minēju, Eiropa ir pārāk iestigusi sociālismā. Esmu par atvērtu tirgu, par pilnīgi atvērtu tirdzniecības pasauli ar maziem nodokļiem.

– Viedoklis par Trampu?

– Viņš nav tik viennozīmīgs, kā daudziem šķiet. Atšķirībā no citiem Amerikas prezidentiem, kuri ķieģeli uz ķieģeļa nav uzlikuši, Tramps visu dzīvi ir cēlis. Lai cik viņš būtu ass, maldu pilns, lai kāds viņš būtu nacionālists, bet viņš nogrieza nodokļus un amerikāņu kompāniju naudu atgrieza atpakaļ Amerikā, tas ievērojami pacēla viņa reitingu. Līdz kovidam Amerikā bija zems bezdarba līmenis, tostarp starp afrikāņiem. Tas ir nopietni.

– Joprojām uzskatāt, ka Putins ir pasaules gangsteris nr. 1?

– Tā arī ir. Dažu karu izraisīšana, terorisma atbalstīšana visā pasaulē, uzbrukums Gruzijai, karš ar Ukrainu. Kaujas inžu izmantošana kā Krievijā, tā ārzemēs. Saraksts ir milzīgs.

– Jums ir kāda ļoti interesanta frāze – vara un bandītiskā Pēterburga ir viens un tas pats. Daļa palika, daļa uzvilka uzvalku un aizbrauca uz Kremli.

– Jā, viņi visi ir iznācēji no bandītiskās Pēterburgas.

– Mēdzat lietot apzīmējumu – meritofobija. Konteksts – Krievijā visi padomju mēsli…

– Uzpeld. Ir lielisks angļu termins negative selection. Tas ir veids, kā Putina Krievijā veido karjeru. Tas ir ne tikai vecais sovoks, bet arī jaunie sovoka izstrādājumi: visādi urāpatrioti, reliģiskie tumsoņas – kā pareizticīgie, tā musulmaņi. Viņi diemžēl tagad ir zirgā.

– Jūs regulāri kritizējat Krievijas iekšpolitiku un ārpolitiku. Kāpēc to darāt un sarežģījat sev dzīvi?

– Dzīve ir pārāk vienkārša (iesmejas). Uzskatu, ka Krievija ir mana valsts, un man nav vienalga. Es gribu lepoties nevis ar 75 gadus senu uzvaru vai Belkas un Strelkas palaišanu kosmosā, bet ar valsti, kura ceļ universitātes, būvē ceļus, ir piemērs tiesu neatkarībai, brīvībai, izglītībai un labklājībai visa pasaulē. Tā es gribētu redzēt savu valsti.    

– Cik Krievijā ir cilvēku, kuri domā līdzīgi?

– Diezgan daudz, bet viņi bieži vien klusē. Tā ir pieņemts.

– Kad gājāt skolā, jums kabatā bija Jeļcina portrets.

– Tā bija liela paštaisīta nozīmīte. Un tas bija 10. klasē, kad viņš balotējās Maskavas pilsētas padomē. Jeļcinam, protams, bija daudz kļūdu un neizdarītu darbu, bet viss, kas Krievijā paveikts pēc Rietumu paradigmas, ieskaitot manu bijušo uzņēmumu Euroset, tas viss – pateicoties Jeļcina reformām.

– Ko viņš neizdarīja, nesaskatīja?

– Līdz ar PSKP aizliegšanu vajadzēja aizliegt arī KGB, atslepenot arhīvus.

Amerikāņi 1945. gadā vāciešus dzina skatīties filmas par koncentrācijas nometnēm, to pašu 1991. gadā vajadzēja izdarīt ar KGB.

Lai kāds būtu Jeļcins – ne pārāk izglītots, pieņēmis emocionālus lēmumus vai nepieņēmis tos alkohola dēļ –, Jeļcins pēc būtības ir celtnieks. Kad cilvēks tāds ir, viņš instinktīvi ceļ. Bet Putins ir grāvējs.

