Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas notika
Tas bija 8.aprīlis, kad Rūta un Kristaps devās atvaļinājumā uz Turciju. Brīvdienas nebija ilgi plānotas, drīzāk spontānas. Pēc garās un aukstās ziemas, pirms pirmdzimtā dzimšanas, topošie vecāki vēl gribēja pagūt atpūsties divatā. «Nedevāmies ceļā nesagatavojušies. Gluži pretēji – apmeklējām ārstu, ievācām nepieciešamo informāciju, kas varētu noderēt. Uzzinājām, ka otrais trimestris lidošanai ir pats labvēlīgākais laiks. Vēl dažas dienas pirms lidojuma sieva apmeklēja grūtniecību uzraugošo ginekologu, kurš apstiprināja, ka viss rit savu gaitu, attīstās veiksmīgi un mierīgi varam doties ceļojumā. Tas, protams, iedeva papildus drošības sajūtu,» atceras Kristaps.
Vecāki lidoja ar nakts reisu. Ieradās viesnīcā aptuveni pulksten 12 pusdienas laikā, iepazinās ar apkārtni un devās pagulēt diendusu, lai mostos uz vakariņu laiku ar jaunu enerģiju. Pamostoties no miega, Rūtai sākās spēcīga asiņošana. «Skrēju uz reģistratūru un jautāju pēc palīdzības. Mūs aizveda uz netālu esošo klīniku, kur tika apstiprināts, ka nepieciešama ginekologa konsultācija.
Šajā brīdī nemaz necentos iebilst vai iejaukties. Devāmies turp, kurp mūs veda.
Klīnikā sievai tika iedotas zāles, kas paredzētas asiņošanas apturēšanai. Ja stundas laikā asiņošana neapstātos, mums būtu jābrauc uz klīniku Antālijā, kas atrodas vairāk nekā 100 kilometru attālumā. Diemžēl, šis scenārijs piepildījās, un ar ātro palīdzību mūs veda uz Antāliju,» stāsta Kristaps.
Šajā brīdī nav bijis laiks domāt par cēloņiem vai sekām. Viss noritējis ļoti ātri. Kristaps paralēli notiekošajam, uzturējis saziņu ar apdrošinātājiem, tulkojis ārstiem no Latvijas līdzi paņemto mātes pasi, sarunājies ar ārstiem un slimnīcas personālu krievu un angļu valodās, lai viens otru saprastu pēc iespējas precīzāk.
«Bija pusnakts, kad pie manis pienāca ārsts un paziņoja, ka ir iespēja apturēt asiņošanu, bet tas varot beigties ar sarežģītām komplikācijām gan bērnam, gan mātei, kad būtu pienācis dzemdību brīdis. Man bija jāpieņem lēmums par akūtu ķeizargriezienu un pulksten 2.17 piedzima mūsu bērniņš.
Tobrīd arī uzzinājām, ka tā ir meitiņa, jo bijām plānojuši dzimumu uzzināt ceļojuma laikā.
Meita tika ielikta inkubatorā un aizvesta pie speciālistiem, tikmēr arī par sievu gādāja ārsti. Tikai nākamajā rītā tā pa īstam sākām aptvert notikušo,» atceras Kristaps.
Foto: Enija 18. dzīves dienā
Birokrātijas sprukās
Tā kā mazulīte piedzima priekšlaikus, 26. nedēļā, ārsti informēja jaunos vecākus, ka pirmās trīs līdz piecas diennaktis bērniņam būs visgrūtākās. Lai arī Kristapa un Rūtas meitiņa piedzima vien 910 gramus smaga, viņa dūšīgi turējās, lai pēc iespējas ātrāk satiktu mammu un tēti. Meitiņai tika dots vārds Enija Emīlija. Tikmēr, cenšoties ieturēt mieru, cik nu šādos apstākļos tas iespējams, Kristapam bija jāsāk risināt finansiālie jautājumi. «Nākamajā rītā pēc Enijas piedzimšanas, turpināju saziņu ar apdrošinātājiem. Tad uzzinājām, ka meitiņas uzturēšanās klīnikā izmaksās 1000 eiro dienā, savukārt par sievu – 1500 eiro dienā. Apdrošinātāji bija gatavi segt izmaksas 1500 eiro apmērā par sievas uzturēšanos stacionārā. Sievu no slimnīcas izrakstīja jau trešās dienas vakarā. Zinājām, ka Enijai slimnīcā būs jāpavada vismaz deviņas nedēļas. Apdrošinātāji šo summu nesedza, jo bērns nebija apdrošināts.
