Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir ikdienas režīms jeb ritms, un kāpēc ir būtiski to mazulim nodrošināt? Skaidro sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste, Theraplay® praktiķe Kristīne Maže.
«Ikdienas ritms ir nepieciešams gan pieaugušajiem, gan bērniem. Mēs paļaujamies un gaidām gadalaiku maiņu, un noteikti nepriecātos, ja kādu vakaru, atnākot mājās, atklātos, ka uzreiz atkal jādodas atpakaļ uz darbu. Secība, kārtība, ritms – tas viss mums sniedz drošo sajūtu, ka dzīve ir iepriekš paredzama, ka varam uz to paļauties. Pieaugušajiem par šo paredzamību vēsta dzīves pieredze, bet maziem bērniem tam nepieciešama pieaugušo palīdzība – tieši mums, pieaugušajiem, ir jābūt tam iepriekš paredzamajam, kurš bērnam sniedz drošības izjūtu,» skaidro psihoterapeite Kristīne Maže, uzsverot, ka ritms un rituāli, par kuriem zinām, ka mūsu ģimenē viss notiek tieši šādi, palīdz veidot bērnos drošības izjūtu.
Bailes atkārtot savu vecāku kļūdas
Reizēm jaunie vecāki atsakās no ikdienas strukturēšanas vai prognozējamības, jo paši bērnībā to ir piedzīvojuši neiejūtīgi vai vardarbīgi. Iespējams, vecāki viņiem bieži ir sacījuši.
«Tā būs, jo es tā teicu!» Un, kad bērni kļūst par pieaugušajiem, viņos ir izveidojusies pretreakcija: nē, man tā nebūs, saviem bērniem es to nenodarīšu! «Nereti atbalsts un kontrole tiek uztverti kā pretmeti, un vecāki domā, ka nepieciešams tikai atbalsts, bet vajadzīgi ir abi. Jo mazāks ir bērniņš, jo vairāk viņam vajag pieaugušo atbalstu, bet, protams, nevardarbīgi – ar izpratni, kas un kā mazajam jānodrošina,» uzsver psihoterapeite.
Iepazīsti savu mazuli!
Bērna raudāšana ne vienmēr nozīmē, piemēram, izsalkumu, citkārt mazais ir nobijies, garlaikojas vai nespēj pats nomierināties un aizmigt, tāpēc nepieciešama pieaugušā palīdzība. «Ļoti bieži mammas uz jebkuru mazuļa raudāšanu reaģē ar krūts piedāvāšanu, bet ne jau vienmēr bērniņam ir nepieciešama tieši krūts. Vecākiem jāpadomā, vai viņiem ir arī citi veidi, kā bērnu nomierināt.
Ja mazais ir satraukts un uzbudināts, jāatceras, ka ļoti nomierinoši ir ritmi – dziesmiņas padziedāšana, pašūpošana.
Jautājums nav par to, vai pareizi ir barot bērnu pēc pulksteņa vai zīdīt pēc pieprasījuma, bet par to, vai saprotam, kas mazulim tiešām vajadzīgs tad, kad viņš raud, un vai spējam attīstīt jaunas iemaņas, kā viņu atbalstīt.»
Struktūra veiksmīgai ikdienai
Veidojot ikdienas struktūru, svarīgi saprast arī sava rakstura un ieradumu nozīmi tajā. «Mammām, kuras radušas savu dzīvi organizēt ļoti precīzi, var būt izaicinoši pieņemt pat 5–10 minūšu nobīdi no režīma, bet tām, kuras vispār nav radušas skatīties pulkstenī, var būt izaicinoši sākt sekot līdzi pat ēdienreižu regularitātei.»
Daudz svarīgāk par turēšanos pie precīziem pulksteņa laikiem ir tas, ka katrai aktivitātei ir sākums, vidusposms un beigas. Piemēram, runājot par gulētiešanu, ir labi, ja bērniņš zina, kādas aktivitātes katrā posmā var gaidīt, un saprot, ka tad, kad viss padarīts, ir jādodas gulēt.