– Kam Krievijā cilvēku apziņā ir jāmainās?

– Jābūt kādam, kurš izrādīs gribu reformēt Krieviju. Pretestība tik un tā būs no visām pusēm, jo tauta ir diezgan neizglītota. Bet reformēt Krieviju ir nepieciešams.

– Jūs joprojām atbalstāt Mihailu Hodorkovski?

– Mums ir ļoti labas attiecības. Viņš ir manas meitas krustēvs. Viens no visietekmīgākajiem opozicionāriem.

Savukārt Navaļnijs ir spēcīgākais no šobrīd Krievijā dzīvojošajiem politiķiem. Nav šaubu, ka viņš atgriezīsies Krievijā un turpinās savu darbību. Esam pazīstami, atbalstu viņu finansiāli.

– Ņemot vērā to, kas notika ar Navaļniju, Ļitviņenko, Skripaļu…

– Arī Perepeļičniju, Gluškovu…

– Jūs nebiedē, ka kādā brīdī kas līdzīgs var tikt izmantots arī pret jums?

– Es to saprotu. Neesmu idiots. Es neesmu tik bīstams, taču noteiktu bīstamību es radu, un to apzinos. Tomēr ķiverē un bruņuvestē es nestaigāšu.  

– Zinu, ka ļoti cienāt Kahu Bendukidzi. Uzskatāt, ka, tieši pateicoties viņa reformām, Gruziju no atpalikušas valsts izdevās izveidot par investīcijām pievilcīgāko valsti, ja neskaita Baltiju…

– Baltija ir daudz brīvāka nekā citas bijušās PSRS valstis. Baltijā nebija trīs pilnu Padomju Savienības paaudžu, un tas ir pats svarīgākais, lai varētu pārmantot vērtības, nodot informāciju. Tāpat arī Rietumukrainā. Ļvovā ir pilnīgi cita apziņa. Pārējā Ukrainas daļa ir vājāka.

Baltijā vēl bija dzīva atmiņa par to, kā bija tad, kad bija normāli. Baltijā nebija briesmīgo 20–30. gadu, kad visu inteliģenci, kas satur nacionālo atmiņu, iznīcināja. Baltijā represijas bija 40. gados, taču tās, par laimi, bija mazākas nekā varēja būt 20. un 30. gados.

– Ideja par divām paaudzēm ir ļoti precīza…

– Visa Baltija saglabāja vēsturisko, ģenētisko atmiņu un spēja to nodot mazbērniem. Tāpēc neatkarības atjaunošana notika un notiek daudz efektīvāk. Neskatoties uz korupciju, lielu nodokļu esamību. Ar pārliecību var teikt, ka visa Baltija absolūti pieder Eiropas civilizācijas grupai. Cilvēku dzīves līmenis aug, un tas ļoti atšķiras no citām bijušās PSRS valstīm. No nepatīkamā jāmin protekcionisms, merkantilisms. Eiropas Savienība ne pārāk godīgi integrēja Baltijas valstis, liela daļa mazā biznesa ļoti cieta.

90. gados Krievijā daudzi, arī mēs, kopēja kādas pirmsrevolūcijas lietas, kaut vai uzņēmuma rakstībā, jo domājām, ka tad viss bija pareizāk. Bet jums par to varēja pastāstīt vectētiņš vai vecmāmiņa. Tur ir būtiskākā atšķirība.

Jāatzīmē arī tas, ka nacionālisms Baltijas politikā tā vai citādi pastāv. Pastāv arī krievvalodīgo iedzīvotāju integrācijas problēma. Cilvēki ir sašķelti. Es savulaik uzstājos radio Baltcom, un kad pēc tam palasīju cilvēku komentārus, biju šokā.

