Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Līga: Kur šajā nemiera pilnajā laikā rast dvēseles mieru?
Linards: Tas ir lielais jautājums – vai mierpilna dzīve ir labākā dzīve? Tāds miers, kur viss ir norimis un apstājies, kur esi drošībā, noteikti ir vajadzīgs. Mēs katrs pēc tā ilgojamies. Tās ir bērna ilgas mūsos – pēc rokām, kurās jūties drošs, bet realitāte vienmēr no šā miera ved laukā. Tie ir gan kādi ārēji notikumi, gan iekšēji mūsos, kāpēc tā notiek, un to, kas mūs ved no miera laukā, mēs gribam ļoti ātri novērtēt, pateikt, ka tas ir kaut kas slikts vai labs. Gribam uzreiz dot vērtējumu tam ceļam, kura mērķi ne vienmēr redzam, kādreiz tikai jaušam, uz kurieni tas mūs ved.
Šajā laikā, kad domājam par Ziemassvētkiem un adventu, mūs uzrunā to stāsti, mēs aizdomājamies par notikumiem un vēstījumu, ko tie nes. Tie ir kā gleznas, kā metaforas, kurās redzam kādu mūžīgu gudrību un kuros varam ieraudzīt savu dzīvi un saprast, ka tajā ir kaut kas, kurā ir avots mieram, tāpat kā mums katram ir mājas, kurās mēs atgriežamies. Vienlaikus ir tā dzīve, kad mājas atstājam, lai izpildītu dzīves uzdevumus, sekodami savas iekšējās balss aicinājumam. Mēs darbojamies un radām, tad atkal atgriežamies savās mājās. Tas ir ritms, un labi, ka varam dzīvē šādu ritmu uztaustīt, apzināti meklēt miera vietas, meklēt veidu, kā emocionāli nomierināties, bet aiz tā visa, kas notiek, ar ko iekšēji strīdamies, ko jūtam, aiz visa tā, ko meklējam, ir kaut kas dziļāks, no kā tas pārējais rodas un kur ir tā pasaule, ko es salīdzinu ar okeānu. Mēs domājam, ka viļņi ir viss, kas tajā ir. Viļņi, kuros jāturas un kuros izdodas vai neizdodas noturēties, bet viļņi ir tikai viens okeāna aspekts un tie nenāk no dziļuma. No dziļuma nāk spēks un miers, kas ļauj tajos viļņos noturēties un tos pieņemt. Pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.
Dzīve sastāv no divām pusēm, kas ir virspuse un dziļuma puse, un arī Ziemassvētki un adventa laiks ir ar savu virspusi, kurā gaidām brīnumu, nedaudz sentimentāla Jēzus bērniņa piedzimšanu, un ar dziļumu, kurā ir kāds liels vēstījums. No dziļuma nāk straume, kas dod mums spēku dzīvot virspusē viļņos, nevis airēties prom, meklējot kādu drošu krastu, miera pilnu vietu, kur bez bēdām un raizēm vadīt mierīgas dienas.
Dzīve ir viļņi. Dzīve ir tas, kas notiek virspusē. Kādreiz tur viss ir mierīgs, un tad jūtamies brīnišķīgi, bet biežāk miera tur nav – un tas ir jāpieņem.
Varbūt tā ir tikai mūsu iedoma, ka mēs meklējam vietu, kur ir mierīgi, jo tas klusais līcītis, kur vienmēr viss ir mierīgi, mūs nekur neaizvedīs. Ja gribi kaut kur tikt, ir jādodas pāri okeānam.
Kādas ir jūsu bērnības Ziemassvētku atmiņas?
Esmu padomju laika bērns, līdz ar to man nebija spilgtu bērnības Ziemassvētku. Man bija Jaungads. Ziemassvētki kā svētki manā apziņā ienāca tikai astoņdesmito gadu beigās. Kaut kur tālās bērnības atmiņās man saglabājušās izjūtas, kad pirmo reizi iegāju baznīcā. Tas nebija dievkalpojums. Mēs dzīvojām Pārdaugavā, mans tēvs tolaik strādāja mēbeļu cehā, kas atradās Daugavgrīvas ielā, un viņš bija beidzis maiņu. Man bija kādi trīs vai četri gadi, mēs gājām uz Āgenskalna pusi, pa ceļam bija Svētās Trijādības baznīca, un mēs tajā iegājām. Manās acīs tā bija milzīga celtne, kurā virmoja neparastas smaržas, misteriozas gaismas. Tur bija cilvēki. Un man atmiņā kāda veca sieviņa, kas mani svētīja. Tieši tā noskaņa baznīcā, kādu nekad iepriekš nebiju pieredzējis, atstāja iespaidu, kas no manis nav izdzēsies. Nezinu, kāpēc tēvs mani tur ieveda. Varbūt tā bija ziema un mēs iegājām sasildīties?
