Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ieguvēji ir abi
Kad pasaulē nāca Kārlis, Edgaram bija iespēja daudz laika pavadīt kopā ar dēlu, jo tobrīd viņš nestrādāja tradicionālajā režīmā no deviņiem līdz pieciem. «Joprojām ļoti spilgti atceros šo posmu, varēju būt neatņemama sava bērna dzīves daļa, kas, manuprāt, īpaši svarīgi ir agrīnajā dzīves posmā. Kontakts un saikne, kas tādējādi izveidojas starp bērnu un tēvu, ir ārkārtīgi emocionāli piepildoša un patīkama. Ar otro bērnu man šādas iespējas nebija, jo tas sakrita ar ļoti saspringtu periodu darbā. Tā kā tobrīd varēju ģimenei veltīt mazāk laika, saglabājies arī mazāk atmiņu par šo posmu. Atskatoties uz šo laiku, jāatzīst, ka zināmā mērā nožēloju, ka nevarēju vairāk būt klāt un sekot līdzi, kā aug un attīstās mana meita. Tāpēc, domājot par trešo bērnu, biju pārliecināts, ka gribēšu vairāk laika pavadīt kopā.»
Lēmums abiem vecākiem dalīt bērna kopšanas atvaļinājumu bija arī nozīmīgs, lai ģimene izšķirtos par labu trešajam bērnam. «Mūsu bērniem ir visai liela gadu starpība, īpaši abām meitām. Pagāja ilgs laiks, līdz vienojāmies, ka vēlamies vēl vienu bērniņu. Mana vēlme doties bērna kopšanas atvaļinājumā bija papildu faktors, kas sekmēja šī lēmuma pieņemšanu, jo sievai, kas ir izveidojusi veiksmīgu karjeru, tas nozīmēja, ka nebūs ilgstoši jāizkrīt no darba tirgus. Tas ir būtiski, jo darbā viņa atgriezās aptuveni pēc astoņiem mēnešiem, nevis pēc pusotra vai diviem gadiem. Tādējādi ieguvēji bijām mēs abi.»
Cer kļūt par piemēru citiem
Lēmums uz laiku atstāt profesionālos pienākumus, lai ikdienu pavadītu ar jaunāko meitu, Edgara draugos īpašu pārsteigumu neraisīja. Arī kolēģi atbalstīja, taču Edgars atzīst, ka saņēmis ļoti daudz jautājumu par savu motivāciju doties bērna kopšanas atvaļinājumā. «Tā kā ar sievu par šādu plānu bijām vienojušies jau pirms Almas dzimšanas, man bija pietiekami daudz laika, lai sagatavotos šim brīdim. Darbus biju saplānojis tā, lai pagūtu izdarīt to, kas nepieciešams, kā arī zināju, ka man ir lieliska komanda, kas spēs tikt galā ar uzdevumiem arī bez manis. Lai gan nevienu brīdi nejutu nosodījumu vai absolūtu neizpratni par savu lēmumu, ļoti bieži biju spiests skaidrot, ka to daru nevis tāpēc, ka man ir vajadzīga pauze darbā vai ir radusies nepieciešamība pārdomāt dzīvi, bet tāpēc, ka vēlos pavadīt laiku ar meitu. Šķita, ka apkārtējie mēģina meklēt citus motīvus.»
Edgars astoņus gadus vada 25 cilvēku departamentu, kur aptuveni 80% ir jaunas sievietes vecumā, kad tiek veidotas ģimenes un dzimst bērni. Bērna kopšanas atvaļinājumā joprojām dodas tieši jaunās māmiņas, taču Edgars nezaudē cerību, ka ar savu rīcību iedvesmos arī citas ģimenes sekot viņa piemēram. «Protams, es priecājos, saņemot ziņu, ka manu kolēģu ģimenēs gaidāms pieaugums, taču vēl labāk būtu, ja viņu vīri vai dzīvesbiedri piekristu šo laiku dalīt.
Es būtu gandarīts, ja redzētu, ka mēs sekojam ziemeļvalstu piemēram, kur abi vecāki zināmu laiku bērnu kopšanas atvaļinājumu pavada mājās ar mazo.
Turklāt ir jāsaprot, ka nebūt ne visām sievietēm ir viegli izšķirties par labu bērnam, ja tas nozīmē ilgstošu izkrišanu no darba tirgus. Man gan līdz šim nevienu kolēģi nav izdevies pārliecināt sekot savam piemēram, taču ļoti ceru, ka ar savu rīcību vismaz kādu būšu iedvesmojies un iedrošinājis.»
Aizspriedumu gūstā
Vaicāts, kāpēc tēvi Latvijā vēl joprojām ļoti kūtri izmanto iespēju doties bērna kopšanas atvaļinājumā vai šo laiku dalīt ar bērna mammu, Edgars kā galveno faktoru min aizspriedumus, kas izveidojušies sabiedrībā. «Manuprāt, sabiedrībā tikai pakāpeniski nostiprinās pārliecība, cik nozīmīga loma ģimenē ir abiem vecākiem, domājot par bērna fizisko un emocionālo attīstību, tāpēc kopumā netiek apšaubīta vajadzība pēc cieša tēva un bērna kontakta. Tas, ar ko es saskāros, – ka man ir jāizskaidro sava rīcība. Ja topošā māmiņa paziņo, ka dosies bērna kopšanas atvaļinājumā, tas nevienu īpaši nepārsteidz, kā arī netiek uzdoti lieki jautājumi. Savukārt vīrietim pastāvīgi jātaisnojas par savu lēmumu. Tādēļ pieļauju, ka liela daļa jauno tēvu, kas gribētu izmantot šo iespēju, to nedara, baidoties pasliktināt savas pozīcijas darba devēja acīs.»
