Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
20
-
0
-
0
-
3
-
1
-
0
-
0
-
Filips – ak, vai!
Elizabete un Filips viens otru pazina jau no bērna kājas. Kā nu ne – princese bija Filipa otrās pakāpes māsīca. Pavisam precīzi – otrās pakāpes radniecība viņus saista caur abu vecvectēvu, Dānijas karali Kristianu IX, savukārt par trešās pakāpes brālēnu un māsīcu viņus padara abu kopējā vecvecvecmāmiņa, leģendārā Anglijas karaliene Viktorija. Ja kādam tik ciešas ģimenes saites liek justies neomulīgi – ko niekus! Patiesībā, ja papētām Eiropas karalisko dzimtu deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta radu rakstus, var iedzīvoties galvas reibonī, jo visa Eiropas monarhija ir viena liela ģimene. Jāpiebilst – ar pāris visai neglītām epizodēm, kā, piemēram, faktu, ka Anglijas karalis Džordžs izšķirošā brīdī atteica palīdzību savam pirmās pakāpes brālēnam, Krievijas caram Nikolajam, un viņa ģimenei.
Bet prom ar drūmām atmiņām – stāsts taču ir par mīlestību! Un mūsu varoni Elizabeti tā ķēra agri un strauji. Kā viņa pati apgalvo – tā bijusi viena no viņas pirmajām tikšanās reizēm ar brālēnu Filipu, kad līdz tam Filips parastais viņas acīs kļuva par Filipu ak, vai!
Jo Elizabete bija nieka divpadsmit gadu veca, kad iemīlējās. Uz mūžu.
Citām acīm
Tas notika 1938. gadā – laikā starp abiem pasaules kariem, kad gaisā valdīja mīlestība un svētki. Karaliskajā pilī uz brīvdienām ieradās Grieķijas troņmantinieks princis Filips. Stalts, krietns, neticami šarmants jauns vīrietis, kas savos nieka septiņpadsmit gados jau bija paspējis likt raudāt spilvenā ne vienai vien aristokrātu meitenei. Pret mazo Lilibetu – kā kroņprincesi Elizabeti mīļi dēvēja ģimene un draugi – viņš bija ļoti draudzīgs, ne vairāk. Taču princeses uzticamā auklīte Meriona Kroforde jau tobrīd redzēja – Lilibeta uz attālo radinieku lūkojas pieaugušas sievietes acīm. Ik reizi, kad tuvumā bija viņš, meitene uz brīdi zaudējusi ierasto savaldību un satraukumā sarkusi.
Tad nāca karš, un Filips godprātīgi devās pildīt savu pienākumu pret Angliju, dienējot Karaliskajā flotē Vidusjūrā un Klusajā okeānā, turklāt vairākkārt izpelnījās atzinību. Visu kara laiku uz fronti ceļoja Elizabetes vēstules, kam princis ar prieku atbildējis – abu sarakste kļuvusi aizvien sirsnīgāka. Taisnības labad gan jāpiezīmē, ka Elizabete nebija vienīgā meitene, kas ar stalto princi saistīja lielas cerības. Par nopietnu kandidāti uz viņa sievas godu tika uzskatīta arī, piemēram, kāda jauna Holivudas aktrise, par skaistāko Ņujorkas meiteni cildinātā Kobina Raita, kā arī citas tikpat izmeklētas jaunas dāmas. Tomēr kara pēdējām zalvēm nodunot, Filips devās uz Bekingemu ciemos pie Lilibetas. Un šoreiz uz viņu lūkojās pilnīgi citu skatienu.
Kā liecina laikabiedri, Elizabetē tobrīd neiemīlēties spēja tikai retais.
Viņa bija svaiga un skaista, ar nevainojamu ādu porcelāna baltumā, priecīgi sārtiem vaigiem, izteiksmīgām, dzīvīgām acīm un tumšām matu cirtām. Ar augumu, par kādu tajos gados sapņoja katra meitene – šauriem pleciem, kuplām krūtīm, izteiksmīgu vidukli un vijīgiem gurniem. Taču pats galvenais – viņa allaž bija līksma un sirsnīga, prata atrast kopīgu valodu ar katru sastapto cilvēku. Un tie smiekli! Kad kroņprincese smējās, viņa to darījusi nevis vienkārši ar muti vai seju, bet ar visu savu būtību!
