Rīga +9°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
8
-
0
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
«Benjāmiņu pāra dzīves oficiālā puse ir plaši aprakstīta, taču savu patieso privāto dzīvi viņi rūpīgi turēja noslēpumā,» pirms 15 gadiem sacīja preses karaļa mazdēls, vienīgais tiešais slavenās dzimtas radinieks, kuru tāpat kā viņa slaveno vectēvu, nosauca par Antonu Benjāmiņu. Sarunā ar «IEVAS Stāstiem» Antons izstaigāja bērnības atmiņu takas, meklējot skaidrojumus par teju gadsimta garumā valdošajiem mītiem par viņa vectēva personisko dzīvi. Seriāls par Antona slavenajiem priekštečiem tapa krieni vēlāk…
MĪTS NR. 1. VIŅŠ NEBIJA LATVIETIS
«Vectēvs sevi uzskatīja par īstu latvieti, arī oficiāli viņš tāds bija. Tomēr uzvārds norāda, ka mūsu izcelsmei varētu būt daudznacionālas saknes. Ģimenē par to nerunājām, tikai nesen sāku šo lietu pētīt.
Atklājās interesanti fakti – laboratoriskie pētījumi apliecina, ka mūsu senči ir meklējami Itālijā, Rumānijā un Albānijā.
Tas ir iespējams, jo vectēvam bija lielas, tumšas acis. Esmu izveidojis Benjāmiņu dzimtas koku. Pirmā persona tajā ir Andžs – mana vectēva vecvectēvs, kas Latvijā bijis iebraucējs. Diemžēl neatradu nekādu pavedienu, no kurienes viņš ieceļojis.
Mana vectēva vectēvs Gusts dzimis un dzīvojis Vecjercēnos, bijis vaļinieks jeb lauku amatnieks, kas veicis gadījuma darbus. Viņa dēls – Antona Benjāmiņa tēvs – Jānis bijis Bānužu muižas stārasts. Jānis bija divreiz precējies, Antonam bija trīs māsas, viens brālis, vēl divi brāļi nomira pavisam mazi.»
MĪTS NR.2. GRIBĒJIS KĻŪT MILJONĀRS
«Vectēvs bija cienījams pedagogs – Plāteres pamatskolas direktors un kora diriģents, tomēr vienmēr bija vēlējies ko vairāk. Atceros, ka viņš nekad nesēdēja mierā, vienmēr rosījās.
Vietējā krogā viņš klāstījis, ka vēlas kļūt par miljonāru.
Vairākums laikam to uztvēra kā joku, bet es esmu pārliecināts, ka Antons Benjāmiņš to bija domājis nopietni. Viņam jau sen gribējās izrauties uz pilsētu, uz Rīgu, taču pirmā sieva – mana vecmāmiņa Made – iebilda: viņai bija rūpes par saimniecību un pieciem bērniem.
MĪTS NR. 3. BAGĀTS, PATEICOTIES EMĪLIJAI
«Vectēvs būtu varējis dzīvot mierīgi un pārticīgi, tomēr ap četrdesmit piecu gadu vecumu viņam gribējās iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Vēl būdams precējies ar Madi, Antons sāka strādāt Rīgā iznākošajā vācu laikrakstā «Rigaer Tagesblatt». Kā jau lugu rakstītājs, Benjāmiņš bieži apmeklēja teātri, apgrozījās aizkulisēs. Tur viņš iepazinās ar aktrisi Tusneldu Simsoni – vectēva nākamās sievas Emīlijas māsu. Acīmredzot viņa Antonu saveda kopā ar savu vēlāk par leģendu kļuvušo māsu, kas tolaik strādāja teātrī par palīdzi. Emīlija lūdza Antonam palīdzēt nokārtot, lai kādā laikrakstā nopublicē viņas rakstītās izrāžu recenzijas. Tā nu abi atrada kopīgu valodu un intereses.
Kā sākās abu ceļš uz bagātību? Ideja par tikai kapeiku vērto avīzi radās manam onkulim – Antona Benjāmiņa dēlam Kārlim, kas nomira divdesmit septiņu gadu vecumā. Kārlis šādas avīzes ideju bija noskatījis Sanktpēterburgā, kur izdevēji savukārt to bija nošpikojuši no amerikāņiem. Mans onkulis dedzīgi pārliecināja vectēvu, ka Latvijā nekavējoties jāizdod lēta avīze. Vectēvs ideju apsprieda ar Emīliju, kura iepriekš bija strādājusi reklāmas jomā citās avīzēs. Lielāko peļņu no šīs kapeikas avīzes bija plānots gūt ar reklāmu.
Kad tika nolemts dibināt laikrakstu «Jaunākās Ziņas», sākās arī ceļš uz Antona un Emīlijas kopdzīvi.
Vectēvs nevarēja kļūt par avīzes juridisko izdevēju tāpēc, ka, vēl dzīvodams laukos ar pirmo ģimeni, bija nodibinājis uzņēmumu, kas tirgojās ar saimniecības precēm, un tas drīz vien bankrotējis.»
MĪTS NR. 4. IZŠĶĪRĀS BEZ RŪGTUMA
«Made nespēja sekot Antona jaunajiem dzīves mērķiem un pārcelties uz pilsētu. Viņa bija īsts lauku cilvēks. Manu vecvecāku šķiršanās nenotika tik ātri un viegli, kā šur un tur apgalvots.
