Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mums ir liela kompānija (ikdienā ģimenē dzīvo Lusines trīsgadīgais dēls un meita, kurai drīz paliks seši gadi; ik pa brīdim piebiedrojas arī Horena meita Beatrise – red.). Īsta family. Ar cīņu, kurš stums mazā brāļa ratus. Lielā māsa drīkst stumt pa ielu, bet brālis – parkā, jo viņš vēl ir mazais. Abi mainās burtiski uz līnijas starp ielu un parku. Horesam ir četri mēneši, jau liels, un, kā smejos, viņam jākļūst pastāvīgam. Protams, tas ir joks, bet mums ir paveicies – Horess ir ļoti tolerants bērns. No divu mēnešu vecuma dzīvo savā gultiņā, nevis guļ starp vecākiem. Droši vien tas tāpēc, ka viņam viss ir labi – puncis sāp reti un viss pārējais arī ir kārtībā. Horesam patīk pagulēt, papētīt apkārtni. Dēls ēd mammas pienu, līdz ar to viņš ir savienots vienā veselumā ar mammu.
Atšķirībā no vecākajiem bērniem, kuru audzināšanai vairāk pieslēdzos, kad viņi paaugās, Horesu ucinu un žūžinu jau no pirmajām dienām.
Lai gan ģimene mums ir liela, dzīvojam draudzīgi un mīļi. Skaidrs, ka arī mūsu ģimenē gadās strīdi un domstarpības, bet tas nav pasaules gals. Svarīga ir attieksme, kā tu pret to izturies. Savā dzīvē diezgan daudz turamies pie budisma doktrīnām, pie austrumu filozofijas. Strīdi jāpieņem kā daļa no otra cilvēka personības. Nevajag nevienu tiesāt, tad nevienam nebūs arī jāpiedod. Vienmēr saku, ka ģimenes dzīve nav paredzēta cilvēkiem, kuriem nav humora izjūtas. Tie, kuri prot saplēsties, pēc tam sabučot viens otru un par notikušo pasmieties, ir īsta ģimene.
Budisti saka tā: ja negribi vilties draugos vai viņu dēļ pārdzīvot, tev nevajag draugus. Ja negribi uztraukties par to, ka bērni slimo vai sieva dara kaut ko ne tā, tev nevajag ne sievu, ne bērnus, ne ģimeni. Tieši tik vienkārši.
Ātri uzsprāgstam, ātri mīlam
Saprotu, ka mūsdienās lomas bieži ir mainītas, bet mūsu pieeja, cik vien šajos apstākļos iespējams, ir tāda, ka es nodarbojos ar naudas pelnīšanu, bet Lusine rūpējas par bērniem un ģimeni. Ģimenē cenšamies ievērot principu: mamma ir laba un mīļa, bet fāters, kā mani ģimenē parasti sauc, ir dusmīgais bubinātājs. Tētis ir ļaunais, kas saka: «Vispirms sakārtosim istabu un tad iesim ārā!» Bērni pasēž un pačīkst, bet izdara. Vienmēr saku: «Labāk fiksāk izdarām un aizmirstam.» Kā esmu novērojis, bērni nekad netur ļaunu un pēc piecām minūtēm atkal ir mīļi un visus bučo. Iespējams, tas saistīts ar mentalitāti – mums plus mīnus ir armēņu ģimene – mēs ātri uzsprāgstam un tikpat ātri mīlam visu pasauli.
Nevaru pateikt, ka tas ir pareizi vai nepareizi, bet nēsāt sevī melnumu un par to dienām un naktīm domāt, nesakot ne vārda, arī nav pareizi – tā tikai iemantojam nepatīkamas slimības.
Galvenais bērniem iemācīt draudzību. Saprotu, ka izklausās vispārināti, bet vispirms mums vajadzētu iemācīties cilvēcību un tikai pēc tam iespringt, piemēram, kādu izglītību bērns izvēlēsies. Jo ģimenes un cilvēka laime nav atkarīga no tā, cik viņam ir augstāko izglītību. Jāizvērtē, kuras ir īstās vērtības un kas ir mazsvarīgāks.
Kādi vecāki, tādi bērni
Bērni ir tavs spoguļattēls, un tu vari viņus audzināt vai rāt, vai darīt nez ko, viņi tik un tā darīs to, ko vecāki. Mēs uz to skatāmies diezgan virspusēji: ja tētis dzēra, dēls arī dzers, bet tā nav – jāskatās globālāk. Ar to gribu teikt, ka mēs bieži nesaprotam, cik daudz mēs pārmantojam no vecākiem. Kļūt par kaut ko citu nekā mūsu vecāki ir gandrīz neiespējami. Man ir piemērs – mana mamma ir hidrobioloģe, bet tēvs bija teātra un kino režisors un aktieris. Es filmēju kino zem ūdens – tā bija mana profesija ilgu laiku. Ja piedzimsti ārsta vai pianista, vai hokejista ģimenē, uzmini, par ko tu kļūsi? Tas pats attiecas uz savstarpējām attiecībām, emociju izpausmi un tamlīdzīgām lietām. Kad uz ielas redzi mammu ar meitu un mamma meitu purina: «No kurienes tu man tāda esi!», ir skaidri redzams, no kurienes, tikai divi dažādi vecumi. Vecākiem vienmēr vispirms jāpaskatās uz sevi.