Nomaldījusies bulta
Vai Filips bija laba izvēle? Patiesībā Elizabetes vecāki par to ilgi šaubījušies. Un vēl ilgāk – citi karaliskās ģimenes locekļi un pietuvinātās personas. Filips noteikti nebija viennozīmīga figūra sarežģītajā politisko attiecību musturā.
Ar paviršu aci skatoties, izvēle gluži saprotama un pat loģiska. Viņš bija izcils eksemplārs – nevainojami izglītots, skaists, stalts aizjūru princis, kas nupat sevi pierādījis kara laukā. Turklāt ar lieliskiem radurakstiem – piedzimstot Filipam, uz troni bijušas vēl lielākas izredzes kā Elizabetei: Filipa māte – Batenbergas princese Alise, bet tēvs – Dānijas un Grieķijas princis Andrea, Grieķijas karaļa Džordža I dēls, kas Filipu, Andrea vienīgo dēlu, izvirzīja par otro pretendentu uz Grieķijas karaļa troni.
Jāatgādina, ka laikā, kad pasaulē nāca Elizabete, viņas izredzes kļūt par Anglijas karalieni patiesībā bija visai niecīgas.
Karalis bija Elizabetes vectēvs Džordžs V, savukārt nākamā monarha godam gatavoja princeses tēva brāli Edvardu. Ja viss ritētu pēc galma scenārija – šarmantajam, staltajam Edvardam būtu jāapprec kāda labdzimusi angļu dāma un jārada turpmākie valdnieka kroņa nesēji. Tomēr Amora bulta trāpīja Okeāna otrā krastā – jaunais karalis Edvards VIII pēc pāris mēnešu ilgas valdīšanas paziņoja, ka viņa mīlestība pret amerikāņu sabiedrības lauvu un divkārtēju šķirteni Volisu Simpsoni ir stiprāka par godu un pienākumiem. Tādējādi desmit gadu vecumā Elizabetei tika paziņots – viņas tētis nu ir karalis, bet viņa pati – nākamā troņmantiniece.
Iejaucās karš
Aiz Filipa glancētās ārienes gan slēpās drūmas ēnas. Savā īsajā mūžā Filips bija paspējis piedzīvot neticami daudz drūmu, pat baisu notikumu. Ierodoties Bekingemā, Filipam tikpat kā nebija naudas – un tas nav pārspīlēts! Sulaiņi vēlāk pusčukstus stāstīja, ka vienīgā lieta nākamā prinča bagāžā esot bijis skuveklis, kā arī ierāmēts Elizabetes foto. Viņam bijis tikai viens kurpju pāris, ko ik pa laikam nācies nest pie kurpnieka labošanai, kā arī viens uzvalks. To apkalpotāji diskrēti tīrījuši nakts stundās. Tomēr Filipa paša vīrišķīgā, elegantā attieksme pret savu nožēlojamo finansiālo stāvokli – kā pret mazsvarīgām neērtībām – apkārtējos izpelnījās klusu cieņu.
Kalpotāji pratuši arī novērtēt Filipa pieticību – jauneklis nekad neesot izturējies augstprātīgi, no apkalpotājiem neko nav lūdzis vai pieprasījis un ar visu centies tikt galā pats. No sava tēva, ko kādā Monte Karlo viesnīcas numuriņā ķēra sirdstrieka, tobrīd divdesmit trīs gadus vecais Filips mantojumā saņēma tikai zīmoggredzenu. To viņš nekad nav novilcis no pirksta.
Filipa attiecības ar tēvu, grieķu princi Andrea bija ļoti, ļoti sarežģītas.
Bet arī viņa dzīve nebija no vieglajām. Ģimene bija aizsākusies ļoti skaisti – grieķu princis Andrea kādā Londonas karaliskajā pieņemšanā ieraudzīja vācu princesi Alisi un iemīlējās no pirmā acu skatiena.