Mūsu ģimenei Antona lēmums šķirties no Mades bija liels trieciens.
Tikai 1922. gadā Made visbeidzot nolēma dot šķiršanās atļauju – pēc tam, kad Antons visas avīzes īpašuma tiesības atdeva Emīlijai. Ģimenei tas sāpēja, jo tā taču bija mana onkuļa Kārļa biznesa ideja!
Pēc šķiršanās manām tantēm Martai Čakstei («Jāņa Čakstes dēla Mintauta sieva» – I. G.) un Annai Kuplais («Alberta Kvieša adjutanta pulkvežleitnanta Eduarda Kuplā sieva» – I. G.) ar vectēvu un Emīliju izveidojās saspīlētas attiecības. Vectēvs gan turpināja materiāli nodrošināt vecmāmiņas un abu kopīgo bērnu dzīvi.
Dzīves nogalē Antons Benjāmiņš vēlējies šķirties no Emīlijas un atgriezties pie Mades,
tomēr vecmāmiņa to neesot vēlējusies un arī juristi vectēvu atrunājuši, jo tas būtu negatīvi ietekmējis viņa finansiālo stāvokli.»
MĪTS NR. 5. PĒC LAULĪBĀM AR EMĪLIJU IZPLŪDA
«Pētīju kādu vectēva fotogrāfiju, kur viņam varētu būt ap divdesmit pieciem gadiem. Tik smalks, vaigā stingrs! Bet bildēs, kas tapušas pēc «Jaunāko Ziņu» iznākšanas, Antons Benjāmiņš ir miesās izplūdis. No bērnības atceros, ka tika runāts – vectēvam ir aptaukojusies sirds. Tomēr es nedomāju, ka svars auga no pārēšanās. Vectēvs pretēji Emīlijai visu mūžu bija taupīgs.
Visticamāk, Antona pieņemšanās svarā bija rezultāts viņa ikdienai, kurā galvenais bija nesaudzīgs darbs.
Strādājot laukos par skolotāju un kora diriģentu, Antona Benjāmiņa dzīves ritms bija aktīvāks un fiziski noslogotāks, turpretim redakcijā – vairāk sēdošs. Antonam patika pašam kārtot dokumentus, pat algas čekus žurnālistiem izrakstīja pats.»
MĪTS NR. 6. VISU NAUDU IEGULDĪJA VALDEĶU MUIŽĀ
«Rīga un sabiedriskā dzīve vectēvu vilināja profesionālo ambīciju dēļ, tomēr sirdī viņam patika lauku dzīve. Dažus gadus pirms savas nāves Antons iegādājās stipri nolaisto Valdeķu muižas pils ēku.
Viņš gribēja šo vietu izveidot par lauku paraugsaimniecību.
Antons ļoti apdomīgi rīkojās ar naudu, bet atceros, ka Valdeķu muižas pilnveidošanai vectēvam nebija žēl ne graša, tā bija viņa lielā mīlestība. Viņš rosījās pa dārzu un, kā runā, arī Emīliju esot pietuvinājis lauku dzīvei. Šaubos gan, vai viņam tas izdevās, – viņa tomēr bija divdesmit gadu jaunāka par Antonu un īsta pilsētniece.
Man Valdeķu muiža saistās ar jaukām bērnības atmiņām. Atceros vectēva mīluli Peksi – lielu, spalvainu aitu suni. Arī man Peksis bija labs draugs, ar kuru bieži rotaļājos Valdeķu dārzā.
Ģimenes saiešanas notika reti – tikai svētku reizēs. Antona Benjāmiņa noteikums bija, ka pie galda nevienu nedrīkst aprunāt, jo to viņš necieta.
Ar mums, mazbērniem, vectēvs nerotaļājās, mūsu attiecības bija lietišķas.
Atceros, ka reiz Ziemassvētkos zem eglītes man stāvēja krāsaina gumijas bumba un koka zirdziņš. Visticamāk, šo dāvanu bija sarūpēja tieši vectēvs.»
MĪTS NR. 7. MŪŽA NOGALĒ EMĪLIJA TURĒJĀS ATSTATUS
«Pēc Valdeķu muižas nopirkšanas vectēvs arvien retāk brauca uz Rīgu, pamazām attālinājās no darba redakcijā, redaktora pienākumus uzticot dēlam – manam tēvam Jānim. Tas arī saprotams – vectēvam tad jau bija krietni pāri septiņdesmit.
Emīlija arī dzīvoja Valdeķos un turpināja aktīvu sabiedrisko dzīvi.
Vectēvam bija gangrēna, un viņam amputēja kāju. Veselība šķietami uzlabojās, taču pēc kāda laika sākās drudzis, un Antons vairs neatkopās. Atceros, kā mēs ar māsu Ievu un mūsu audzinātāju saplūcām neaizmirstulītes un gājām pie vectēva uz Valdeķiem. Viņš gulēja, pamāja mums ar roku un pasmaidīja. Vectēvs aizgāja mūžībā 1939. gadā Valdeķos septiņdesmit deviņu gadu vecumā.»