Vakarā visam vajadzētu sākt notikt klusināti un mierīgāk, un, pat ja bērniņam vēl ir noskaņojums rotaļāties, vecākiem ir svarīgi atpazīt arī savas vajadzības pēc miega un attiecīgi organizēt dienu.
Kristīne Maže atgādina, ka tikpat būtiski ir atpazīt bērna vajadzību pēc kārtības un struktūras. Tā bērnam ir jāapgūst, jo nevienam attīstības posmam pārlēkt pāri nav iespējams.
«Protams, ir jābūt atsaucīgiem bērniņa vajadzībām, bet, manuprāt, mūsdienu vecāki biežāk mēdz aiziet galējībās, pārmērīgā izdabāšanā bērnam un pāraprūpēšanā. Vairākums vecāku uz noteikumiem un kontroli drīzāk reaģē kā uz kaut ko sliktu, ļaunu, vardarbīgu, nevis atrod veidus, kā to piedzīvot veselīgi un noderīgi.»
Noteikumi normālai dzīvei un attīstībai
«Drošības izjūta, kuru veido paredzamība, ir pamata nepieciešamība – mums jājūtas droši, lai pilnvērtīgi dzīvotu, mācītos, strādātu, citādi smadzenes pārslēdzas izdzīvošanas režīmā, kad loģiskajai domāšanai atliek vien 10–15% un ķermenī aktivizējas vai nu brūc virsū, bēdz prom, vai sastingsti reakcijas.
Situācija var nebūt objektīvi apdraudoša, bet mēs to tik un tā varam piedzīvot kā apdraudošu.
Tāpēc ir svarīgi bērnam dot drošības izjūtu, izveidojot drošas attiecības ar pieaugušo. Pieaugušajam ir jāspēj pieņemt bērna grūti izturamās emocijas – šādās situācijās bērniņu var paņemt rokās, noglāstīt, taču tas nenozīmē uzreiz likt pie krūts un barot.
Ja bērniņam neļauj piedzīvot šādas emocijas un to, ka tās var regulēt ar rūpēm un gādību, – kad vecāku nebūs blakus, šī spēja pati no sevis bērnā neuzradīsies. Iespējams, vecākiem ir bažas, ka bērna emocijas tā tiek regulētas vardarbīgi, bet bērns pats to nespēj, un ir vajadzīga vecāka iesaiste, kad vecāks atbalsta mazo un bērns to piedzīvo un sajūt,» uzsver psihoterapeite.
Bieži negatīvi tiek uztverts arī agrs gulētiešanas laiks vakarā, taču vecākiem ir tiesības vakara posmā atstāt laiku arī sev, un bērnam tas nekādi nenodara pāri.
«Gluži pretēji – ja bērns nav apguvis dienas režīmu, kurš atbilst tam, ka būs agri jāceļas, gan ejot uz dārziņu, gan skolu, vēlāk būs grūtāk to pārprogrammēt. Rietumu pasaulē tā kopumā ir normāla un vispārpieņemta prakse – bērns uz nakti iet gulēt plkst. 19.00–20.00, lai atpūstos pats un lai atpūstos arī vecāki. Tad bērns pats spēj piecelties – arī lai ietu uz dārziņu un vēlāk skolu, viņš būs labākā noskaņojumā, atspirdzis un spēs kvalitatīvi darboties un mācīties, konstruktīvi un jēgpilni dzīvot savu dzīvi.
Manuprāt, tā ir diezgan bieži sastopama negatīva iezīme tieši vecākiem – nevēlēšanās piedzīvot bērna pretestību, būt sliktajam vecākam, kas liek iet gulēt, bet patiesībā tas palīdz bērnam trenēt emociju regulāciju. Tad bieži rodas situācijas, kad vienkāršāk ir visiem iet gulēt reizē vēlu vakarā un gulēt vienā gultā, lai bērnam nebūtu jāsaskaras ar noteikumiem un robežām. Vai arī – lai vecākiem pašiem nav jāpiedzīvo savas intensīvās emocijas, kad gribas piespiest bērnu klausīt ar varu.