Kaut no dzimšanas kurla, Alise bijusi ārkārtīgi skaista, gracioza, labsirdīga un ļoti jūtīga dāma. Pēc kāzām dzima bērni un saskanīgās ģimenes dienas tika aizvadītas Grieķijā, harmonijā un pārticībā. Diemžēl laimei ceļā stājās karš. Grieķijā valdīja īsts sajukums – karš ar Turciju, sacelšanās, atentāti, monarhijas gāšana un atjaunošana, Pirmais pasaules karš… Andrea iesauca armijā un nozīmēja par komandieri, taču viņa nepakļāvīgā daba un karstā galva princi noveda nopietnās nepatikšanās. Pēc kara beigām karstasinīgajam princim draudējis pat nāvessods, taču, iesaistoties angļu diplomātiem, Andrea un viņa ģimene tika cauri sveikā – ar izsūtījumu. Kopā ar četrām meitām un pastarīti, tobrīd nepilnus divus gadus veco dēlēnu Filipu, viņi devās uz Franciju.
Bez mājām
Andrea un Alises ilgi gaidītais dēls piedzima, kamēr tēvs karoja, Korfu salas mierā uz ēdamistabas galda. Abu pirmā tikšanās notika, kad Filips bija jau vairākus mēnešus vecs, un arī turpmāk dzīvē tēvs un dēls tikās reti.
Ilgus izsūtījumā pavadītos gadus ģimene pavadīja kā jau trūkumā nonākuši aristokrāti – pārtiekot no radu un draugu labvēlības, ciemojoties te pie vienas, te citas māsīcas. Darbs? Kāds darbs – viņiem pat nebija uzvārda! Kaut arī par iztikšanu nenācās cīnīties, maciņos vienmēr svilpojis vējš, un mazais Filips jau no mazām dienām tika audzināts taupīt. Ļoti iespējams, tieši tāpēc vēlākos gados viņu paslepšus saukāja par skopuli.
Ilgas pēc mājām, nespēja atrast sev vietu un bezgalīgā klaiņošana ļoti nomāca gan Andrea, gan viņa sievu. Alise pēc kāda laika iedzīvojās maniakālajā depresijā, nespēja izkāpt no gultas, dienām ilgi nebilda ne vārda, savukārt nu jau bijušais grieķu princis slīga alkoholismā.
Kad Filipam bija deviņi gadi, māti pret pašas gribu ievietoja psihiatriskajā klīnikā.
To Alise savam vīram nespēja piedot – abi turpmāk tikās vien pāris reizes. Šķiet, arī Andrea sev nespēja piedot savu un ģimenes neizdevušos dzīvi – viņš novērsās no sabiedrības, atstāja bērnus radu uzraudzībā un pazuda tālēs zilajās. Pēc neilga laiciņa gan uzradās turīgas sieviešu kārtas draudzenes un viņš bieži tika manīts Franču Rivjerā – spēlējot kazino, apmeklējot pasākumus vai dodoties izbraukumos ar draudzeņu jahtām. Filipa vecākās māsas nonāca prestižās internātskolās un drīz vien izgāja pie vīriem (tie visi bija vācu virsnieki, kas vēlāk ārkārtīgi nepatika Filipa skeptiķiem angļu galmā). Savukārt mazais Filips izbaudīja satraucošus un diezgan vētrainus gadus bagāto un ekscentrisko radu ģimenēs.
Kā vīrs
Divi Filipa tuvākie cilvēki bija viņa vecākā māsa Cecīlija, kā arī tēvocis, ekscentriskais Dikijs Mauntbatens. Dikijs, izbijis armijnieks un Indijas galvenais gubernators, bija skaļš, bezkaunīgs, asprātīgs un ļoti enerģisks (un, kā mēļoja, arī aktīvi biseksuāls). Pret nabaga vientuļo Filipu Dikijs visu mūžu loloja siltas, tēvišķas jūtas – iespējams, tāpēc, ka pašam dēlu nebija.
Diemžēl māsu Filipam nācās agri zaudēt. Bija skaists 1937. gada novembra rīts, kad pēdējos grūtniecības mēnešos esošā Cecīlija kopā ar savu vīru un viņa māti, kā arī abu diviem dēliņiem kāpa privātlidmašīnā Frankfurtes lidostā, lai dotos uz kādām nelielām kāzām Londonā. Cecīlija vienmēr paniski baidījās no lidošanas, tāpēc ik reizi, sēžoties lidmašīnā, tērpās viscaur melnā. Toreiz viņas priekšnojautas izrādījās precīzas un lidmašīna, nokļūstot biezā miglā, avarēja. Visi gāja bojā. Pēcāk atklājās kāda šaušalīga detaļa.
