Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Pirmais smaids
Tikko piedzimis bērniņš vēl nav spējīgs izteikt visu veidu emocijas, tikai pakāpeniski viņš attīstās emocionāli un mācās pašregulēt savas emocijas. Psiholoģe Ilze Dreifelde skaidro: «Pirmajās dzīves nedēļās mazuļa smaids visbiežāk ir kā reflekss, tas vēl nav apzināts. Bieži to var redzēt, kad mazais ir aizmidzis – actiņas ir cieši aizvērtas un pēkšņi bērns negaidīti pasmaida. Ir novērots: ja bēbītim pakutina lūpu kaktiņu, mutīte uzreiz savelkas smaidā. Tomēr šis smaids vēl neliecina par to, ka mazulis jūtas apmierināts. Bet, ja zīdainis sāk smaidīt, skatoties mammas sejā, tas, visticamāk, ir apmierinātības smaids. Ar to mazais vēlas pateikt: es jūtos ļoti labi, puncītis ir pilns, man ir silti, esmu izgulējies. Maza bērna smaids ir kā signāls: jo vairāk viņš smaida, jo apmierinātāks jūtas un visiem pavēsta – lūk, es pilnveidojos, manī notiek emocionālā attīstība.»
Atspoguļo emocijas
«Aptuveni līdz gada vecumam mazais sevi sajūt caur mammu, tādēļ mātes un bērna savstarpējā pieskaņošanās un atspoguļošanās ir vitāli svarīga bērna emocionālās pašregulācijas attīstībai nākotnē. Psiholoģijas pētnieki jau no pagājušā gadsimta 70. gadiem arvien aktualizē šo jautājumu. Pieskaņošanās un atspoguļošanas nozīmi var vērot arī pētnieciskos videoeksperimentos. Piemēram, kādā videoeksperimentā redzams, kā bērniņš (apmēram astoņus mēnešu vecs) mijiedarbojas ar māti, smaida, kaut ko norāda mammai, sarunājas. Un mamma tieši tāpat atbild viņam – ar siltu smaidu, mīmiku un kustībām, vienlaikus parādot, ka viņa priecājas un ir ieinteresēta. Mazulis, raugoties mammas pozitīvajās emocijās, saprot – es jūtos labi. Bet tad eksperimentā uz pāris minūtēm mamma it kā pazaudē spēju emocionāli atsaukties – viņas seja ir nemainīgi nopietna, viņa nereaģē, tikai skatās uz bērniņu. Mazais nekavējoties pamana šo pārvērtību un uzreiz mēģina atsaukt mammu atpakaļ – smaida, dūdo, norāda uz kaut ko, sniedzas pēc mammas. Ir vajadzīga tikai minūte, līdz bērns sāk izjust stresu un raudāt. Patiešām mazulis, kaut uz mirkli zaudējot piesaisti mātei, var sajusties pilnīgi viens, pat tā, it kā viņš neeksistētu. Un, lai apliecinātu pretējo – es esmu šai pasaulē, paskaties –, iekož sev dūrītē, to izdara caur sāpēm.» Arī emocionālajā piesaistes teorijā tiek skaidrots, cik dažādi bērns pieņem pasauli, ja viņam ar mammu veidojas droša vai nedroša piesaiste.
Ja mamma cenšas savu mazuli izjust, pārdzīvo līdz ar viņu, dalās priekā, tad arī pieaugot bērnam būs vēlme veidot drošas un uzticamas attiecības ar cilvēkiem.
Katrai mammai, diendienā esot kopā ar mazuli, būs viegli izprotams, kādēļ bērniņš smaida – droši vien puncis ir pilns vai ir labi izgulējies, vai ir kāds cits patīkams iemesls. Ja mamma nav bijusi klātesoša, necenšas līdzpārdzīvot, bērniņā var veidoties nedroša piesaiste un viņam, iespējams, nebūs tik viegli uzticēties apkārtējai pasaulei.