Bet noteikumi un robežas jebkurā sabiedrībā ir tas, ko bērnam jāiemācās respektēt.
Ja tā nenotiek, cieš gan viņi paši, gan sabiedrība. Tā ir pieaugušo atbildība – sniegt skaidru un atbalstošu ietvaru sava bērna dzīvei.»
Mammu pieredzes
Pieredzē dalās Ilze Zīle:
«Slimnīcā man teica, ka bērnam ir jāēd ik pēc trim stundām. Tā mums arī iegājās rutīna: zīdīšana, pampera maiņa, aktivitātes fāze un atkal miedziņš – sākumā kā Šveices pulkstenis ik pēc trim stundām.
Kad mazajam bija mēnesis, apmeklējām bērnu dakteri, kurš teica, ka mājās pa dienu nav jābūt klusumam, lai bērns saprot, kad ir diena un kad – nakts.
Ieteica, ja ir iespējams, neaicināt ciemiņus. Tā kā bija kovida pandēmija, ciemiņus mājās nemaz negribējās. Reizēm bija nepatīkami atteikt, bet priecājos, ka mājās bijām tikai mēs un nekādi citi ziņkārīgie. Daudziem draugiem bērnu nav, un viņi nevar pat iedomāties, cik daudz darāmā ar mazu bērnu.
Triju mēnešu vecumā sāku barot mazo ar piena maisījumu, jo likās, ka bērns nav pietiekami labi paēdis un viņam pūtās vēders.
Nereklamēju piena maisījumu – uzskatu, katrai mammai pašai jāizdomā, kas viņas bērnam der vislabāk. Mazais naktīs sāka labāk gulēt.
Lai es pati varētu atpūsties, bērnu uz nakti likām gulēt jau astoņos vakarā. Katru vakaru pirms gulētiešanas likām vanniņā – mazajam ļoti patīk ūdens. Tad pidžama, vakara piens, un ātri vien jau bija aizmidzis. Ap četrarpus mēnešu vecumu mazais pārstāja ēst naktī, un pirmā maltīte bija tikai sešos no rīta. Man tas deva iespēju vakaros atpūsties, iedzert glāzi vīna un paskatīties filmu. Pirmajā dzīves gadā ar mazo nekur īpaši negājām, atstājām pasākumus un ciemošanos vēlākam laikam. Turoties pie nemainīgas rutīnas, šķiet, bērns labi zina, kad būs ēšana, gulēšana, rotaļas, kad ir diena un kad ir nakts. Bija svarīgi arī pašiem labi izgulēties.
Arī tagad, kad mazajam ir 11 mēnešu, uz gulēšanas laiku vienmēr esam mājās.
Šis ir modelis, kurš der mums un mūsu bērnam.»
Pieredzē dalās Linda Kiete:
«Man ir četri bērni – jaunākās ir dvīnes, kurām šobrīd ir seši gadi, bet mammas pieredze man ir jau 16 gadu garumā. Kad piedzima dvīnes, dzīve sakārtojās sarežģīta, jo man nācās ar visu tikt galā vienai pašai. Lai sargātu savus resursus un rūpētos par to atjaunošanu, pēc dvīnīšu piedzimšanas savu ritmu pilnībā pieskaņoju mazuļu ritmam. Biju nomodā, kad mazās bija nomodā, gulēju, kad mazās gulēja.
Miegs un ēdiens bija mani galvenie resursi, lai restartētos ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.