Cecīlija vēl gaisā esošajā lidmašīnā bija piedzemdējusi bērnu.
Viņš tika atrasts līdzās Cecīlijas ķermenim. Vēlāk Filipa skolas direktors atminējās sešpadsmitgadīgā puiša reakciju, kad viņam paziņoti traģiskie jaunumi. Ne asaras, ne žēlabu, ne apjukuma. Tobrīd, dzīves grūtību norūdīts, Filips jau bija pieaudzis vīrs. Kaut par Cecīlijas nāvi viņš nekad nerunāja, Filipam vienmēr līdzi bija gabaliņš no tās nelaimīgās lidmašīnas. Varbūt princis bija aizvilcis sev priekšā biezu čaulu, taču savā dvēselē auklēja ilgas pēc mīlestības un spēju arī pašam bezgalīgi mīlēt. To viņš taupīja Elizabetei.
Kā zalves šāviens
Kāds tur brīnums, ka karalis vilcinājās, pirms dot savu piekrišanu vecākās meitas savienībai ar puisi no tik sarežģītas ģimenes? Tomēr labvēlību Filips prata iekarot ātri vien – stāsta, ka vecāku sirdis atmaidzināja viņa apburošā personība un arī nesavtīgā mīlestība pret Elizabeti. Un Filips bija bezgala pateicīgs. «Laiks, ko pavadīju ar tavu ģimeni, un izjūta, ka esmu tur gaidīts un piederīgs, man nozīmē ļoti, ļoti daudz,» viņš rakstīja vēstulē savai izredzētajai. Savukārt karalienei viņš esot rakstījis par to, ka jūtas kā Dieva un likteņa izredzētais: «Karš mani pasaudzēja, es piedzīvoju uzvaru, man tikusi dāvāta iespēja atpūsties un atgūt spēkus, un galu galā neprātīgi iemīlēties – tas viss liek cilvēku un pat visas pasaules problēmām šķist gluži niecīgām.»
Filips Elizabeti bildināja 1946. gada vasarā, drīz pēc atgriešanās no dienesta. «Jā!» esot izskanējis skaļi un strauji kā zalves šāviens. Pirms svarīgās atbildes sniegšanas apspriesties ar vecākiem – tas Elizabetei nenāca ne prātā.
Viņa taču bija iemīlējusies!
Šķiet, arī karalis labi saprata – jebkādi iebildumi varētu draudēt ar jaunu krīzi galmā, tāpēc viņa vienīgais lūgums skanēja – saderināšanos paturēt noslēpumā, līdz princese nosvinēs divdesmit viena gada jubileju. Par laimi, gan Lilibeta, gan arī viņas izredzētais uzskatīja, ka publiska jūtu izrādīšana piedien tikai prastiem ļaudīm, tāpēc noslēpuma glabāšana abiem nesagādāja ne mazāko grūtību. Taču vēstulēs, ko abi viens otram rakstīja vakara stundās – pēc tam, kad akmens cietu sejas izteiksmi viens otram līdzās reizēm bija pavadījuši veselu dienu, – abi deva vaļu dvēselē auklētajam maigumam. «Es reizēm prātoju, vai vispār esmu pelnījis visas tās brīnišķīgās lietas, kas ar mani ir notikušas pēdējā laikā. Jo īpaši mīlestību pret Tevi, kurā esmu iekritis tik strauji,» rakstīja Filips.
Biļetes cena
Jā, karaļa Džordža ģimene tik tiešām bija īsta miera osta, un Filips, tajā ieejot, jutās kā laimējis loterijā. Loterijas biļete gan nebija gluži par velti iekritusi prinča klēpī. Patiesībā tai bija diezgan augsta cena. Savu kāzu rītā Filips atmeta smēķēšanu – un vairs nekad nav izsmēķējis nevienu cigareti. Visu jaunību viņš bija kaislīgs pīpmanis, taču zināja, cik ļoti Elizabete pārdzīvoja, ka šis netikums piemita viņas tēvam, un nevēlējās savu topošo sievu sāpināt vēl vairāk.