Kāds jūs bijāt bērnībā?
Es biju savrups un noslēgts bērns. No agrām fotogrāfijām redzams, ka nevarēju iemigt bez ieslēgta Selgas radioaparāta bērnu gultiņā. Man vajadzēja dzirdēt, klausīties un pārdomāt – vienam pašam. Man bija ļoti labi pašam ar sevi. Visvairāk man patika norobežoties no visas pasaules, izveidot savu māju, uzliekot segu uz četriem ķebļiem, un tur vienatnē pavadīt ilgāku laiku un spēlēties. Man bija ļoti svarīgi, ka man pieder laiks un telpa, kurā mani neviens neredz.
Divu gadu vecumā es pazinu burtus, piecos gados tekoši lasīju. Man par prieku, netālu no manām mājām bija bērnu bibliotēka ar grāmatu tūkstošiem. Es jutos bagāts. Ja man bija grāmata, mana dzīve bija pilnībā nodrošināta. Es visu laiku lasīju.
Lasīšana bija mēģinājums aptvert to pasauli, kas ir lielāka, nekā es pats.
Skolā visvairāk man patika literatūras stundas. Tajās uzzināju to, kas mani interesēja. Aizrāva enciklopēdijas. Regulāri zvanīju uz parakstāmās literatūras grāmatnīcu un jautāju, vai jauns sējums vēl nav pienācis. Taču bez bibliotēkas bija vēl kaut kas, kas mani vilināja. Tā bija slimnīca. Sestajā klasē stingri nolēmu, ka būšu ārsts, un tajā laikā manī notika vēl kāds liels pavērsiens. Biju aptvēris, ka nav iespējams ļaunumu uzvarēt ar viņa paša ieročiem. Ļaunums jāuzvar citādi. Nojautu, ka ir vēl kāds cits ceļš, taču toreiz šim ceļam nezināju vārdu.
Sākotnēji mans lielais mērķis bija medicīna, un biju ļoti priecīgs, kad pēc septītās klases mani caur pazīšanos (man bija tikai četrpadsmit gadu) vasarā iekārtoja darbā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā par sanitāru. Strādāju operāciju zālē. Tas bija ļoti atbildīgi. Tajā vasarā es izaugu.
Ļoti apzināti gāju uz savu mērķi. Lai iestātos Medicīnas institūtā, vajadzēja divu gadu darba stāžu, tāpēc vidusskolas laikā pieteicos darbā par sanitāru Gaiļezera slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Man bija nakts dežūras divas reizes nedēļā. Vēlāk gāju uz slimnīcu jau uzreiz pēc skolas, nodežurēju nakti un no rīta braucu uz skolu.
Strādājot uzņemšanas nodaļā par sanitāru, redzēju pavisam citu dzīves pusi ar smagi slimiem, avārijās cietušiem, dažādu nelaimju piemeklētiem cilvēkiem.
Sastopoties ar pacientu nāvi, man radās vēlēšanās izzināt, kas cilvēkā atrodas aiz ķermeņa.
Kādas dežūras laikā dzirdēju runājam par Teoloģijas semināru. Mani pārņēma vēlme iet uz baznīcu. Šķita, ka ticība ir kaut kas patiesi nevardarbīgs. Kāds brīnumains ceļš – kā Poruka stāstos par bālajiem zēniem.
Vai jums bija jāizvēlas starp medicīnu un teoloģiju?
Pēdējā klasē nonācu pie atziņas, ka netikšu galā ar ķīmiju. No tās es daudz nesapratu, bet Medicīnas institūtā ķīmijā bija iestājeksāmens. Šķērslis laikam bija tik liels, ka atteicos ar to cīnīties. Bet varbūt iekšēji jau biju nobriedis doties citā virzienā. Šaubījos izvēlē starp literatūru un teoloģiju. Pirmā bija iespēja dzīvot grāmatu pasaulē, nodarboties ar vārdiem. Tas biju es. Tā bija mana dzīve. Es rakstīju – garus sacerējumus, dzejoļus. Mierīgi varēju palikt grāmatu pasaulē, tomēr kaut kas manī sauca pie cilvēkiem, pie sastapšanās, rīkošanās un iesaistīšanās. Te pašķīrās manas personības augšanas un dziedināšanas ceļš. Būt par bibliotekāru vai mācītāju – tas bija lielais jautājums pēc tam, kad atteicos kļūt par ārstu, bet slimnīca bija ļoti nozīmīga vieta manā meklējumu ceļā.