Atdarinājuma smaids
«Vecāki bieži piedzīvo patīkamus mirkļus, pieejot pie mazuļa gultiņas un pasmaidot viņam, un bērniņš vecākiem atbild ar tikpat mīļu smaidu. To dēvē par atdarinājuma smaidu, jo šajā brīdī notiek spoguļneironu reakcija. Var teikt, ka spoguļneironi ir cilvēka empātijas (jeb spējas izjust to, ko jūt citi) neirofizioloģiskais pamats. Spoguļneironi atrodas noteiktās galvas smadzeņu daļās un rada spēju novēroto citu cilvēku pieredzi īstenot kā savējo – to atdarināt. Tādēļ tik lipīgi ir aizrautīgi smiekli. Spēja līdzpārdzīvot ne visiem bērniem attīstās vienādi, mēdz būt gadījumi, kad šāda spēja nav attīstīta vispār,» skaidro psiholoģe Ilze Dreifelde.
Smaidu – jūtos droši
Katram bērnam emocionālā attīstība norit atšķirīgi, un nav pamata salīdzināt – redz, kā draudzenes bērniņš smaida vairāk nekā mans mazulis! Kāpēc tā? Katram bērnam ir citāds temperaments, kas arī nosaka, cik cilvēks ir atvērts vai noslēgts. Kautrīgāks bērniņš vairāk atbrīvosies un būs jautrs, tikai esot kopā ar sev pazīstamiem cilvēkiem. Drošam bērnam ar visiem patiks sasmaidīties. Vērojot bērna reakciju, var redzēt, vai mazais jūtas droši. Ja pie bērniņa kāds atnāk ciemos vai ārpus mājas viņš ierauga svešu cilvēku un tam uzsmaida – tas liecina, ka viss ir kārtībā. Šādi novērojot bērna reakciju, var arī pārliecināties, vai mazais pieņem jauno auklīti. Ja auklīte paņem klēpī mazuli un bērns mīļi pasmaida, viņš jūtas labi. Protams, ja vien tas nav mirklis, kad bērns ir izsalcis vai noguris, tad viņš diez vai būs smaidīgs.
Smaida un jokojas
Augot lielākam, bērns iemācās arī jokot, un smaids nereti pārvēršas viltīgā smīniņā. Dažkārt bērniem patīk sev pievērst uzmanību, kaut ko nomest zemē vai paslēpt, viltīgi pasmaidīt un gaidīt, lai kāds mantiņu paceļ vai atrod. Jau no pusotra gada vecuma, sākot vairāk izprast notikumus par un ap sevi, mazais spēj ne tikai pasmaidīt, bet jau smieties par kaut ko jautru. «Dažkārt gan humors var būt arī kā psihes aizsardzības mehānisms. Pētījumos ir novērots: ja bērnus nobiedē, viņi bieži vien sāk smieties. Šādi smadzenes reaģē briesmu situācijās – smejoties satraukums it kā mazinās,» skaidro psiholoģe Ilze Dreifelde. Vai lielāks bērns smejas retāk nekā zīdainis? «Protams, pirmsskolas vecumā bērns jau ir apguvis dažādu emociju izpausmes un varbūt nesmaidīs tik bieži kā zīdainis. Bet, ja viņš aug kopā ar jaunāku māsu vai brāli un vecāki ar viņiem bieži jokojas, arī sešgadnieks, iespējams, būs vairāk vērsts uz pozitīvām emocijām.
Svarīgi, lai mamma, arī bērnam paaugoties, ir emocionāli atvērta un atsaucīga. Bērniem nav viegli sevī noturēt intensīvas pozitīvas emocijas.
Ja ko smieklīgu ir ieraudzījis un vēlas dalīties sarunā un smaidā ar mammu, viņš būs gandarīts par tādu pašu mammas reakciju. Un tas ir būtiski, jo bērnā nemitīgi turpina attīstīties spēja regulēt emocijas un mamma ir bērna emociju saturētāja,» skaidro psiholoģe Ilze Dreifelde.