Tūkstošiem cilvēku, ja parādīsies Putina tanki, izies tos sagaidīt ar ziediem un Staļina portretiem.

Kad dzīvoju Jūrmalā, redzēju mūsu tautiešus. Ne tos, kas ir izglītoti un atbrauc no Maskavas, – par viņiem jūsu valdībai jālūdzas, lai viņi atstāj naudu. Es domāju par tiem, kuri ilgi dzīvo Latvijā, dzer, neko nedara, skatās 1. Krievijas TV kanālu, dročī uz Putinu, izmanto civilizācijas labumus un ir ar visu neapmierināti. Tas ir smags kontingents.

Šī problēma nav atrisināta. Tā netika risināta ļoti elastīgi. Tajā visa bija kāda loģika, bet nebija gudrības. Es maigi izsakos.

– Pats grūtākais brīdis jūsu dzīvē?

– Laikam daži pirmie brīži Londonā, kad darījums par Euroset pārdošanu vēl nebija noticis, kolēģi sēž, tu nevari viņiem palīdzēt, vajag adaptēties jaunajai dzīvei. Tas nebija vienkārši. Taču kopumā man dzīvē nav bijuši sarežģīti brīži. Es centos, lai tādu nebūtu. Neesmu sēdējis cietumā, neesmu dienējis padomju armijā, paldies Dievam, neesmu bijis karā, verdzībā, invalīda ratiņos… Bija psiholoģiski pārbaudījumi, bet sarežģīti laiki – nē.

– Esat veiksminieks?

– Kaut kādā mērā jā. Tie, kuri saka, ka viņiem bijuši grūti laiki, – vecāki viņus nesaprata, viņi dzīvojuši Londonā un taupījuši uz metro, vienkārši nekad nav bijuši ierakumos zem uguns, nav spīdzināti. Tie, kuri no tā visa izvairījušies, nevar teikt, ka viņiem bijis grūti.

– Savulaik jums bija iespēja saglabāt savu biznesu Krievijā, ja jūs drošībniekiem dotu to kukuļa summu, kas tika prasīta. Nenožēlojat?

– Reizēm nožēloju. Es saglabātu biznesu, tad to pārdotu. Kļūtu par gubernatoru, tad mani varbūt iesēdinātu. Nezinu… Man piedāvāja gubernatora perspektīvu.

– Visi Krievijas gubernatori ir Putina norīkoti.

– Jā, tā man arī piedāvāja – būt zem Putina.

– Jūs atteicāties šā iemesla dēļ?

– Nē, vienkārši gribēju nodarboties ar biznesu.

– Ja jūs kļūtu par gubernatoru, būtu tagad pavisam cits cilvēks.

– Jā, resns un ar trikoloru. Putina ietekmē. Man būtu vasarnīca Itālijā, pils Piemaskavā, auto ar pareizajiem numuriem, bērni mācītos īpašajā skolā.

– Jūs tagad ironizējat.

– Nē, tā ir absolūta mana paralēlā likteņa iespējamība.

– Vienu brīdi bijāt gatavs kļūt par Ukrainas ekonomikas ministru.

– Domāju, ka zinu, kā reformēt postpadomju valsti – ne ar regulēšanu, bet deregulēšanu. Noņemot ierobežojumus, neveiklu likumdošanu, kas domāta kukuļu ņemšanai. Intelektuāli tas nav grūts uzdevums. Grūts tas ir no gribas viedokļa.

Prezidentu bijis tūkstošiem, bet reformatorus var uz pirkstiem saskaitīt. Dvēselē esmu reformators.

– Kas dzīvē ir pats galvenais?

– Harmonija, veselība.

– Kā to sasniegt?

– Laikam ir kāds zemapziņas pludiņš, kurš grib balansēt. To vajag pavērot, daudzi to ignorē. Laikam no dzimšanas manī ir kāda līdzsvara sistēma.

– Jums ir laba intuīcija?