Tieši tur radās vēlme dzīvē nodarboties ne tikai ar cilvēka ķermeni un slimībām, bet glābt un ārstēt arī to, kas ir aiz tā, – garu un dvēseli.
Kad 1990. gadā beidzu vidusskolu, Latvijas Universitātē bija atjaunota Teoloģijas fakultāte, notika pirmie iestājeksāmeni, es tos noliku, mani uzņēma, un tas nozīmēja, ka izvēle ir izdarīta. Tagad redzu, ka tā bija ļoti gudra intuīcija, – izvēlēties darbu, kas vienlaikus saistīts ar tekstiem (mācītāja darbs ir arī rakstīšana) un ar cilvēkiem. Pieņemu, ja būtu aizgājis filoloģijas virzienā, diezin vai būtu izrāvies pie cilvēkiem, darbojoties tikai ar tekstiem. Priekš manis tā būtu tīrā medus maize – sēdēt bibliotēkā, lasīt, pētīt un rakstīt. Tagad, arvien vairāk sevi iepazīstot, atzīstu, ka izvēle par labu darbam ar cilvēkiem man bijis ļoti nozīmīgi. Es aizgāju to grūtāko, nevis vieglāko ceļu.
No manis varbūt būtu iznācis labs literatūrzinātnieks, bet tas noteikti nebūtu nācis par labu manai iekšējai pasaulei, manai rakstura izaugsmei, tam cilvēkam, kādu sevi tagad apzinos.
Savu pirmo sprediķi atceraties?
Pirmais sprediķis bija jāraksta, kad studēju Teoloģijas fakultātes pirmajā kursā, un visu priekšā tas sprediķis, ko ilgi biju rakstījis, likdams tajā filozofiskas idejas, bija jālasa. Atceros, ka kursabiedrs, kas sēdēja pirmajā rindā, teica: «Nu, tas jau tāds mākslinieks!»
Mācītājs savā ziņā ir aktieris.
Domāju, ka labāk būt pēc iespējas dabiskākam. Mana balss nav pārāk skaļa, un reizēm jārunā skaļāk, bet esmu tāds, kāds esmu. Vienmēr iepretī kādām samākslotībām kļūstu tramīgs. Ar laiku pats gan reizēm vairs nemanu, kā identificējos ar profesiju. Mācītāja darbs sastāv it kā no daudziem slāņiem. Kad esi pašā sākumā, pamani tikai to vienu slānīti, un ir tā vēlme – es gribu būt mācītājs! Bet tad kādā brīdī aptver, ka tas darbs ir kaut kas daudz vairāk, nekā esi domājis. Es pat teiktu, ka manas tagadējās domas par mācītāja pienākumu krasi atšķiras no tā, ko domāju pirms studijām. Es daudz esmu domājis, kāds mācītājs gribu būt dzīves atlikušos gadus. Bija laiks, kad iekšēji cīnījos un pateicu: «Nē, es nekad nebūšu mācītājs! Es darīšu kaut ko citu.» Arī tādi brīži manā dzīvē ir bijuši. Tieši tā apšaubīšana ļāva man palikt mācītāja amatā. Kā teicis kāds domātājs: «Ir pārliecības, kas top stiprākas tieši caur to, ka tiek apšaubītas un kritizētas.»
Kāpēc radās šaubas?
Studiju laikā pirmajā kursā Ziemassvētkos mācītājs mani ietērpa talārā un kopā ar viņu lika vadīt dievkalpojumu. Tajā laikā kopš vasaras es atkal strādāju slimnīcā. Šoreiz tā bija Bērnu slimnīcas strutainās ķirurģijas nodaļa – pamatā apdegumi. Patiesā baznīca bija tur – pie bērniem viņu ciešanās un slimībās.
Tas, kas notika dievnamā, man šķita kaut kas ne pārāk autentisks, bet naktis slimnīcas nodaļā šķita patiesākas. Tieši slimnīcā notika daudzas pieredzes, kas veidoja manu garīgo ceļu.
Bērnu ciešanas un nāve ļoti ātri sagrāva manu ideālismu un bērnišķīgās ticības ēku. Ciešanu un nāves pieredze lika uzdot jautājumu – kāpēc?