Es biju iedomājies, ka apdrošinoties grūtniecei, automātiski tiek apdrošināts ar vēl nedzimušais mazulis, tomēr tas tā nav.
Atradām juristu, kurš papētīja tiesu praksi Eiropā un ieteica mums vērsties pie medijiem. Tobrīd interviju Panorāmai sniedzu ar aizklātu seju, lai par mūsu situāciju neuzzinātu sievas vecvecāki, kuri ir cienījamos gados. Un tikai pirms šī sižeta parādīšanās, pastāstīju notiekošo saviem un sievas vecākiem,» atklāj Enijas tētis.
Turcijā privātajās klīnikās nav noteikts, apstiprināts pakalpojumu izmaksu cenrādis, vismaz tūristiem. Kristaps ik dienu devās uz reģistratūru, lai vienotos par zemākām izmaksām. Pēc dažām dienām tās izdevās samazināt līdz 750 eiro dienā, vēl pēc dažām dienām – līdz 500 eiro dienā. Kā atceras Kristaps: «Konkrētajā slimnīcā personāla attieksme bija amorāla, neiejūtīga un nelaipna, nevienam neieteiktu un nenovēlētu saskarties ar to, kam mēs gājām cauri. Ar draugu palīdzību, atradām citu klīniku Antālijā, kur dienas izmaksas bija 150 eiro. Izmaksas gan beigās bija lielākas, jo papildus bija jāmaksā par dažādām pārbaudēm un asins pārliešanām. Sazinājos ar šo klīniku un tika sāktas sarunas par Enijas pārvešanu.
Šajā pašā laikā saņēmu negaidītu ziņu no apdrošinātājiem, ka no viņu puses būs iespējams segt izdevumus 20 tūkstošu eiro apmērā, kas, protams, ārkārtīgi iepriecināja.
Esot Turcijā, sastapāmies ar dažādām neikdienišķām un birokrātiskām situācijām, kas mūsu jau tā sarežģīto laiku tur nemaz neatviegloja. Šis raksts ir par īsu, lai pastāstīstu visu, kam gājām cauri. Protams, galvenais ir rezultāts un, norēķinoties ar klīniku, kurā Enija piedzima, devāmies uz nākamo, kuras izmaksas mums šķita daudz pieņemamākas, un arī attieksme – kā diena pret nakti.»
Foto: klientu konsultante Lačina, Kristaps, Rūta, Galvenais neonatalogs AkdenizSifa slimnīcā – Ali. F. Ahrabi
Laiks doties mājās!
Visā šajā laikā kopš Enijas piedzimšanas, Rūta un Kristaps pie meitiņas tika pielaisti tikai trīs reizes nedēļā uz 15 minūtēm. Turcijā mātes un bērna kontaktam netiek pievērsta tik liela uzmanība kā Latvijā.
Ģimene ļoti vēlējās tikt mājās līdz Jāņiem, tādēļ Kristaps sāka interesēties par iespējām, kā to izdarīt: «Biju iedomājies, ka mums pakaļ ar busiņu brauks mans tēvs. Bijām gatavi segt speciālista izdevumus, kurš dotos līdzi un uzraudzītu meitas veselības stāvokli. Tomēr ārsti ātri vien manai idejai pielika punktu. Arī avioreiss nebija variants, jo tajā nav iespējams pārvest inkubatoru.
Vienīgais veids, kā nokļūt mājās, bija specializētais avioreiss.
Šajā jautājumā mums ļoti palīdzēja Gunta Valenika, kura arī organizēja ārstu konsīliju Latvijā. Meklējām iespējas. Viens no variantiem izmaksāja 35 tūkstošus eiro. Šajā summā tika iekļauts lidojums mammai, bērniņam un divas rokas bagāžas. Nedaudz vēlāk šajā jautājumā mums pieslēdzās draugs, kas specializējās privāto lidmašīnu lidojumos, un par šādu pašu cenu atrada citu variantu, bet tur bija iekļauts lidojums abiem vecākiem, turklāt bagāžas izmērs nebija tik ierobežots un nebija nepieciešams taisīt degvielas uzpildes pieturu. Tas mums bija svarīgi, jo lielāko daļu no bagāžas aizņēma mātes piens, kurš zinājām, ka ir zelta vērtē, īpaši, priekšlaikus dzimušiem bērniņiem.»