Ieklausījos bērnu vajadzībās un nevienā brīdī necentos meitas kaut kā pabīdīt zem sava plāna vai sekot grāmatām, kurās doti vispārēji un, manuprāt, aplami padomi, kā bērnu pielāgot un padarīt ērtu pieaugušajam. Rutīna un ikdienas lietas ir ļoti svarīgas gan zīdaiņiem, gan bērniem, gan pieaugušajiem, īpaši, kad bērniņi ir mazi, taču uzskatu, ka tas viss nav jāieliek kādā striktā laika rāmī, un neesmu to arī darījusi. Bērniņi pirmā dzīves gada laikā augot un attīstoties dabiski nomaina savu režīmu vismaz 12–14 reižu. Līdz ar to pieaugušais var tikai tam sekot, nevis censties ietekmēt dabu. Ar laiku šis režīma mainības temps mazinās. Protams, bērniem augot, mainās arī ikdiena, kurā līdz ar ēšanu, gulēšanu un rotaļāšanos ir arvien jaunas lietas un aktivitātes. Taču arvien pirmajā vietā ir redzēt, dzirdēt bērnu un izprast viņa patiesās vajadzības laikā un telpā.
Šeit runa nav par aklu izdabāšanu, bet būšanu kopā, blakus vai vienkārši līdzās, par sarunu, par ieklausīšanos, par atbalstu, uzslavu, iedrošinājumu, par fizisku un emocionālu pieskārienu.
Vienai no dvīnēm ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, kas ikdienas lietas nepadara vienkāršākas, taču viss, ko minēju, ir devis atbalstu gan man, gan ikvienam ģimenes loceklim, lai šo diagnozi nepiedzīvotu kā problēmu un apgrūtinājumu. Un – jo vairāk es esmu bērniem, jo vairāk man ir iespēja būt pašai.»
Pieredzē dalās Karīna Žantē:
«Jau pirms Žozefīnes piedzimšanas bija skaidrs, ka veidosim rituālus, – tas mūsu ģimenei ir svarīgi, jo mēs daudz ceļojam, daļa ģimenes dzīvo ārpus Latvijas, vīrs regulāri dodas komandējumos, tāpēc laiku pa laikam man jātiek galā vienai.
Tā kā bijām ieplānojuši ceļojumu, kad meitai bija nepilni divi mēneši, turklāt ar 6–7 stundu laika starpību, bija svarīgi, lai tas neietekmētu meitas ikdienas ritmu.
Mūsu vakara rituāls – vismaz stundu pirms gulētiešanas iestājas miers, samazinām apgaismojumu, netiek uzņemti ciemiņi. Kad Žozefīne bija mazāka, pirms vakara miedziņa veicām meitai vēdera masāžu un vingrojumus, lai mazinātu vēdera pūšanos, tagad tas ir pieskārienu laiks un gaisa peldes, tad seko vanna, kas ir katru vakaru, tad pudelīte ar pienu un tieši pirms gulēšanas miega dziesmiņa. Lai gan baroju ar krūti, uz nakti vienmēr pienu atslaucu un dodu no pudelītes to vai arī piena maisījumu, lai zinātu, cik meita ir apēdusi, un būtu droša par viņas sāta sajūtu. Katru vakaru notiek viens un tas pats – neatkarīgi no mūsu atrašanās vietas.
Tas rada drošību, meita zina, kas kam sekos, arī viņas ķermenis jau lēnām noskaņojas miegam, un var redzēt, ka viņa zina, kas gaidāms un ko mēs gaidām.
Diendusām rituāli mainās atkarībā no vecuma, bet arī tādi mums ir, un meita iemieg dažās minūtēs. Ar miega rituālu palīdzību var arī saīsināt vai paildzināt gulētiešanas laiku, un pats svarīgākais, ka bērns ir mierīgs, jo zina, kas gaidāms. Turklāt arī mums, pieaugušajiem, ļoti labi strādā vakara rituāli, jo, kad mazā ir nolikta gulēt, arī mēs esam noskaņoti naktsmieram. Šobrīd Žozefīnei ir astoņi mēneši, un viss strādā lieliski.»