Ticība ir process un iet cauri posmiem, kur tā mirst, un nākamā ticības būve vienmēr ir citāda. No agriem gadiem atrodoties ciešanu piesātinātā vidē, kas ir turpinājusies, tā mani aizvedusi līdz tam, kas ir viena no mana darba sastāvdaļām. Beidzamajos piecos gados, kad esmu kļuvis viens no kapelāniem Bērnu slimnīcā, tā ir atradusi jēgpilnu izpausmes veidu.
Kad domāju par savu ceļu, varu teikt, ka esmu piedzīvojis, kā sabrūk mana ticības ēka un paliek tikai drupas, bet tad piepeši konstatē, ka tajās drupās kaut kas sāk augt. No maza asna sāk augt dārzs. Sabrukusī ticība ir pārgājusi citā kvalitātē.
Bērnu ciešanas un nāve ir emocionāli smagi brīži. Vai, tādas sāpes uzņemot sevī, nav grūti ar to visu dzīvot?
Kad pārvari sevi un uzdrošinies ieiet tajā telpā, kur ir otra cilvēka izmisums un sāpes, tu izkāp no savas profesijas, kura rada priekšstatus, kā tajā jāizturas. Ir bijis ļoti grūti saņemties un spēt turpināt runāt bērēs, kad izvadu bērnu. Īpaši, ja tuvāk pazīstu cilvēkus, kurus nelaime piemeklējusi. Esmu tajā visā līdzās. Es neesmu stāvējis ar akmens cietu seju, bet ļāvis to cilvēku sāpēm ienākt sevī. Domāju, ka ciešanu pieredze mums dota ne jau tāpēc, ka tā mums būtu vajadzīga, bet tā mums kļūst par vajadzīgu pieredzi. Ja tai atveramies, no tās nemūkam, mūsos izveidojas ļoti skaisti dvēseles dārzi. Tādas pieredzes veido dvēseli. Mīlestība un ciešanas veido dvēseli.
Mans iemīļotais teologs Ričards Rors ir stāstījis, ka mēs nezinām, kāpēc tas tā ir, ka vispatiesākās un visnoturīgākās pārmaiņas mūsu dzīvē ienes vienīgi liela mīlestība vai lielas ciešanas. Lai dzimtu kas jauns, ir nepieciešama kāda antistruktūra, kas piešķir jēgu, nozīmi un dziļumu mūsu parastajām struktūrām. Telpa, kurā ar mums sāk notikt kaut kas, ko nespējam kontrolēt. Telpa, kuru ir svarīgi izturēt. Šādas telpas efektu rada, piemēram, slimība vai nodevība. Vai nāve. Vai goda zaudēšana. Vai atlaišana no darba. Daudz kas cits, kad mēs vairs neesam pie stūres un kāds cits var mūs mācīt un vadīt.
Mūsu kļūdas, klupieni, negadījumi. Tie rada telpu, kura mūs visvairāk maina un veido.
Kad sajūtam tās klātbūtni, ir svarīgi nemeklēt drošību, atgriežoties vecajā un ierastajā kārtībā, bet arī necensties tai ātri izskriet cauri. Daudzi šo telpu sauc par slieksni, uz kura ir jāstāv tik ilgi, līdz mūsos dzimušās pārmaiņas ir tiktāl izaugušas, ka var sākt dzīvot ilgu un noturīgu dzīvi. Piemēram, Jāzeps nebaidās stāvēt uz šā sliekšņa, un tieši tas rada Kristus piedzimšanas stāstu.
Jums ir ģimene?
Mēs esam divatā ar sievu Sigitu. Viņa ir ierēdne, tādēļ mēs neesam klasiskā mācītāja ģimene, kurā sieva ir ērģelniece vai svētdienas skolas skolotāja. Sieva man ir ļoti liels palīgs, saprotoša, vienmēr mani atbalstoša. Dzīvē jābūt izlīdzsvarojumam. Ja saskaries ar daudzu cilvēku dzīves samezglojumiem un sāpēm, ir jābūt kādam ļoti lielam mīlestības avotam.
Ko jūs darāt, kad jums ir daudz brīva laika?
Mums patīk ceļot, redzēt no mums atšķirīgas kultūras, dzīvesveidus. Esam sākuši apbraukāt visas Latvijas bākas. Man ļoti patīk lasīt, daudz staigāt, braukt ar velosipēdu.