Kā otru visbiežāk dzirdēto aizspriedumu Edgars min uzskatu, ka būšana bērna kopšanas atvaļinājumā nozīmē slinkošanu. «Arī savā draugu lokā, kurā ir progresīvi un liberāli domājoši cilvēki, ik pa laikam nācās dzirdēt kādu nevainīgi izteiktu jociņu, ka es tikai sēžu mājās, neko nedaru un baudu dzīvi, kamēr citi strādā. Tas nozīmē vien to, ka zināmi aizspriedumi pastāv pat moderni domājošā sabiedrības daļā. Un sabiedrībā joprojām pastāv divējāda pieeja mātes un tēva lomai. Proti, ja mājās ir mamma ar bērnu, tas ir saprotami, jo viņa bērnu ir dzemdējusi, baro, tas daudziem šķiet ierasti.
Savukārt, izdzirdot, ka ar bērnu mājās ir tēvs, uzreiz veidojas asociācija – aizgājis no darba paslaistīties.
Protams, katram ir sava argumentācija un iemesli, kāpēc to nedarīt, taču, manuprāt, tieši šie divi aizspriedumi ietekmē to, ka bērnu kopšanas atvaļinājumā dodas ievērojami mazāk tēvu, nekā to patiesībā vēlētos.»
Būt klāt bērnam nozīmīgos mirkļos
Stāstot par ieguvumiem, diendienā esot kopā ar jaunāko meitu, Edgars īpaši izceļ pacilājumu, kas rodas, redzot un piedzīvojot bērna izaugsmi un attīstību. «Esmu ļoti priecīgs, ka varēju būt pirmais, kas redz, kā meitiņa sāk rāpot vai staigāt. Visas pirmās reizes, kad esmu bijis klāt šajos bērnam nozīmīgajos mirkļos, man ir ļoti spilgti palikušas atmiņā. Turklāt vienmēr sev atgādinu, ka tā ir unikāla pieredze, kuru vairs nebūs iespējams atkārtot. Ar citu bērnu tā jau būs pavisam citāda pieredze un sajūtas. Turklāt nenovērtējama ir īpašā saite, kas šajā laikā izveidojās starp mani un meitu. Mēs ļoti cieši saaugām kopā – to jūtu joprojām. Atkalredzēšanās prieks, man vai viņai pārrodoties mājās, ir tik liels, ka to nenoslēpsi.»
Vienlaikus Edgars skaidro, ka ikdiena ar bērnu ļoti ievērojami atšķiras no darba birojā, taču to nekādā gadījumā nevarētu saukt par slinkošanu. «Protams, ikdienas ritējums mājās un darbā atšķiras. Ritms mājās ir daudz mierīgāks, jo nav stresa, ko rada uzdevumu termiņi un citas darba lietas. Tajā pašā laikā uzskatu, ka būšana kopā ar bērnu gan fiziski, gan emocionāli ir daudz nogurdinošāka nekā darbs birojā. Turklāt nav noteikta darba laika – bērns prasa uzmanību un rūpes visu laiku. Tā kā mūsu ģimenē ir trīs bērni, vakara cēliens ir vissaspringtākais, kad visi pārrodas mājās, jāparūpējas par vakariņām, jāgatavo mazais gulētiešanai u. tml.»
Vajag darīt, ja ir vēlme!
Edgars pārliecināti teic, ka viņā nav ne kripatiņas nožēlas par pieņemto lēmumu doties bērna kopšanas atvaļinājumā. «Uzskatu, ka laiks, ko pavadīju ar meitu, bija vērtīgs ne tikai manām attiecībām ar mazo, bet arī man personīgi. Jā, protams, pastāvēja zināmas bažas par to, kā es spēšu atgriezties darbā pēc ilgstošas prombūtnes, taču atgriešanās noritēja ļoti viegli un veiksmīgi. Sākotnēji liekas, ka, piemēram, septiņi mēneši, ko pavadīju mājās, ir ilgs laiks, patiesībā tas paskrēja ļoti ātri. Turklāt, ja raugāmies uz visu dzīvi kopumā, tas ir pavisam īss dzīves posms. Arī darbā nekas fundamentāli nebija mainījies, un jau pēc īsa brīža viss bija atgriezies vecajās sliedēs. Šis lēmums tēvam nav jāuztver kā tāds dzīvi un nākotni radikāli mainošs solis, īpaši profesionālajā jomā. Iesaku to uztvert kā dzīves posmu, kurā tu esi izvēlējies darīt un piedzīvot to, ko pēc tam vairs nekad nebūs lemts piedzīvot ar konkrēto bērnu. Savukārt darbā būs vēl daudz iespēju, ko izmantot. Turklāt man (esot vadītājam visnotaļ lielai cilvēku komandai) bija svarīgi ar savu rīcību nodot vēstījumu, ka, neatkarīgi no tā, cik katram ir svarīgs viņa darbs, ir iespējams un vajag izbrīvēt laiku, lai pabūtu kopā ar savu bērnu, jo otras šādas iespējas vairs nebūs. Man tā šķita ļoti vērtīga pieredze, turklāt nav neviena aspekta, ko pa šo laiku es varētu ierakstīt mīnusu sadaļā. Nejūtos neko zaudējis, tikai ieguvis. Ja man vajadzētu vēlreiz izšķirties par labu šādam solim, nešaubīgi piekristu vēlreiz!»