Šis bija mazākais no upuriem, ko uz topošās sievas laimes pjedestāla nolika viņas princis. Kāda no Filipa māsīcām vēlāk atminējās – kāzu dienas rītā Filips esot prātojis, vai šīs laulības no viņa puses ir liela drosme vai liela aušība. Jo Elizabetes dzīvē tās nenesa gandrīz nekādas pārmaiņas, toties viņa dzīvi mainīja pilnībā. Par to, kā aizritēs Elizabetes dzīve, kādas būs viņas lomas un pienākumi, jau sensenos laikos bija lēmuši likumdevēji, padomnieki, galma pelēkie kardināli – viss jau izlemts, visi pavērsieni un iespējamās pārmaiņas sen izskaitļotas. Taču Filips – kā viņš šajā sistēmā ierakstījās?
Visu mūžu kā vēja pūsta lapa viņš bija svaidīts no vienas puses uz citu, tā īsti nemaz nezinādams, kur ir viņa vieta.
Vienīgais, uz ko vienmēr varējis paļauties, bija viņš pats. Viņa skaidrais saprāts, spēks, izlēmība, vīrišķība. Izsakoties par Filipu, viņa jaunības draugi vienmēr teikuši – neatkarīgs, brīvdomīgs, atklāts, straujš. Taču, apņemot par sievu nākamo karalieni, viņš no tā visa atteicās. Filips atteicās no sevis un kļuva par mazu skrūvīti Anglijas karaliskā galma mašīnā.
Siltās vietiņās
Elizabetes ģimenes un arī tuvāk stāvošo kalpotāju sirdis Filips iekaroja bez pūlēm. Taču vecākās paaudzes galminieki un jo īpaši citi potenciālie Elizabetes precinieki uz viņu vēl ilgi lūkojās no augšas. Kā uz nabadzīgu pašlabuma meklētāju. Klaidoni!
Kad Filips galma medībās ieradās savās vienīgajās flaneļa biksēs, ar aizlienētu ieroci rokās, no smīkņāšanas un dzēlīgiem jociņiem izvairīties nav bijis iespējams. Bet aizmuguriski viņš tika saukāts par vācieti – pēckara gados tas bija zem jostasvietas mērķēts aizvainojums. Taisnību sakot, karaliskās ģimenes saknes bija tikpat vāciskas kā Filipam, turklāt prinča māte bija dzimusi Vindzoras pilī.
Patiesībā Filips gluži vienkārši neiederējās britu aristokrātisko aprindu kliķēs.
Viņš nebija skolots Ītonā – skolā, kuras solus deldējušas visaugstdzimušākās pēcpuses, viņam nebija ietekmīgu tēvoču, viņa izturēšanās bija pārāk atbrīvota un draudzīga angļu snobiskajai videi. Ļoti iespējams, viņi baidījās, ka progresīvi domājošais, svešādais jauneklis varētu iedvesmot Elizabeti pārmaiņām, un cilvēkiem siltās vietiņās pārmaiņas nekad nav patikušas. Taču to, kas zilasiņu angļiem šķita aizkaitinoši, Elizabete redzēja kā brīnišķīgu. Viņai Filips bija vispatiesākais, drosmīgākais un labsirdīgākais cilvēks, kādu vien viņa bija sastapusi.
Galu galā saderināšanās tika izziņota gadu pēc bildinājuma – 1947. gada jūlijā. Saderināšanās gredzenu Filips pasūtinājis, kad dāvanā no savas mātes saņēmis briljantus – tos princese Alise bija izņēmusi no vienīgā dārguma, kas viņas īpašumā vēl bija atlicis, – antīkas diadēmas.
Skaistākais laiks
Viņu medusmēnesis ilga vairākus gadus – atgriezušies no īstā kāzu ceļojuma kādā karaliskās ģimenes lauku īpašumā, abi izdzīvoja savu attiecību visskaistāko laiku. Apmetās jaunajos Londonas apartamentos. «Divas guļamistabas?» izbrīnīta jautājusi Elizabete, tos pirmos reizi apskatot. Uz ko saņēmusi savas gados vecākās māsīcas atbildi: «Protams, mīļā, tā dzīvo visi saskanīgi pāri. Tu taču nevēlies naktī pamosties no krākšanas vai citām skaņām!»
Tolaik ne vienam, ne otram vēl nebija nekādu nopietnu oficiālu pienākumu, tāpēc dzīve aizritēja pieņemšanās, izrādēs, atklāšanās, restorānos. Elizabete nevēlējās piebremzēt arī, kad pieteicās abu pirmais mazulis. Pēcpusdienas aizvadījusi nelabumos, viņa vai ik vakaru uzvilka krāšņu tērpu un pavadīja vīru vakariņās vai dejās.