Ģimenei šādas summas pašiem nebija, tādēļ tika piesaistīta organizācija ziedot.lv. Mazāk nekā 18 stundu laikā tika saziedota visa nepieciešamā summa. Neizsakāmi priecīgi, jaunie vecāki saka paldies katram, kurš palīdzēja ģimenei atgriezties mājās.
Sadarbojoties ar ārstējošo ārstu Turcijā, gaidīts īstais brīdis, kad ārsts dos zaļo gaismu drošam lidojumam.
«Pienāca 26. jūnijs, kad ar sievu un meitiņu uzsākām mājupceļu. Lidmašīnā bijām mēs ar sievu, Enija, neonatologs ar māsu un divi piloti. Un šī bija pirmā reize, kad šo mēnešu laikā, mēs varējām paņemt mūsu meitiņu rokās. Jā, līdz šim mūsu lielākās iespējas aprobežojās ar plaukstām inkubatorā, pieskaroties un sajūtos Eniju. Paldies speciālistiem no Turcijas, kas mūs pavadīja mājupceļā un radīja šīs sajūtas, kuras, visticamāk, nekad neaizmirsīsim,» atklāj Kristaps. Nolaižoties lidostā Rīga, ģimeni pie lidmašīnas sagaidīja neatliekamā medicīniskā palīdzība un Kristapa vecāki. Rūta ar Eniju tika nogādātas BKUS, savukārt, Kristaps steidzās mājup, lai saldētavā ieliktu mātes pieniņu.
Foto: Ceļā uz Latviju
Latvijā slimnīcā Rubeņu ģimene pavadīja 11 dienas. Rūta ik dienu varēja bija blakus Enijai, bet Kristaps pie savām meitenēm devās katru vakaru pēc darba. «Enijai tika veiktas dažādas medicīniskās pārbaudes. Tika pievērsta lielāka uzmanība mātes un bērna kontaktam. Nu jau esam mājās, pierodam pie jaunās ikdienas. Priecājamies, ka ar Enijas veselību viss ir kārtībā. Izņemot biežākas profilaktiskās vizītes pie ārsta, nekādi ierobežojumi nav jāievēro. Tagad, atskatoties uz pēdējiem mēnešiem, ir par ko padomāt.
Mēs stāstām par mūsu pieredzi, jo ticam, ka tā var noderēt arī kādai citai ģimenei.
Mūsuprāt, nav svarīgi, kurā valstī piedzimst Latvijas pilsonis – tam nevajadzētu būt iemeslam, lai valsts atteiktu palīdzību. Tāpat, tagad vairāk kā jebkad esam pārliecināti, ka pat tad, kad šķiet, ka visi riski ir pārdomāti neskaitāmas reizes, var rasties situācijas par kurām parasti domājam «ar mums tas nekad nenotiks». Mēs vēlamies piebilst, ka šobrīd ceļojumi uz siltajām zemēm ir kārdinoši un par pieņemamām cenām, bet vēlam pievērst uzmanību, ja ļoti, ļoti, ļoti gribās ceļot grūtniecības laikā, labāk izvēlēties Eiropu kā galamērķi, jo, ja šādā situācijā tomēr nākas nonākt – attiecīgi tev pienākas palīdzība tādā apmērā, kā tas ir mītnes zemē – proti bezmaksas. Trešajās valstīs – tev pašam jātiek galā,» skaidro Kristaps.
Atskatoties uz notikušo, Kristaps un Rūta saka: «Noteikti vēlamies teikt lielu paldies apdrošinātājiem Balta, ka mūsu situāciju izskatīja kā ārkārtas variantu un nolēma mums piešķirt naudu Enijas ārstēšanai.
Redzam, ka apdrošināšanas kompānija ir mainījusi savas polises noteikumus, par labu grūtniecēm ceļojuma laikā.
Un protams paldies mūsu ģimenēm, draugiem un paziņām – bez jūsu atbalsta, kontaktiem un ieteikumiem mūsu piedzīvojums nebūtu tik pozitīvi beidzies kā tas ir šobrīd. Jūs esat zelta vērtē.»
Populārākie raksti