– Laikam virs vidējā. Intuīcija ir bezapziņas analīze, es tai ļoti uzticos. Tas noteikti man palīdz dzīvē un biznesā. Intuīcija ir spēja analizēt, nepārceļot milzīgu informācijas apjomu apziņā, un sadzirdēt iekšējos secinājumus.

– Ko jūs lasāt, no kurienes smeļaties iedvesmu?

– Pēdējā laikā cenšos lasīt pasaules klasiku, taču es lasu ļoti lēni. Cenšos tikt skaidrībā ar to, kas notiek Krievijā. Ar prātu Krieviju nesaprast…

– Tomēr…

– Jā…  Tas nekad nenotiks, tas ir bezgalīgs process. Pat ģēnijiem un intelektuāļiem tas ir asimptomātisks.

Dabiski, ka man sāp tas, kas notiek. Esmu absolūts rietumnieks. Vēl sliktāk – man patīk Austrijas ekonomikas skola, Kahu Bendukidzes reformas Gruzijā, Pētera I lēmumi par ārzemnieku selektēšanu, tostarp armijā. Man patīk, ka Odesa bija brīvosta, bet Venēcijā bija 1 procents nodokļu, tāpēc tur tika uzcelts viss tas skaistums. Man patīk štati, kuri brīvību pasludināja par vērtību. Es esmu par to visu. Tāpēc, ka pēc tā visur bija uzplaukums. Esmu par brīvību, baznīcas atdalīšanu no valsts, par korupcijas izskaušanu, universitāšu celtniecību.

Man šodien ir krekls ar Aleksandra II portretu. Viņu nogalināja ar sesto reizi. Vienīgo normālo Krievijas caru.

– Kad pēdējo reizi ar princi Hariju spēlējāt polo?

– Pirms trim gadiem. Neteiksim, ka mums draudzīgas attiecības, bet viens otru atpazīstam un sveicināmies.

Nodarbojos ar polo, boksu, velobraukšanu. Arī pēc šīs intervijas iešu uz boksu. Starp citu, arī Latvijā, kad esmu, ar to nodarbojos. Pie trenera Sotņika.

– Kas vīrieša dzīvē ir sieviete?

– Viņa var būt mūza, draivers, orientieris, partneris, draugs. Var būt virve, cilpa, pletne un tā, kuru saukt pēdējā vārdā… Var būt viss spektrs. Tas viss ir atkarīgs no diviem cilvēkiem.

– Cik daudz ir atkarīgs no vīrieša?

– 50 apaļu procentu. Tieši tikpat atkarīgs no sievietes. Nevienam nav kontrolpaketes.

– Kam jūs ticat?

– (Pauze.) Brīvībai. Cilvēks dzimst brīvs, un tā ir dabiska, patiesa vērtība.  Ticu sev. Veselajam saprātam. Pēc tam, kad te, Londonā, ieraudzīju, ka tualetē ir instrukcija, kā mazgāt rokas, cilvēcei vairs neticu. Tas ir kāds šīs pasaules starpfinišs. Pirms gadiem 15 skatījos filmu Idiokrātija. Man toreiz šķita, ka tā ir pārspīlēta. Bet tagad mēs dzīvojam absolūtā idiokrātijā.

– Vai jums patīk Timati un Ļepsa dziesma, kurā ir vārdi Я уеду жить в Лондон?

– Neesmu dzirdējis. Man patīk Zemfiras dziesma par Londonu.

– Agri vai vēlu jūs gribētu atgriezties Krievijā.

– Nākotnes lieliskajā Krievijā – jā.

– Tāda būs?

– Tas atkarīgs no mums, mani ieskaitot.

– Ja tāds laiks nepienāks?

– Tad to gaidīs mūsu bērni un mazbērni.

– Tātad var gadīties, ka visu mūžu nodzīvosiet Londonā.

– Absolūti. Visdrīzāk tā arī būs.