Tikpat eleganti pasaulē ienāca Čārlzs.
Elizabete nav izdvesusi ne skaņas, bet Filips tikmēr spēlējis tenisu. Kad viss bijis galā, jaunais vīrs elegantā sporta kostīmā aplaimojis sieviņu ar krāšņu rožu pušķi un noskūpstījis pirmdzimtā pieri. Elizabete priecājās par mazuli bērnišķīgā jūsmā – kādi viņam skaisti pirkstiņi, tik gari, mums ar Filipu gan tādu nav! Vai, cik mazs bērns var paņemt daudz laika, katru dienu notiek kas jauns!
Drīz vien pēc Čārlza piedzimšanas Filips atjaunojās dienestā un tika nosūtīts uz Maltu. Elizabete bija izvēles priekšā – palikt Londonā vai doties vīram līdzi uz Vidusjūru. Viņa izvēlējās otro.
Jauna dzīve
Dzīve prom no mājām izrādījās lieliska – eksotiskajā salā viņu tā īsti neviens neatpazina, tāpēc uz īsu brīdi Elizabete un Filips izbaudīja normālu laulāto dzīvi. Viņš ik dienas pildīja savus dienesta pienākumus, bet Elizabete vīra gaidās kavēja laiku pastaigājoties, kārtojot ziedus, lasot un pusdienojot. Kādā vēstulē viņa sajūsmināta atklāja, ka Filips pats prot uzcept bekonu un olas!
Kad Elizabetei apritēja 25 gadi, bezrūpībai tika pielikts punkts. Pienāca vēsts, ka Elizabetes tēvs karalis Džordžs pēkšņi nomiris.
Gluži kā vīrs, arī princese (tobrīd jau karaliene) neraudāja un nesabruka. Mirkli klusējusi, tad smagi nopūtusies un ķērusies pie darba.
Viņas priekšā stāvēja jauna dzīve. Un jauna dzīve arī Filipam. Pēc dažām dienām jaunā karaliene ieradās Londonā un tika sagaidīta ārkārtīgi sirsnīgi. No visām pusēm Elizabeti sargāja vesela atbalsta komanda, tomēr jaunajai sievietei ielēkšana karalienes pienākumu jūrā bija smags solis. Vēlāk viņa vairākkārt atzinusi – ja nebūtu uzticamā Filipa atbalsta, sazin, kā viņa vispār būtu tikusi galā. Piemēram, Ņujorkas vizītes laikā viņai stresa, noguruma un pārdzīvojumu dēļ sejā pat iemeties tiks! Taču pat vissmagākajos brīžos Filips pratis sievas mīlīgajā sejā izvilināt smaidu. «Ko nu skumsti, desiņ,» viņš nočukstējis stīvas ceremonijas laikā. Vai sācis klusā basā deklamēt viduslaiku vārsmas.
Tikmēr arī pats Filips pārdzīvoja smagus brīžus. Viņš izmisīgi centās izdomāt sev kādu jēdzīgu nodarbošanos – lielas izvēles jau nebija, tāpēc šo gadu gaitā princis paspējis aktīvi iesaistīties vairāk nekā astoņsimt labdarības organizāciju darbā, galvenokārt atbalstot jauniešu izglītību, dabas aizsardzību un citus mērķus.
Kā amēba
Var tikai iedomāties Filipa pārdzīvojumus, kad Elizabete izšķīrās nest savas ģimenes, nevis viņa uzvārdu. Filipa uzvārds, Mauntbatens, bija nācis no viņa mātes Alises, jo tēva Andrea ģimenei uzvārda nebija.
Un tomēr – Filipam tika laupīta viņa kā vīrieša, ģimenes tēva loma.
«Es pat nevaru saviem bērniem dot savu vārdu! Esmu nolāpīta amēba, nekas vairāk,» viņš dusmīgi žēlojās saviem draugiem.