Lutera draudzē, kas ir lielākā luterāņu draudze Baltijā, sācies mans piecpadsmitais gads. Pirms tam piecus gadus biju mācītājs Daugavpilī, vēl dažās citās Latgales draudzēs. Torņakalna baznīca ir interesanta vieta, un tā ir veidojusi mūs, kas te kalpojam. Par sevi es to varu teikt pilnīgi noteikti. Šī vieta ir ar savu auru. Kad beidzas dievkalpojums un cilvēki aiziet, izeju baznīcas telpā – tā ir tukša, bet tas klusums ir dziļš un piepildīts.
Vai divdesmit gadu laikā mācītāja darbā esat mainījies?
Arvien vairāk apzinos, ka esmu iegājis jaunā dziļumā. Neesmu vairs piesaistīts pie baznīcas tikai kā institūcijas, bet pie baznīcas kā jaunas sabiedrības, jaunas dzīves formas, jaunas dzīves kvalitātes. Man šķiet, ka mana dzīve paplašinās, turklāt vairākos virzienos vienlaikus. Par to esmu priecīgs, jo man vēl ļoti daudz jāmācās, jāuzdrīkstas, jāveidojas. Mans izaicinājums ir saskaršanās, sastapšanās, pieskaršanās, atvēršanās – kā Tomam Kristus brūcēm.
Linards Rozentāls iesaka:
Izlasīt franciskāņu teologa Ričarda Rora grāmatu Kritiens augšup. Garīgās mācības diviem dzīves posmiem. (Izdevis apgāds Lietusdārzs 2014. gadā). Rors raksta: «Atcerieties – tikai jūs paši varat stāties pretī ceļā dzīves otrajam posmam. Tikai jūsu pašu drosmes, pacietības un iztēles trūkums spēj kavēt otro ceļojumu. Paši varat izlemt – doties tajā vai ne. Zaudējumi tikai rada jaunu ieguvumu.» Man tas šķiet pārdomu vērts, tāpēc aicinu arī jūs šai grāmatai nepaiet garām!
Izmēģināt pāris stundu vadīt automašīnu drošas braukšanas poligonā, sporta kompleksā 333, Ropažu novadā, – īpaši ziemas apstākļos. Tā ir iespēja iepazīt sava auto iespējas un robežas ekstrēmos vai kritiskos brīžos uz slidena ceļa un izbaudīt fokusēšanos tikai uz to, kā pārvaldīt un savaldīt automašīnas uzvešanos, nedomājot ne par ko citu. Izcili meditatīva pieredze!
Noskatīties trešo un noslēdzošo Dž. R. R. Tolkīna grāmatas Hobits jeb Turp un atpakaļ ekranizējuma daļu – filmu Hobits: Piecu armiju kauja. Kāpēc? Jāzina taču, ar ko tas viss beidzas un lai – tāpat kā Bilbo – dzīvotu laimīgi līdz pat mūža galam savu neparasti garo mūžu.
Uzdrošināties parastā dienā izcept kaut ko garšīgu un aiziet ciemos uz sev tuvāko sociālās aprūpes centru, bērnunamu, slimnīcu, patversmi vai citur, kur atrodas cilvēki, pie kuriem vien retais nāk no brīva prāta. Varbūt tāds cilvēks ir tev blakus, kaimiņos?
Linarda Rozentāla pieturzīmes
- Dzimis 1971. gada 26. novembrī Rīgā.
- Beidzis Rīgas 64. vidusskolu.
- Latvijas Universitātes pirmā atjaunotās Teoloģijas fakultātes kursa absolvents.
- 1995. gadā ordinēts par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju.
- Bijis mācītājs Daugavpilī un vairākās citās luterāņu draudzēs Latgalē, Daugavpils iecirkņa prāvests, Rīgas iecirkņa prāvests, Konsistorijas un Virsvaldes loceklis.
- Rīgas Lutera draudzes mācītājs kopš 2000. gada rudens.
- Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības sertificēts kapelāns.
- BKUS Vecāku mājas kapelāns, darbojies dažādos Bērnu slimnīcas fonda īstenotos projektos.
- Iesaistījies sabiedriskajā iniciatīvā Zvaigžņu bērns.
- Ieguvis Vācijas Ekumēniskās eneagrammas apvienības eneagrammas trenera sertifikātu.
- Pabeidzis LU doktora studiju programmu un izstrādājis promocijas darbu.
- Vairāku bērnu grāmatu autors, mācību līdzekļa Kristīgā mācība 1.–3. klasei līdzautors.
- Dažādu rakstu un publikāciju autors.
- Precējies.