Kā jau teicu, dzīvē diezgan daudz ievērojam budisma pamatprincipus, un viens no tiem ir nevardarbība. Tas nozīmē nevis to, ka tu nesit savus bērnus, bet to, ka centies izbēgt no jebkurām ciešanām, kuras vari sagādāt apkārtējiem, jebkurai dzīvai būtnei. Ja tev mājās ir sakaltusi maize, aizej ar bērniem uz parku un pabaro putniņus. Ja negribas ēst vakar pirkto burgeru, ieliec smuki kastītē un noliec uz soliņa – būs bezpajumtnieks, kas to apēdīs.
Vēl viena gudrība, ko esmu smēlies budismā un ko vienmēr izmantoju gan savā dzīvē, gan daiļradē – zobens, kurš cērt visstiprāk un vissāpīgāk, ir vārds.
Ar vārdu mēs cilvēku, arī bērnu, varam pacelt un ar vārdu varam nogalināt. Tāpēc esam uzmanīgi ar vārdiem, ko sakām, jo tiem ir spēks.
Laimīgi cilvēki
Ar vecākajiem dēliem man ir burvīgas attiecības – mums ir domstarpības par dažādiem filozofiskiem vai reliģiskiem jautājumiem, bet man ir prieks, ka esmu tāds tētis, kuram vajadzības gadījumā dēls piezvanīs kaut divos naktī. Kamēr piecus gadus biju Ēģiptē, ar viņu audzināšanu daudz nodarbojās mana mamma. Grūti spriest, vai viņiem tēta nepietrūka. Taču viņos redzu ļoti lielu labestību, lielu ģimeniskumu un draudzīgumu.
Man patīk tas, ko savulaik teica Žaklīna Kenedija, – pat ja tu esi pasaulē varenākās valsts prezidents, bet savus bērnus nevari izaudzināt vienkārši par labiem cilvēkiem, tad visi pārējie tavi sasniegumi pret cilvēci ir nieks. Mēs ļoti daudz meditējam uz to, lai bērniem būtu laba izglītība, lai viņiem būtu labs darbs, bet nedomājam par to, lai viņi būtu laimīgi, lai viņiem viss būtu jauki. Bieži redzam cilvēkus, kas izaug bagātās un izcilās ģimenēs, bet dara ļoti vienkāršu darbu, un tas viņus nepadara par mazāk nozīmīgiem cilvēkiem. Man tuva ir skandināvu izglītības sistēma. Jaunietis iestājas augstskolā, un viņam ir iespēja uzreiz doties akadēmiskajā gadā, turpinot saņemt stipendiju, ar domu, ka naudas ir pietiekami, lai viņš 20 gadu vecumā sakrāmētu mugursomu un dotos apceļot pasauli. Kad atgriežas, viņam jau ir skaidra vīzija, ko viņš gribētu darīt savā dzīvē. Mūsu izglītības sistēma diemžēl novērtē nevis zināšanas, spēju domāt, gudrību un prāta asumu, bet tikai un vienīgi atmiņu, kas nav pats svarīgākais.
Ne Horenam, ne Ričardam nav augstākās izglītības, bet jau 14 gadu vecumā viņi bija niruši ar akvalangu pasaules skaistākajās vietās, daudz ko bija redzējuši arī virs ūdens, ieskaitot Ēģiptes piramīdas.
Kas kuram ir bagātība, un uz ko liekam uzsvaru. Kas ir vērtība? Laba izglītība un labi apmaksāts darbs? Domāju, ka mani dēli ir laimīgi cilvēki.
Man ir arī divi mazdēli, Ričarda puikam ir septiņi gadi, un viņu satieku ļoti reti, jo viņš dzīvo Zviedrijā. Jaunākajam mazdēlam, ko satieku bieži, tūlīt būs divi gadi – viņš ir Horens jaunākais. Būt vectēvam ir forši. Dod pieci un skrien tālāk! Kopā paskraidām, pamētājam bumbu. Par audzināšanu man nav atbildības, jo bērnus audzina vecāki.
Kaut man būtu tāds fāters…
Par tēti pirmo reizi kļuvu 19 gados, un tad pret to izturies vienkāršāk. Kad bērns piedzimst 50 gados un kad tagad Horess raud vai viņam sāp vēderiņš, uzreiz domāju, vai viņam viss kārtībā. It kā pieredze ir, bet visu nosaka ne tikai prāts un saprāts, bet arī emocijas, kas visu laiku tirda un rausta uz visām pusēm: padomā, padomā… Tomēr pa šiem gadiem esmu kļuvis gudrāks un viedāks, daudz esmu lasījis un mācījies. Tā kā esmu uz skatuves un saskaros ar cilvēkiem, kas ir vismaz 20 gadu jaunāki par mani, bieži esmu dzirdējis: «Kā es gribētu, lai man būtu tāds fāters…»
Es bērniem neko neuzspiežu. Piemēram, Beatrise apmeklēja mūzikas skolu, bet tad atteicās, lai gan viņai ir absolūtā dzirde un viņa ir krietni muzikālāka par mani, spēlē klavieres. Piekritu, ka nav lietderīgi spiest iet mūzikas skolā un nogalināt viņā to prieku. Varbūt kādreiz viņa sapratīs un viņā pamodīsies mīlestība pret mūziku. Es nepazīstu notis, neprotu spēlēt nevienu mūzikas instrumentu, bet cilvēkiem Latvijā esmu mūziķis. Mūzika nav notis un instruments, bet mīlestība. Taču viens gan – mums ģimenē vienmēr bijis skaidrs, ka jānodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Mājās pie manas mammas joprojām ir stienis, pie kura visi pievelkamies. Fiziskās aktivitātes ir kolosāla lieta, kas tur kopā ģimeni, audzina raksturu un sniedz dzīves iemaņas labāk nekā piecas augstākās izglītības.