Pieredzē dalās Zane Migunova:
«Jau no mazuļa pirmajām dienām centāmies noķert ikdienas režīmu, lai saprastu, kad ir tas brīdis, kad mēs kā vecāki varam izdarīt sev nozīmīgas lietas. Ļoti daudz lasījām citu vecāku pieredzes stāstus un ņēmām vērā miega konsultantes norādījumus, jo bija svarīgi, lai bērnam ir sakārtots miedziņš un nomoda laiki tiek pavadīti omulībā. Protams, visas problēmas ar labu miegu vien neatrisināsi, bet kārtīgs miegs ir veselīga bērniņa atslēga.
Tas mums izdevās, un galvenais, ka ar katru dienu iepazinām savu mazuli aizvien labāk un tādējādi pratām jau laikus nolasīt viņa vēlmes.
Ikdienas režīms ir svarīgs, lai arī bērns justu stabilitāti un izprastu darbību secību. Mēs savam bērnam jau no trešās dzīves nedēļas devām iespēju iepazīt pasauli ārpus mājām, neatsakoties no režīma, kas jau ir ieviests. Esam aktīva ģimene, tapēc arī bērnu radinājām pie ikdienas režīma ārpus mājas. Režīms palika, bet vide mainījās. Nekāda stresa par to, ka diendusa tiek gulēta mašīnā vai ratos. Tieši tāpat kā ar ēdienreizēm – nekādu problēmu, ka maltīte tiek ieturēta mašīnā, pļavas vidū vai automašīnu boksos.
Galvenais ir turēties pie ieviestā un vērot mazuļa reakciju.
Var jau būt, ka mums paveicās un mūsu dēlam ļoti patika vides maiņa, bet protesti no viņa puses nav bijuši, un esam pabijuši neskaitāmos pasākumos, lai gan viņam tagad ir tikai 10 mēneši. Domāju, ja vecāki laikus sāk ieviest režīmu un turas pie tā, tas ļoti atvieglo ikdienu un dod iespēju atrasties tur, kur vēlas būt konkrētajā brīdī.»
Pieredzē dalās Zane Miteniece:
«Grētas dienas režīms tika izveidots nepieciešamības dēļ. Grētai ir divi brāļi, kuri no rīta ir jānogādā uz izglītības iestādēm un pēcpusdienā jāatved mājās. Jau no Grētas divu nedēļu vecuma viņa rītos tika modināta neilgi pirms pulksten septiņiem, pabarota un tad likta ratiņos gulēt. Pēc brāļu izvadāšanas un pastaigas atkal ēšanas laiks, tad rīta rituāls – actiņu, mutītes, rociņu notīrīšana, pampera maiņa. Tas ir rituāls, kas rada sajūtu, ka diena ir sākusies. Pa dienu baroju Grētu pēc pieprasījuma, bet ieplānoju, lai ir ēdienreize tieši pirms plkst.16, kad dodamies pakaļ brāļiem.
Pirmās nedēļas skaitīju stundas un rēķināju ēšanas laikus, bet nu jau tie ir iegājušies dabiski.
Atnākot mājās, man ir laiks pabarot brāļus un aprunāties par viņu dienas gaitām, pirms Grēta mostas, lai ēstu. Vakarā meitai ir nomoda laiks ar nelielu snaudu, kad ir ģimenes kopā būšanas brīdis. Plkst. 22 Grēta paēd pēdējo reizi, tiek pārģērbta, un tad gaismas tiek izslēgtas un meita dodas nakts miegā. Pārģērbšanās un gaismas izslēgšana pirms miedziņa ir daļa rituāla – tā meita saprot un pierod, ka sekos gulēšanas laiks.
Grētai tagad ir divi mēneši, un no rītiem viņa pēc plkst. 6 mostas pati un arī vakarā pirms plkst. 22 pati kļūst miegaina.
Kad ikdienā jārūpējas par trim maziem bērniem, režīma esamība un rituālu ieviešana ļoti atvieglo ikdienu.
Varu ieplānot ārsta vizītes, veikalu apmeklējumu, maltīšu gatavošanas laiku un arī atpūtu sev. Zinu, ja laikus došos gulēt kopā ar Grētu, miega un enerģijas būs pietiekami.»
Populārākie raksti
