Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atbildi sniedz geštaltterapeite un smilšu spēles terapijas metodes praktizētāja Inga Kimbore Āboliņa un seksologs Arturs Šulcs. Pirmkārt, Inga Kimbore-Āboliņa vēlas uzslavēt mammu, kura uzsver, ka nevēlas meitu pazemot. Tātad mamma zina, ka bērnu par šīm lietām kaunināt nedrīkst, jo tas vēlāk viņā var radīt kaunu par savu seksualitāti vai sievišķību. Otrkārt, abi eksperti ir pārliecināti: ir dabiski, ka bērni šajā vecumā meklē šāda rakstura filmas, video, skatās žurnālus.
Bērni ir ziņkārīgi, un visdrīzāk meitene meklē atbildes uz jautājumiem, kas viņai līdz galam nav skaidri. Tā ir vienkārša ziņkāre, jo bērni skolas vecumā labi apzinās un izprot dzimumu atšķirības, interese par seksualitāti pieaug, īpaši, ņemot vērā, ka apkārtējā telpā ir ļoti daudz seksualizētas informācijas. Kā uzskata geštaltterapeite, labāk, ja vecāki par šīm tēmām stāsta paši, tad bērns ir imūnāks pret to, ko redz televīzijā vai interneta vietnēs.
Diemžēl daudzi vecāki paši saasināti uztver seksualitāti un nespēj par to brīvi runāt. Taču – jo mierīgāk pieaugušie izturas pret to, ka bērns kaut ko ir redzējis, jo tas ir veselīgāk viņam.
Treškārt, nevajadzētu izlikties, ka mamma to nav pamanījusi, parunāt ar meitu vajag! Mamma varētu jautāt, kādas atbildes viņa video vai bildēs meklējusi? Uzsvērt, ka meita šos jautājumus var brīvi uzdot mammai un viņa ir gatava par to runāt un sniegt atbalstu. Teikt, ka tas nav nekas slikts, bet šīs filmas nav piemērotas bērniem, tās ir pieaugušajiem, un piedāvāt meitai viņas vecumam atbilstošas grāmatas, interneta resursus, filmas, animācijas filmiņas, kādas arī pieejamas internetā.
Tāpat Arturs Šulcs atgādina, ka mūsdienu tehnoloģijas piedāvā informācijas filtru – datorā var uzlikt filtru, kas neļaus bērnam skatīties pornogrāfiska rakstura materiālus. Vienlaikus viņš pauž neizpratni, kāpēc nekādā veidā netiek ierobežota informācija ar vardarbīgu saturu, kas bērnam ir daudz kaitīgāka par dabisku seksualitāti: «Apgūt vardarbības pieredzi bērni var ik uz soļa, un par to neviens neuztraucas. Bet tiklīdz ir runa par dabisku seksualitāti, tā vecāki uztraucas. Kas tur slikts, ja bērns uzzina, kā viņš radies?»
Diemžēl daudzi vecāki paši saasināti uztver seksualitāti un nespēj par to brīvi runāt. Taču – jo mierīgāk pieaugušie izturas pret to, ka bērns kaut ko ir redzējis, jo tas ir veselīgāk viņam. Bērna attieksme veidojas no pieaugušo attieksmes: jo vairāk par šo tēmu satraucamies, jo bērnam tā šķiet interesantāka. Inga Kimbore-Āboliņa arī piemetina: ja pieaugušie kaunas par seksu runāt, ķiķina vai mulst, nevajag to slēpt, bet bērnam godīgi atzīt: «Jā, man ir grūti par to runāt. Mani mulsina šie jautājumi, nezinu, kā tev labāk to izskaidrot.» Atklāt savu mulsumu, vienlaikus saglabājot bērnā sajūtu, ka par to var runāt un ka tas nav nekas tāds, par ko kaunēties, ir daudz veselīgāk nekā seksualitāti noliegt.