Būdama jauna, nepieredzējusi, un ļoti stingrā paklausībā audzināta, Elizabete īsti neizprata, ko šī it kā nesvarīgā nianse (jo uzvārdus viņi taču nelietoja!) nozīmēja vīram. Viņa vienkārši klausīja mammai un galvenajam padomniekam – Vinstonam Čērčilam. Patiesībā viņai viedokli neviens pat nejautāja. Filips sievai nepārmeta, taču viņa smagā klusēšana izteica vairāk nekā simtiem vārdu. Pagāja septiņi gadi, un 1959. gadā Elizabete nolēma sacelties pret galma gribu un uzstāja uz savas ģimenes uzvārda nomaiņu. Tā viņi kļuva Elizabete un Filips Mauntbateni-Vindzori.
Striktas prioritātes
Elizabete savam vīram ir dāvājusi četrus bērnus: vecākajam dēlam un pirmajam troņmantiniekam Čārlzam sekoja meita Anna, kā arī dēli Endrjū (nokristīts par godu Filipa tēvam Andrea, kas ir šī vārda angliskā versija un tiek lietota visās angliski runājošās zemēs), kā arī pastarītis Edvards. Mūsdienu māmiņām karalienes striktā dzīves prioritāšu piramīda varbūt šķistu ačgārna – Elizabetei vissvarīgākie par visu bija viņas karalienes pienākumi. Tad nāca vīrs. Un tikai tad – bērni. Tie bija citi laiki, un galu galā, Elizabete bija un ir karaliene, un visa angļu tauta ir kā viņas bērni. Tāpēc bērnībā mazie Mauntbatenu-Vindzoru bērni laiku pavadīja galvenokārt auklīšu, skolotāju un vecvecāku kompānijā un savu māmiņu redzēja reti. Pēc kādas Amerikas vizītes prezidenta Rūzvelta kundze presei stāstīja, kā nabaga mazajam princim Čārlzam todien izgrieztas mandeles, taču pēc operācijas viņš uz viesnīcu devies kopā ar auklīti. Lai gaidītu pārrodamies mammu, kas vakaru aizvadījusi, ieturot maltīti Baltajā namā.
Nežēlīgi? Taču tāda ir apzinīgas karalienes dzīve.
Kad vien Elizabetei iekrita kāds brīvs brīdis, viņa to vienmēr centās pavadīt ar vīru. Tie bija īpaši un ļoti reti mirkļi, visbiežāk aizvadīti karaliskās ģimenes lauku īpašumos medījot vai vienkārši nedarot neko. Viņu ikdiena visas dzīves garumā līdzinās mūžam peldoša tvaikoņa kurtuvei. No ārpuses tā izskatās cienīga, rimta un nevainojama. Bet patiesībā šajā laulībā vienmēr valdīja troksnis, jautājumi, padomdevēju komandas, strikti noteikumi, fotozibšņi un jautājošu mikrofonu simti.
Piekalts skatiens
Klusuma un divatnes nebija gandrīz nemaz – arī, kopīgi dodoties oficiālās vizītēs vai piedaloties neskaitāmajos pasākumos, Filips patiesībā vienmēr atradās pussoli aiz Elizabetes muguras. Viņu reti kad vispār ievēroja! Un tā nu ir loma, ko spēj turēt vien īpašs vīrietis ar īpaši stingru mugurkaulu. Kā arī vīrietis, kas ļoti mīl savu sievu.
Elizabete ir bijusi laba, ļoti cienīta karaliene, un tuvu stāvošas personas zina teikt – bez vīra atbalsta šis uzdevums pēc dabas tik dzīvīgajai sievietei būtu bijis divtik grūts.
Atšķirībā no citiem karaliskās ģimenes locekļiem, par viņiem nekad neklīda baumas, gaisā nevirmoja mēmi mājieni par iespējamiem ārlaulības sakariem.
Kaut Filipam šādu iespēju savulaik nebija trūcis – dāmas par viņu esot interesējušās vēl ļoti ilgi. Taču viņa skatiens kopš tās senās tikšanās pēc kara beigām vienmēr bijis piekalts Elizabetei.
Pēdējos gados karaliskais pāris sev dāvāja aizvien vairāk vientulības un klusas baudas brīžu. Galu galā to pieprasīja abu cienījamais vecums. Dažās vizītēs un oficiālās pieņemšanās pāris devās joprojām. Taču nu beidzot viņi tika nopelnījuši laiku tikai viens otram. Kādā intervijā Filips teica: «Mazāk atbildības, mazāk gatavošanās un beidzot arī mazāk runu sacerēšanas – dzīve ir skaista!»
